NIKOLAJS GOGOLIS - MIRGORODA (STĀSTI, KAS UZSKATAMI KA TURPINĀJUMS VAKARIEM CIEMATA DIKAŅKAS TUVUMĀ)

Beidzot Ivans Ivanovičs izņēma kabatas lakatu un sāka šņaukāties, bet Ivans Nikiforovičs palūkojās visapkārt un apturēja acis pie atvērtajām durvīm. Policijas priekšnieks tūdaj ievēroja šo kustību un lika aiztaisīt durvis ciet. Pēc tam abi draugi sāka ēst, un viņi ne reizes vairs nepaskatījās viens uz otru.

Tiklīdz pusdiena beidzās, abi bijušie draugi pietrūkās no sēdekliem un sāka meklēt cepures, lai aizlavītos. Tad polici­jas priekšnieks pamirkšķināja, un Ivans Ivanovičs — ne tas Ivans Ivanovičs, bet otrs, kam tā greizā acs, — nostājās aiz Ivana Nikiforoviča muguras, bet policijas priekšnieks aizgāja aiz Ivana Ivanoviča muguras, un abi sāka tos piebikstīt no mugurpuses, lai tos reizē dabūtu nost no krēsliem un nelaistu laukā līdz tam laikam, kamēr tie nesadosies rokām. Ivans Ivanovičs, kam tā greizā acs, aizbīdīja Ivanu Nikiforoviču, kaut arī mazliet šķībi, taču vēl pietiekami pareizi, uz to vietu, kur stāvēja Ivans Ivanovičs; bet policijas priekšnieks izdarīja direkciju pārāk sānis, jo viņš nekā nebija varējis tikt galā ar patvaļīgajiem kājniekiem, kas šoreiz neklausīja ne­kādas komandas un it kā par spīti metās pārāk tālu un pil­nīgi uz pretējo pusi (kas, varbūt, notika tāpēc, ka galdā bija bijis ārkārtēji daudz dažādu liķieru), tā ka Ivans Ivanovičs uzkrita dāmai sarkanajā kleitā, kas aiz ziņkārības bija ielī­dusi pašā vidū. Sāda zīme nevēstīja nekā laba. Taču tiesne­sis, lai šo lietu izlabotu, ieņēma policijas priekšnieka vietu un, ievilcis ar degunu no augšlūpas visu tabaku, atstūma Ivanu Ivanoviču uz otru pusi. Mirgorodā šis ir parastais sa­mierināšanas veids; tas mazliet līdzinās spēlei ar gumijas bumbu. Līdzko tiesnesis pastūma Ivanu Ivanoviču, Ivans Ivanovičs ar greizo aci atspērās no visa spēka un pastūma Ivanu Nikiforoviču, no kā sviedri gāzās kā lietus ūdens no jumta. Neraugoties uz to, ka abi draugi diezgan pretojās, vi­ņus tomēr sagrūda kopā, jo abas darbīgās puses saņēma ievē­rojamu pastiprinājumu no pārējiem viesiem.

Tad viņus apstāja cieši no abām pusēm un neizlaida līdz tam laikam, kamēr tie bija nolēmuši pasniegt viens otram rokas. «Dievs ar jums, Ivan Ņikiforovič un Ivan Ivanovič!

Sakiet pēc sirdsapziņas: par ko jūs saķildojāties? Vai ne nieku dēļ? Vai tad jums nav kauna cilvēku priekšā un dieva priekšā!»

«Es nezinu,» sacīja Ivans Nikiforovičs, pūzdams aiz nogu­luma (bija manāms, ka viņš nebija sevišķi pretī izlīgšanai), «es nezinu, ko es tādu esmu nodarījis Ivanam Ivanovičam; kāpēc gan viņš sacirta manu kūti un gudroja mani no­maitāt?»

«Neesmu vainojams nekādos ļaunos nodomos,» runāja Ivans Ivanovičs, nepagriezdams ne acu uz Ivanu Nikiforo­viču. «Zvēru gan dieva, gan jūsu priekšā, godājamie muiž­nieki, es nekā neesmu nodarījis savam ienaidniekam. Par ko tad viņš mani zākā un kaitē manam stāvoklim un činai?»

«Kā tad es jums, Ivan Ivanovič, esmu kaitējis?» sacīja Ivans Nikiforovičs. Vēl vienu izskaidrošanās mirkli, un se­nais ienaids bija gatavs apdzist. Jau Ivans Nikiforovičs ielīda kabatā, lai dabūtu radziņu un sacītu: «pagodiniet».

«Vai tad tā nav kaitēšana,» atbildēja Ivans Ivanovičs, ne­paceldams acu: «ja jūs, cienījamais kungs, apvainojāt manu stāvokli un ģimeni ar tādu vārdu, kādu nepieklājas te sacīt?»

«Atļaujiet jums draudzīgi sacīt, Ivan Ivanovič! (pie tam Ivans Nikiforovičs pieskārās ar pirkstu Ivana Ivanoviča po­gai, kas nozīmēja viņa pilnīgu labvēlību): «jūs apvainojāties velns zina par ko: par to, ka es jūs nosaucu par zostēviņu .. .» Ivans Nikiforovičs attapās, ka bijis neuzmanīgs, izsacīdams šo vārdu; bet bija jau par vēlu: vārds bija izteikts. Viss aizgāja pie velna!

Ja jau toreiz, kad šis vārds bija izteikts bez lieciniekiem, Ivans Ivanovičs zaudēja pašsavaldīšanos un kļuva tik nikns, kādu lai dievs nedod redzēt cilvēku, — ko tad tagad, pado­mājiet, laipnie lasītāji, ko tagad, kad šis slepkavīgais vārds bija izsacīts sanāksmē, kur bija daudz dāmu, pret kurām Ivans Ivanovičs vēlējās būt sevišķi pieklājīgs? Nebūtu Ivans Nikiforovičs rīkojies tādā veidā, būtu viņš sacījis putns, bet nevis zostēviņš, tad to vēl varētu izlabot. Bet — viss pa­galam!

Viņš uzmeta Ivanam Nikiforovičam skatienu — un kādu skatienu! Ja šim skatienam būtu piešķirta izpildvara, tad tas būtu pārvērtis pīšļos Ivanu Nikiforoviču. Viesi saprata šo skatienu un pasteidzās paši viņus izšķirt. Un šis cilvēks,

lēnības paraugs, kas nevienu ubadzi nepalaida garām to ne- iztaujājis, izskrēja laukā briesmīgā trakumā. Tik spēcīgas vētras izraisa kaislības!

Veselu mēnesi nekas nebija dzirdams par Ivanu Ivano­viču. Viņš ieslēdzās savā mājā. Pūra lāde bija atvērta, no lādes izņēma — ko tad? dukātus! vecos vectēva dukātus! Un šie dukāti pārgāja nosmulētajās tintes darboņu rokās. Lieta nonāca palatā. Un, kad Ivans Ivanovičs saņēma priecīgo ziņu, ka rīt tā izšķirsies, tikai tad viņš palūkojās laukā un no­lēma iziet no mājas. Ak vai! no tās reizes palata katrru cienu ziņoja, ka lieta izbeigsies rītu, un tā desmit gadu.

Priekš gadiem pieciem es braucu cauri Mirgorodas pilsētai. Es braucu sliktā laikā. Toreiz bija rudens ar savu skumji pe­lēko laiku, dubļiem un miglu. Kaut kāds nedabisks zaļums — garlaicīgā, nepārtrauktā lietus darbs — klāja šķidru plīvuru pār laukiem un druvām, kurām tas tā piedienēja kā palaid­nības sirmgalvim, rozes — sirmgalvei. Mani toreiz stipri ietekmēja laiks: es garlaikojos, kad tas bija garlaicīgs. Bet, neraugoties uz to, kad es sāku tuvoties Mirgorodai, tad sa­jutu, ka man stipri sit sirds. Dieviņ, cik daudz atmiņu! Es div­padsmit gadu nebiju redzējis Mirgorodu. Te dzīvoja toreiz aizkustinošā draudzībā divi izcili cilvēki, divi izcili draugi. Un cik daudz bija izmiris ievērojamu ļaužu! Tiesnesis Dero- jans Demjanovičs jau toreiz bija nelaiķis; Ivans Ivanovičs, kam bija greizā acs, arī bija beidzis dzīvot. Es iebraucu gal­venajā ielā: visur rēgojās kārtis ar augšā piesietu salmu kūli: te notika kāda jauna plānošana. Dažas būdas bija nojauktas. Zogu un zedeņu atliekas skumji kvernēja.

Toreiz bija svētku diena; es pavēlēju savu maša kibitku apturēt pie baznīcas un iegāju tik klusu, ka neviens nepagrie- zās atpakaļ. Patiesi, un nebija jau kam: baznīca bija tukša, ļaužu gandrīz nekādu; varēja redzēt, ka pat vislielākie dievlūdzēji bija nobijušies no dubļiem. Sveces šai tumšajā, labāk sakot, slimajā dienā šķita kaut kā savādi nepatīkamas; tumšās telpas bija skumīgas; iegarenie logi ar apaļajiem stik­liem laistījās lietainām asarām. Es nogāju sānis altara priekš­telpā un uzrunāju cienījamu večuku nosirmojušiem matiem: «Atļaujiet uzzināt, vai Ivans Nikiforovičs ir dzīvs?» Tai mirklī lampiņa svētbildes priekšā uzliesmoja dzīvāk, un gaisma tieši atsitās mana kaimiņa sejā. Cik es biju izbrīnījies, kad, to aplūkodams, ieraudzīju pazīstamus vaibstus!

Tas bija pats Ivans Nikiforovičs! Bet kā pārvērties!

«Vai jūs esat vesels, Ivan Ņikiforovič? Kā jūs gan esat novecojis!»

«Jā, esmu novecojis. Es šodien no Poltavas,» atbildēja Ivans Nikiforovičs.

«Ko jūs sakāt! Jūs braucāt uz Poltavu tik sliktā laikā?»

«Ko lai dara! Vajadzība …»

Pie šiem vārdiem es negribot nopūtos.

Ivans Nikiforovičs ievēroja šo nopūtu un sacīja: «Neuz­traucieties: man ir drošas ziņas, ka lietu izlems nākamajā ne­dēlā un man par labu.» ,

Es paraustīju plecus un devos uzzināt kaut ko par Ivanu Ivanoviču.