NIKOLAJS GOGOLIS - MIRGORODA (STĀSTI, KAS UZSKATAMI KA TURPINĀJUMS VAKARIEM CIEMATA DIKAŅKAS TUVUMĀ)

«3) Augšā attēlotais muižnieks, kura vārds un uzvārds vien iedveš visādu riebumu, nēsā dvēselē ļaunu nodomu sade­dzināt mani manā mājā. Kā neapšaubāmas pazīmes tam ir zemāk minētais: 1-kārt, šis ļaundabīgais muižnieks sācis bieži iziet no saviem apartamentiem, ko agrāk sava slinkuma un nešķīstā miesas treknuma dēļ nedarīja; 2-kārt, viņa saimes istabā, kas pienāk pie paša žoga, kurš apņem manu personīgo zemi, manis saņemtu no mana mirušā tēva, cienījamā nelaiķa Ivana, Onisija dēla, Perere­penka, ik dienas un neparasti ilgi deg gaisma, kas tam jau ir skaidrs pierādījums; jo līdz šim pēc viņa sīkumainā sko­puma vienmēr ne tikai tauku svece, bet pat vilka acs gais­meklis bija izdzēšams.

«Un tāpēc lūdzu šim muižniekam Ivanam, Nikifora dēlam, Dovgočchunam, kā vainīgam dedzināšanā, mana stāvokļa, vārda un ģimenes apvainošanā un īpašuma laupīšanā un pie­savināšanā, bet visļaunākais, zemiskā un peļamā «zostēviņa» vārda pievienošanā manam uzvārdam, piespriest sodu, tiesas izdevumu un zaudējumu atlīdzināšanu, un pašu kā pārkāpēju

dzelžos ieslēgt un iekaltu pārsūtīt uz pilsētas cietumu, un pēc šī mana lūguma spriedumu nekavējoties un neizvairoties pasludināt. Rakstījis un sacerējis muižnieks, Mirgorodas muižturis Ivans, Ivana dēls, Pererepenko.»

Pēc lūguma izlasīšanas tiesnesis tuvojās Ivanam Ivanovi­čam, saņēma viņu aiz fx>gas un sāka ar viņu rimāt gandrīz tā: «Ko gan jūs darāt, Ivan Ivanovič? Bīstieties dieva! At­metiet sūdzību, lai tā izput! (Velns lai to parauj!) Sadodieties labāk ar Ivanu Nikiforoviču rokas un sabučojieties; un no­pērciet santurinieti vai nikopolieti, vai kaut arī sataisiet vienkārši punšu, un pasauciet mani! Sadzersim kopā un aiz­mirsīsim visu!»

«Nē, Demjan Demjanovič! Tā nav tāda lieta,» sacīja Ivans ivanovičs ar cienību, kas vienmēr viņam tā piestāvēja, «tā nav tāda lieta, ko var atrisināt miera ceļā. Ardievu! Ar­dievu arī jūs, kungi!» turpināja viņš ar to pašu cienību, pa­griezdamies pret visiem, «ceru, ka manam lūgumam būs pienācīgs virziens.» Un aizgāja, atstādams izbrīnā visu tiesas sanāksmi.

Tiesnesis sēdēja, nebilzdams ne vārda; sekretārs šņauca tabaku; kancelejas ierēdņi apgāza sadauzīto pudeles lausku, ko lietoja tintnīcas vietā, un pats tiesnesis izklaidībā iztriepa ar pirkstu pa galdu tintes peļķi.

«Ko jūs teiksiet uz to, Dorofej Trofimovič?» sacīja ties­nesis, brīdi klusējis, pagriezdamies pret piesēdētāju.

«Nekā neteikšu,» atbildēja piesēdētājs.

«Kādas lietas gan nenotiek!» turpināja tiesnesis. Nepa­guva viņš to izsacīt, kad durvis sāka brikšķēt un Ivana Niki­foroviča priekšējā puse iespraucās tiesas istabā, pārejā palika vēl priekšistabā. Ivana Nikiforoviča ierašanās, un pie tam tiesā, šķita tik neparasta, ka tiesnesis iesaucās, sekretārs pārtrauca savu lasīšanu, viens kancelejas ierēdnis, friza pusfrakā, paņēma lūpās spalvu, otrs norija mušu. Pat inva­lids, kas pildīja feldjegera un sarga pienākumu un līdz tam bija stāvējis pie durvīm, kasīdamies savā netīrajā kreklā ar uzšuvumu uz pleca, pat šis invalids atplēta muti un uz­kāpa kādam uz kājas.

«Kādi vēji jūs atpūtuši? Kas un kā? Kā jūsu veselība, Ivan Ņikiforovič?»

Bet Ivans Nikiforovičs nebija ne dzīvs, ne miris, jo bija iestrēdzis durvīs un nevarēja paspert ne soli uz priekšu vai atpakaļ. Veltīgi tiesnesis sauca priekšistabā, lai kāds no tiem, kas tur atradās, iestumtu Ivanu Nikiforoviču no muguras tiesas istabā. Priekšistabā atradās tikai viena lūdzēja vecene, kas, neraugoties uz visu savu kaulaino roku pūlēm, nevarēja nekā izdarīt. Tad viens no kancelejas ierēdņiem, ar bieza­jām lūpām, platiem pleciem, resnu degunu, acīm, kas izska­tījās šķības un noreibušas, noplīsušiem elkoņiem, tuvojās Ivana Nikiforoviča priekšējai pusei, salika abas viņa rokas krustis kā bērnam, un pamirkšķināja vecajam invalidam, kas ar savu celi bija atspēries Ivana Nikiforoviča vēderā, un, neraugoties uz žēlajiem vaidiem, viņu izgrūda priekšistabā. Pēc tam atstūma aizbīdņus un atvēra durvju otru pusi, pie kam kancelejas ierēdnis un viņa palīgs invalids no draudzīgās piepūles ar savas mutes elpu bija izplatījuši tik stipru smaku, ka tiesas istaba pārvērtās uz laiku par dzertuvi.

«Vai jūs nesaspaidīja, Ivan Ņikiforovič? Es pateikšu mā­muļai, viņa atsūtīs j.ums tinkturu, ar ko ierīvējiet tik viduci un muguru, un viss pāries.»

Bet Ivans Nikiforovičs atkrita krēslā, un ārpus ilgstošiem vaidiem nekā nevarēja pasacīt. Beidzot vājā, aiz noguruma tikko dzirdamā balsī viņš izdvesa: «Vai jūs nevēlaties?» un, izņēmis no kabatas radziņu, piebilda, «paņemiet, pagodiniet!»

«Ļoti priecājos, ka jūs redzu,» atbildēja tiesnesis, «bet arvien vēl nevaru iedomāties, kas spieda jūs uzņemties pūles un pagodināt mūs ar tik patīkamu nejaušību.»

«Ar lūgumu .. .» varēja tikai izteikt Ivans Nikiforovičs.

«Ar lūgumu? ar kādu?»

«Ar sūdzību…» (te elpā radās gara pauze) «Och!… ar sūdzību pret blēdi… Ivanu Ivanoviču Pererepenku.»

«Kungs! Arī jūs to pašu! Tādi reti draugi! Sūdzība pret tik labdarīgu cilvēku!…»

«Viņš — pats sātans!» noteica strupi Ivans Nikiforovičs.

Tiesnesis pārmeta krustu.

«Ņemiet lūgumu, izlasiet.»

«Neko darīt, izlasiet, Taras Tichonovič,» sacīja tiesnesis, griezdamies pie sekretārā ar nepatiku sejā, pie kam viņa deguns negribot paostīja augšējo lūpu, ko parasti agrāk viņš

darīja tikai aiz lielas labpatikas. Tāda deguna patvaļa sa­gādāja tiesnesim vēl vairāk nepatikšanu: viņš izņēma kabatas lakatu un noslaucīja no augšējās lūpas visu tabaku, lai so­dītu tā bezkaunību.

Sekretārs, izdarījis savu parasto ievadījumu, ko viņš vienmēr lietoja pirms lasīt sākšanas, t. i., bez kabatas lakata palīdzības, sāka savā parastajā balsī šādā veidā:

«Lūdz Mirgorodas apriņķa muižnieks Ivans, Nikifora dēls, Dovgučchuns, bet par ko, tam seko punkti:

«lj Pēc sava naidīgā ļaunuma un acīm redzamas nelab­vēlības, sevi par muižnieku dēvētājs Ivans, Ivana dēls, Pere- repenko, visādus mēslus, zaudējumus un citas nelietības un šausminošas izdarības man sagādā, un vakardien pēcpus­dienā kā razbainieks un zaglis ar cirvjiem, zāģiem, kaltiem un citiem atslēdznieka rīkiem ielīda naktī manā pagalmā un mana paša personīgajā kūtī, kas tajā atrodas, pašrocīgi un zemiskā kārtā to sacirta, uz ko no savas puses es neesmu devis nekāda iemesla tik pretlikumīgai un razbainieciskai rīcībai.

«2) Šis pats muižnieks Pererepenko ir iekārojis pašu manu dzīvību, un līdz 7-ajam datumam pagājušā mēnesī, turēdams šo nodomu slepenībā, atnāca pie manis un sāka draudzīgi un ar viltu izmānīt no manis šauteni, kas atradās manā istabā, un piedāvāja man par to, ar viņam piemītošu skopumu, daudz nederīgu mantu, kā, piemēram: rudo cūku un divi mēriņus auzu. Bet, jau toreiz nojauzdams viņa noziedzīgo no­domu, es visādi pūlējos viņu no tā atvirzīt; bet šis blēdis un nelietis Ivans, Ivana dēls, Pererepenko izlamāja mani kā zemnieks un kopš tā laika sajūt pret mani nesamierināmu ienaidu. Turklāt šis, bieži pieminētais, trakais muižnieks un razbainieks Ivans, Ivana dēls, Pererepenko ir arī visai zemas dzimšanas: viņa māsa bija visai pasaulei pazīstamā vazaņķe un aizgāja līdzi jegeru rotai, kas stāvēja priekš gadiem pie­ciem Mirgorodā, bet savu vīru ierakstīja zemniekos. Arī.viņa tēvs un māte bija pāri mēram nelikumīgi ļaudis, un abi bija neiedomājami dzērāji. Taču pieminamais muižnieks un raz­bainieks Pererepenko ar savām lopam līdzīgām un nicināša­nas cienīgām izdarībām ir pārspējis visu savu dzimtu un zem godprātības maskas strādā viskārdinošākos darbus. Gavēni neievēro, jo Vilipa dienas priekšvakarā šis dieva atkritējs nopirka aunu un otrā dienā lika to savai nelikumīgai skuķei