NIKOLAJS GOGOLIS - MIRGORODA (STĀSTI, KAS UZSKATAMI KA TURPINĀJUMS VAKARIEM CIEMATA DIKAŅKAS TUVUMĀ)

Gapkai nokaut, aizbildinoties, it kā viņam tobrīd ievajadzē­jies tauku lampiņām un svecēm.

«Tāpēc lūdzu šo muižnieku kā razbainieku, svētumu ap­gānītāju, blēdi, pieķertu jau zādzībā un laupīšanā, dzelžos ieslēgt un cietumā vai valsts cietoksnī iesēdināt, un tur tad pēc ieskatiem, atņemot činas un muižniecību, krietni plet­nēm pārmācīt un uz Sibiriju katorgā pēc vajadzības nosūtīt, izdevumus, zaudējumus likt viņam aizmaksāt un pēc mana šī lūguma spriedumu taisīt.

«Sim lūgumam roku pielicis Mirgorodas apriņķa muiž­nieks Ivans, Nikifora dēls, Dovgočchuns.»

Tiklīdz sekretārs beidza lasīšanu, Ivans Nikiforovičs ķēra pēc cepures un paklanījās, gribēdams iet.

«Kurp tad jūs, Ivan Ņikiforovič?» runāja viņam pakaļ tiesnesis. «Pasēdiet drusku! Iedzersiet tēju! Oriško! ko tu stāvi, muļķa skuķe, un samirkšķinies ar kancelejniekiem? Ej. atnes lēju!»

Bet Ivans Nikiforovičs aiz bailēm, ka tik tālu aizgājis no mājām un izturējis tik bīstamu karantinu, bija paspējis jau izlīst caur durvīm, sacīdams: «Neuztraucieties, es ar pati­ku …» un aizvēra tās aiz sevis, atstādams nesaprašanā visu tiesas istabu.

Neko darīt. Abi lūgumi bija pieņemti, un lieta gatavojās izvērsties diezgan svarīgā notikumā, kad kāds neparedzēts apstāklis piešķīra tai vēl lielāku interesi. Kad tiesnesis izgāja no tiesas istabas ierēdņa un sekretārā pavadībā, bet kancelejnieki sakravāja maisā lūdzēju sanestās vistas, olas, maizes gabalus, pīrāgus, baltmaizi un citu drazu, šai brīdī ruda cūka ieskrēja istabā un pakampa klātesošajiem par brīnumu nevis pīrāgu un maizes garozu, bet Ivana Nikiforo­viča lūgumu, kā lapas karājās pāri galdam uz leju. Saķērusi papīru, rudā urkšķētāja aizskrēja tik ātri, ka neviens no tiesas darbiniekiem nevarēja to panākt, neraugoties uz mes­tajiem līnealiem un tintnīcām.

Šis ārkārtīgais notikums radīja briesmīgu kņadu, jo pat kopija vēl nebija norakstīta no lūguma. Tiesnesis, t. i., viņa sekretārs, un ierēdnis ilgi iztirzāja šādu nedzirdētu apstākli; beidzot vienojās par to, ka šai sakarā jāuzraksta pilsētas poli­cijas priekšniekam ziņojums, jo šīs lietas izmeklēšana vairāk attiecas uz pilsētas policiju. Rakstu ar Nr. 389 nosūtīja viņam tai pašā dienā, un tāpēc tad arī notika diezgan dīvainā izskaidrošanās, par ko lasītāji var dabūt zināt nākamajā nodajā.

V NODAĻA,

kurā izklāstīta divu Mirgorodā godājamo personu apspriede.

Tiklīdz Ivans Ivanovičs izrīkojās savā saimniecībā un gāja pa paradumam atgulties zem lieveņa, sev par neiztei­camu brīnumu viņš ieraudzīja kaut ko sārtu vārtiņos. Tas bija sarkanais pilsētas policijas priekšnieka atloks, kas, tāpat kā arī viņa apkakle, bija dabūjis polituru un gar malām bija pārvērties lakotā ādā. Ivans Ivanovičs nodomāja pie sevis: «Nav slikti, ka Pjotrs Fjodorovičs atnācis parunāties», bet Joti izbrīnījās, redzēdams, ka policijas priekšnieks gāja ārkārtīgi ātri un mētājās rokām, kas parasti ar viņu notika visai reti. Policijas priekšnieka mundierim bija astoņas pogas; devīto, kā iztrūka procesijas laikā, dievnamu iesvētot, priekš diviem gadiem, tā līdz šim policisti nevar sameklēt, kaut gan policijas priekšnieks ikdien pieņemot raportus, ko viņam nodod kvartalu uzraugi, arvien apjautā­jas, vai nav atrasta poga. Šīs astoņas pogas bija novietotas viņam tādējādi, kā sievas stāda pupas: viena pa labi, otra pa kreisi. Kreisā kāja viņam bija sašauta pēdējā kampanijā, un tāpēc viņš, mazliet klibodams, meta to tik tālu sānis, ka ar to iznīcināja gandrīz visas labās kājas pūles. Jo straujāk rīkojās policijas priekšnieks ar saviem kājniekiem, jo mazāk tie virzījās uz priekšu, un tāpēc, kamēr policijas priekšnieks nonāca Jīdz lievenim, Ivanam Ivanovičam bija pietiekami laika izmaldīties minējumos, kāpēc policijas priekšnieks tik ātri vicina rokas. Vēl jo vairāk tas viņu interesēja tāpēc, ka lieta izlikās neparasti svarīga, jo policijas priekšniekam bija pat jauns zobens.

«Labdien, Pjotr Fjodorovič!» iesaucās Ivans Ivanovičs, kas, kā jau sacīts, bija loti ziņkārīgs un nekā nevarēja no­valdīt savu nepacietību, redzot, kā policijas priekšnieks spējā uzbrukumā ieņēma lieveni, bet arvien vēl nepacēla savu acu uz augšu un ķildojās ar sa.viem kājniekiem, kas nekādi ne­varēja vienā paņēmienā uziet uz kāpiena.

«Labu dienu novēlu mīļajam draugam un labdarim Ivanam Ivanovičam!» atbildēja policijas priekšnieks.

«Laipni lūdzu sēsties. Jūs, kā redzu, esat piekusis, jo jūsu ievainotā kāja trauc §…»

«Mana kāja!» iesaucās policijas priekšnieks, uzmetis Iva­nam Ivanovičam vienu no tiem skatieniem, kādu milzis uzmet pigmejam, skolots pedants danču skolotājam. Pie šiem vār­diem viņš izstiepa savu kāju un uzsita ar to pa grīdu. Taču šī varonība viņam dārgi maksāja, jo viss viņa korpuss sa­grīļojās un deguns atsitās pret trepju margām; bet gudrais kārtības sargs, izlikdamies, ka nekas nav noticis, tūdaļ at­tapās un kampa kabatā, it kā lai dabūtu tabakdozi. «Es jums varu darīt zināmu par sevi, mīļais draugs un labdari Ivan Ivanovič, ka savā mūžā esmu veicis ne tādus vien pār­gājienus. Jā, tiešām esmu veicis. Piemēram, 1807. gada kampanijas laikā.. . Ak, es jums pastāstīšu, ar kādu manieri pārlīdu pār žogu pie vienas smukiņas vācietes.» Pie šiem vārdiem policijas priekšnieks piemiedza vienu aci un satai­sīja velnišķi šķelmīgu smaidu.

«Kur tad jūs šodien esat bijis?» jautāja Ivans Ivanovičs vēlēdamies pārtraukt policijas priekšnieku un drīzāk uzve­dināt viņu uz apmeklējuma cēloni; viņam būtu ļoti ticis pa­jautāt, ko gan grib pavēstīt policijas priekšnieks; bet smalkā pasaules pazīšana rādīja viņam visu šāda jautājuma nepieklā­jību, un Ivanam Ivanovičam bija jāsavaldās un jānogaida atminējums, kamēr viņa sirds pukstēja neparasti stipri.

«Bet atļaujiet, es jums izstāstīšu, kur es biju,» atbildēja policijas priekšnieks. «Pirmkārt, varu jums paziņot, ka šo­dien lielisks laiks…»

Pie pēdējiem vārdiem Ivans Ivanovičs gandrīz nomira.

«Bet atļaujiet,» turpināja policijas priekšnieks, «es atnācu šodien pie jums kādā svarīgā lietā.» Te policijas priekšnieka seja un izturēšanās ieguva to pašu rūpju pilno izteiksmi, ar kādu viņš spēji uzbruka lievenim. Ivans Ivanovičs atdzīvojās un drebēja kā drudzī, nekavēdamies, pēc sava paraduma, jautāt: «Kas tad tur nu svarīgs? vai tad tas nu ir svarīgi?»

«Nu skatiet tik: vispirms atļaušos jums darīt zināmu, mīļais draugs un labdari Ivan Ivanovič, ka jūs… no savas puses es, atļaujat palūkoties, es nekā, bet valdības formas, valdības formas to prasa: jūs esat pārkāpis pienācīgo kārtību!»

«Ko jūs tur runājat, Pjotr Fjodorovič? Es nekā nesaprotu.»

«Apžēlojieties, Ivan Ivanovič! kā jūs nekā nesaprotat? Jūsu personīgais lopiņš aizstiepis ļoti svarīgu valsts papiru, un jūs vēl pēc tam sakāt, ka nekā nesaprotat!»

«Kas par lopiņu?»

«Ar atļauju sacīt, jūsu personīgā rudā cūka.»

«Bet kur tad te mana vaina? Kāpēc tiesas sargs atver durvis?»

«Bet, Ivan Ivanovič, jūsu personīgais lops: tātad jūs vainīgs.»

«Pazemīgi pateicos par to, ka ar cūku mani līdzināt.»

«To nu gan neesmu sacījis, Ivan Ivanovič! Nudien, neesmu sacījis! Atļaujiet pats spriest pēc tīras sirdsapziņas. Jums bez mazākām šaubām ir zināms, ka saskaņā ar priekšniecības rīkojumiem aizliegts pilsētā, vēl jo vairāk galvenajās pil­sētas ielās pastaigāties netīriem lopiem. Atzīstiet paši, ka tāda lieta ir aizliegta.»