NIKOLAJS GOGOLIS: MIRGORODA (STĀSTI, KAS UZSKATAMI KA TURPINĀJUMS VAKARIEM CIEMATA DIKAŅKAS TUVUMĀ)

«Mirgorodas apriņķa muižnieks Ivans, Nikifora dēls, Dovgočchuns.»

Šis lūgums radīja savu ietekmi. Tiesnesis bija, kādi ir parasti labsirdīgi cilvēki, no bailīgajiem. Viņš griezās pie sekretārā. Bet sekretārs izlaida caur lūpām biezu «hm» un parādīja savā sejā to vienaldzīgo un velnišķi divdomīgo iz­teiksmi, kādu pieņem vienīgi tikai sātans, kad redz sev pie kājām pie viņa ieradušos upuri. Atlika viens līdzeklis: sa­mierināt divi draugus. Bet kā to uzsākt, ja visi mēģinājumi līdz šim bijuši bez panākumiem? Taču nolēma vēl pamē­ģināt; bet Ivans Ivanovičs tieši paziņoja, ka to nevēlas un pat visai noskaitās. Ivans Nikiforovičs atbildes vietā uzgrieza muguru un kaut jel vārdu būtu bildis. Tad prāva risinājās neparastā ātrumā, ar kādu parasti ir slavenas tiesu iestādes. Papīru apzīmēja, pierakstīja, apnumurēja, iešuva, parakstījās, visu vienā un tai pašā dienā, un ielika lietu skapī, kur tā gulēja, gulēja, gulēja gadu, otru, trešu. Daudzas līgavas pa­guva apprecēties, Mirgorodā izdzina jaunu ielu; tiesnesim izkrita viens dzerokļa un divi sānu zobi; Ivana Ivanoviča pagalmā skraidīja vairāk bērnu nekā agrāk (kur viņi radās, vienīgi dievs to zina); Ivans Nikiforovičs par spīti Ivanam Ivanovičam uzcēla jaunu zosu kūti, kaut gan mazliet tālāk par iepriekšējo, un pilnīgi aizbūvējās no Ivana Ivanoviča, tā ka šie cienījamie ļaudis gandrīz nekad neredzēja viens otru sejā, — un lieta arvien gulēja vislabākā kārtībā skapī, kas izskatījās kā no marmora, tintes traipu pēc.

Pa to laiku notika ārkārtīgi svarīgs notikums visai Mir- gorodai. Policijas priekšnieks rīkoja asambleju! Kur lai es ņemu otas un krāsas, ar ko attēlot sanāksmes daudzveidību un lielisko dzīrošanu? Paņemiet pulksteni, atveriet to un paskatieties, kas tur notiek! Vai nav tiesa, briesmīgs rai­bums? Nu tad iedomājieties, ka gandrīz tikpat daudz, ja ne vēl vairāk, riteņu stāvēja policijas priekšnieka pagalmā. Kādu bričku un ratu tik tur nebija! Viena — pakaļgals plats, bet priekša šauriņa; otra — pakaļgals šauriņš, bet priekša plata. Viena bija brička un rati kopā; otra ne brička, ne rati; cita izskatījās pēc milzīgas siena gubas vai pēc resnas kupča sievas, otra — pēc izpūruša žīda vai skeleta, kas vēl nav p«visam atbrīvojies no ādas; cita profilā izskatījās pilnīgi pēc pīpes ar čibuku, otra neizskatījās ne pēc kā, līdzinādamās kādai savādai būtei, pilnīgi bezveidīgai un ārkārtīgi fantas­tiskai. No šā riteņu un buku chaosa izcēlās kas līdzīgs karietei ar istabas logu, kas bija pārsists krustām biezu pārsegu. Kučieri, pēlēkos kazalkinos, puspaltrakos un mētelēnos, jērenēs un dažādu kalibru cepurēs, ar pīpēm rokās, vadāja pa pagalmu izjūgtos zirgus. Kādu asambleju rīKoja policijas priekšnieks! Atjaujiet, es uzskaitīšu visus, kas tur bija. Tarass Tarasovičs, Jevpls Akinfovičs, Jevtichijs Jevtichijevičs, Ivans Ivanovičs, ne tas Ivans Ivanovičs, bet cits, Sava Gavrilovičs, mūsu Ivans Ivanovičs, Jelevferijs Jelev- ferijevičs, Makars Nazarjevičs, Foma Grigorjevičs… Tālāk ne­varu… nav pa spēkam! roka nogurst rakstot! Un cik daudz bija dāmu! tumšām un gaišām sejām, gan garas, gan īsiņas, resnas kā Ivans Nikiforovičs un tik tievas, ka likās, katru no tām varētu paslēpt policijas priekšnieka zobena makstī. Kas āubju! kas kleitu! sarkanu, dzeltenu, kafijas brūnu, zaļu, jaunu, pārkrāsotu, pāršūtu, — lakatu, lenšu, rokas somu! Ardievu, nabaga acis! jūs vairs nekam nederēsiet pēc šīs skates. Un cik garš galds bija izvilkts! Un kā vedās sarunas Visiem, kādu troksni sacēla! Kas gan pret to dzirnavas ar visiem saviem dzirnu akmeņiem, riteņiem, zobratiem, mieze­riem! Nevaru jums droši pasacīt, par ko viņi runāja, bet vedas domāt, ka par daudzām patīkamām un derīgām lietām, kā, piemēram: par laiku, par suņiem, par kviešiem, par aubēm, par kumeļiem. Beidzot Ivans Ivanovičs, ne tas Ivans Ivanovičs, bet otrs, kam viena acs greiza, sacīja:

«Man pavisam savādi, ka mana labā acs (greizais Ivans Ivanovičs arvien runāja par sevi ironiski) neredz Ivanu Nikiforoviču Dovgočchuna kungu.

«Negribēja nākt!» sacīja policijas priekšnieks.

«Kā tā?»

«Nu jau, paldies dievam, divi gadi, kopš viņi savā starpā saķildojusies, t. i., Ivans Ivanovičs ar Ivanu Nikiforoviču, un kur viens ir, turp otrs neparko neies!»

«Ko jūo sakāt!» Pie tam greizais Ivans Ivanovičs pacēla acis augšup un salika kopā rokas. «Ko tad nu, ja jau cilvēki ar labām acīm nedzīvo saticībā, kur tad nu man mierīgi sadzīvot ar savu greizo aci!» Pie šiem vārdiem visi sāka smieties pilnā mutē. Visi ļoti mīlēja greizo Ivanu Ivanoviču par to, ka viņš prata taisīt jokus pilnīgi šolaiku gaumē. Pats slaids, pavājš cilvēks, mīkstas vilnas auduma svārkos, ar plāksteri uz deguna, viņš līdz šim sēdēja kaktā un ne reizi nemainīja savu sejas izteiksmi, pat tad, kad viņam muša ieskrēja degunā, — šis pats kungs piecēlās no savas vietas un pievirzījās tuvāk pūlim, kas bija ielencis greizo Ivanu Ivanoviču. «Paklausieties!» sacīja greizais Ivans Ivanovičs, kad ieraudzīja, ka viņu apstājusi prāva sabiedrība, «paklau­sieties: tā vietā, ka jūs tagad pārāk noraugāties manā grei­zajā acī, ņemsim tā vietā un samierināsim divi mūsu draugus! Pašlaik Ivans Ivanovičs tērzē ar sievām un meiteņiem, — aizsūtīsim klusītiņām pēc Ivana Nikiforoviča un sagrūdīsim viņus kopā.»

Visi vienprātīgi pieņēma Ivana Ivanoviča priekšlikumu un nolēma nekavējoties nosūtīt kādu pie Ivana Nikiforoviča uz mājām un lūgt viņu, lai tad tur vai kas, atbraukt pie policijas priekšnieka uz pusdienām. Bet nopietns jautājums: kam uz­dot šo svarīgo uzdevumu? iegrūda visus neizpratnē. Ilgi strīdījās, kas ir spējīgāks un veiklāks diplomātiskajā laukā: beidzot vienprātīgi nolēma uzticēt visu to Antonam Prokofjevičam Golopuzam.

Bet iepriekš mazliet jāiepazīstina lasītājs ar šo brīnišķīgo personu. Antons Prokofjevičs bija pilnīgi tikumīgs cilvēks šā vārda visās nozīmēs: iedos viņam kāds no cienījamiem Mirgorodas ļaudīm kakla lakatu vai apakšveļu, — viņš pa­teicas; iesitīs viņam kāds viegli ar knipi pa degunu, — viņš arī tad pateicas. Ja viņam jautāja: «Kāpēc gan jums, Anton Prokofjevič, svārki brūni, bet piedurknes gaiši zilas?» tad viņš parasti vienmēr atbildēja: «Bet jums pat tādu nav! Pa­gaidiet, apnēsāsies, viss būs vienāds!» Un tiešām, gaiši zilā vadmala saules iedarbībā sāka pārvērsties par brūnu un tagad pilnīgi piestāv svārku krāsai. Bet lūk, kas ir savādi, ka Antonam Prokofjevičam ir paradums vadmalas uzvalku nēsāt vasaru, bet naņķa — ziemu. Antonam Prokofjevičam nav savas mājas. Agrāk viņam bija pilsētas galā, bet viņš to pārdeva un par ieņemto naudu nopirka trīs bērus zirgus un nelielu bričku, kurā viņš braukāja ciemoties pie muižniekiem. Bet tā kā ar zirgiem bija daudz rūpju un turklāt bija vaja­dzīga nauda auzām, tad Antons Prokofjevičs samainīja tos pret vijoli un istabeni, saņemdams piemaksā divdesmit piecu rub]u papīriņu. Pēc tam vijoli Antons Prokofjevičs pārdeva, bet istabeni apmainīja pret safjana tabakas maku, kas bija izšūts ar zeltu, un tagad viņam ir tāds tabakas maks, kāda nevienam nav. Šīs baudas pēc viņš vairs nevar braukāt pa sādžām, bet viņam jāpaliek pilsētā un jāguļ dažādās mājās, sevišķi pie tiem dižciltīgajiem, kuriem sa­gādāja prieku sist viņam ar knipi pa degunu. Antons Prokofjevičs mīl labi paēst, spēlē pieklājīgi durakus un mel­deri. Paklausība ir vienmēr bijusi viņa stichija, un tāpēc viņš, paņēmis cepuri un nūju, nekavējoties devās ceļā. Bet iedams sāka pārdomāt, kādā veidā viņam iekustināt Ivanu Nikiforoviču atnākt uz asambleju. Mazliet stūrgalvīgais šā cienījamā cilvēka raksturs darīja viņa pasākumu par gandrīz neiespējamu. Un kā gan arī galu galā lai viņš iz­šķiras nākt, kad jau piecelties no gultas viņam bija lielas pūles? Bet pieņemsim, ka viņš piecelsies, kā lai viņš iet lurp, kur atrodas — ko, bez šaubām, viņš zina — viņa ne­samierināmais ienaidnieks? Jo vairāk Antons Prokofjevičs pārdomāja, jo vairāk atrada šķēršļu. Diena bijā tveicīga, saule dedzināja; sviedri viņam tecēja straumēm. Antons Prokof­jevičs, neraugoties uz to, ka viņam sita ar knipi pa degunu, bija diezgan viltīgs cilvēks daudzās lietās. Tikai maiņā viņš nebija visai laimīgs. Viņš ļoti labi zināja, kad vajadzēja iz­likties par muļķi, un dažkārt prata būt attapīgs tādos ap­stākļos un gadījumos, kur reti bija spējīgs izgrozīties gudrais.