Rejs Bredberijs - PIENEŅU vĪns

Bet tagad tas bija kaut kas vairāk par Nāvi. Šai vasaras naktī zem tālajām zvaigznēm pār viņu pēk­šņi pāršļāca viss, ko vien cilvēks var redzēt, dzirdēt un just, un viņš sāka grimt.

Toms ar māti pameta ietvi un gāja tālāk pa iemītu, oļainu, zālēm apaugušu taku, ap kuru dārdēja sienāžu koris. Toms paklausīgi tecēja pakaļ savai lielajai, stiprajai, gudrajai mātei, kura ne no kā nebaidījās un spēja aizsargāt pret visu pasauli. Viņi gāja, līdz apstājās pie pašas civilizācijas robežas.

Aiza.

Šeit, šai melnajā džungļu bedrē, pēkšņi atradās viss, ko viņš nekad nezinās un nesapratīs, viss, kas bez vārda, bez nosaukuma mita necaurredzamajā ēnā, puvuma smakā.

Toms atskārta, ka viņi ar māti ir gluži vieni.

Viņas roka drebēja.

Tik tiešām drebēja… Bet kādēļ? Māte taču ir liela, stipra un gudra. Vai arī viņa jūt draudīgo ļau­numu, kas, akli taustoties, lien arvien tuvāk? Vai arī pieaugušos māc bailes? Vai arī lielie nav visspēcīgi? Tātad dzīvē nav patvēruma? Nav tādas drošas cita­deles, kas pasargātu pret pusnakts draudiem? Tomu sagrāba šausmas. Aukstums kā saldējums ielija kaklā, vēderā, mugurā, rokās un kājās, kas acumirklī kļuva tik saltas, it kā viņš stāvētu decembra vējā.

Toms apjauta, ka tā ir ar visiem, ka cilvēks tomēr ir gluži viens. Sabiedrības loceklis, un tomēr viens un vienmēr apdraudēts. Kā pašlaik viņš. Ja kliegtu, ja sauktu pēc palīdzības, vai tas ko līdzētu?

Tumsa var aprīt vienā mirklī; vienā baismi drau­dīgā acumirklī viss var būt cauri. Vēl ilgi pirms aus­mas, ilgi pirms tam, kad policisti ar lukturīšiem sāks taustīt tumšo, biedīgo taku, ilgi pirms tam, kad cil­vēki satraukti, oļiem šņirkstot zem kājām, metīsies viņam palīgā. Un r kaut arī šobrīd tie ir tikai piecsimt soļu no viņa un tiešām varētu palīdzēt, melnais vil­nis vienā mirklī var pāršļākt viņam pāri un aizraut sev līdzi viņa desmit gadus un . . .

Cilvēks uz pasaules ir gluži viens, — šis atklājums Tomam bija tāds trieciens, ka viņš sāka drebēt. Arī māte ir viena. Šai brīdī viņu nespēj aizsargāt ne lau­lības svētās saites, ne ģimenes locekļu mīlestība, ne Savienoto Valstu konstitūcija, ne pilsētas policija, it nekas cits kā vien pašas sirds, bet tajā ir tikai bailes un izmisums. Šādā brīdī katram cilvēkam ir jātiek galā pašam ar sevi. Viņam jāsaprot, ka viņš ir viens, un pašam jācenšas atrast izeju.

Toms norija kaklā iesprūdušu kamolu un piekļāvās mātei. Dieviņ, lūdzu, lūdzu, neļauj viņai mirt. Nedari mums nekā ļauna. Pēc stundas tēvs pārnāks no sapul­ces mājā un, ja tur viss būs tukšs…

Māte gāja pa taku uz priekšu mežonīgajā džunglājā.

— Nebaidies, māmiņ, — Toma balss drebēja. — Dugs pārnāks. Tu redzēsi. Noteikti pārnāks!

— Viņš vienmēr nāk pa šo ceļu. — Mātes balss bija spalga, saspringta. — Cik reižu es neesmu rāju­sies, bet puikas kā uzburti uz šo biezokni. Kādunakt, nākdams caur aizu, viņš vēl pazudīs uz visiem laikiem.

Pazudīs uz visiem laikiem. Šais vārdos bija viss. Klaidoņi. Noziedznieki. Tumsa. Nelaimes gadījumi. Bet galvenais — nāve.

Viens pats visā debesu izplatījumā.

Uz pasaules ir miljons Grīntaunai līdzīgu pilsētiņu. Un katra tikpat tumša, tikpat vientuļa un pamesta, pilna šausmu un noslēpumu. Zēla vijoļu čīgāšana — tā ir visa mazpilsētiņu mūzika, kurās nav gaismas, bet tikai daudz ēnu.

Ak, šī nomācošā, arvien milstošā mazpilsētiņu vientulība! Šīs miklās, noslēpumainās aizas! Naktīs dzīve šais pilsētiņās bija viens vienīgs šausmu pilns murgs, kad saprātam, ģimenei, bērniem un laimei no visām pusēm draud briesmonis — Nāve.

Māte sauca vēlreiz:

— Dug! Duglas!

Pēkšņi viņi abi noprata, ka noticis kaut kas briesmīgs.

Sienāži bija apklusuši.

Bija iestājies pilnīgs klusums.

Tāds klusums, kādu Toms nebija pazinis. Dziļš un bezgalīgs. Kādēļ sienāži apklusuši? Kādēļ? Nu kādēļ? Līdz šim tā nekad nebija gadījies. Itin nekad.

Ja tikai… Ja tikai…

Tūliņ pat kaut kas notiks.

Šķita, ka aiza sasprindzinātu, savilktu ciešāk savus melnos taustekļus, uzsūcot spēku no jūdžu jūdzēm tālās, miegā grimušās apkārtnes. No rasā mirksto­šiem mežiem un laukiem, kur suņi rej uz mēnesi, — no visām malām šis lielais klusums saplūda vienkop, savilkās vienā vietā, un pašā vidū bija viņi ar māti. Tūliņ, tūliņ pat kaut kas notiks! Sienāži vēl arvien klusēja, zvaigznes bija tik tuvas, ka šķita, vienīgi jāpastiepj roka, lai notrauktu spožo zeltījumu. Zvaig­žņu bez skaita, karstas un dzeļošas …

Klusums auga un auga, un auga. Sasprindzinājums kļuva vēl draudīgāks. Ak dievs, kāda tumsa un vien­tulība!

Un pēkšņi no tālienes pāri aizai atlidoja:

— Jā, mam! Es eju!

Un vēlreiz:

— Eju, mam! Eju!

Tad bija dzirdama tenisa kurpju dipoņa. Skaļi smiedamies, pāri aizai joza trīs zēni — Duglass, Cārlijs Vudmens un Džons Hafs. Joza šurp smieda­mies …

Zvaigznes ierāvās debesīs, it kā desmit miljoni sadzeltu gliemežu bailēs ievilktu savus taustekļus.

Sāka sirināt sienāži!

Tumsa atkāpās — nikna, izbiedēta un satraukta. Atkāpās, jo, rupji iztraucēta, pēkšņi zaudēja apetīti. Un, kad tumsa kā vilnis atplūda, no tās izspurdza trīs zēni.

— Hei, māmiņ! Hei, Tom!

Visapkārt sāka smaržot pēc Duglasa. Ap viņu vienmēr bija sviedru un zāles, koku, lapu un strau­tiņu smarža.

— Nu tu man, puisīt, dabūsi vēju, — māte noteica. Savas bailes viņa acumirklī bija aizmirsusi. Toms zināja, ka viņa nekad nevienam cilvēkam par tām nestāstīs. Bet tās mūždien būs viņas sirdī, un Toma sirdī tāpat.

Melnajā tumsā viņi gāja uz māju, lai dotos pie miera. Cik labi, ka Duglass dzīvs! Cik briesmīgi labi! Vienu mirkli tur, aizas malā, viņam bija šķitis, ka …

Kaut kur tālu pa miglaino mēnesnīcu pāri viaduk­tam un tālāk pa ieleju svilpdams joņoja vilciens kā dīvains dzelzs zvērs, kurš apmaldījies. Toms drebē­dams ielīda gultā līdzās brālim, klausījās vilciena svilpšanā un domāja par savu brālēnu, kurš reiz dzī­voja tai pusē, uz kurieni aizdrāzās vilciens, par brā­lēnu, kurš nomira ar plaušu karsoni pirms daudz, daudz gadiem šādā pašā naktī…

Toms sajuta līdzās guļošā Duga sviedru smaku. Un, tīri vai brīnums, — pārstāja drebēt.

— Droši es zinu tikai divas lietas, Dug, — viņš čukstēja.

— Ko tad?

— Naktī ir briesmīgi tumšs, tas ir viens.

— Un otrs?

— Ja misters Aufmans uzbūvēs Laimes mašīnu, tumšajai aizai tur nebūs vietas.

Duglass brīdi padomāja.

— Atkārto vēlreiz.

Viņi apklusa. Uz ielas pēkšņi bija dzirdami soļi, kas nāca arvien tuvāk un tuvāk.

— Tas ir tētis, — māte no savas gultas klusi sauca.

Tā arī bija.

©

Vēlu vakarā Leo Aufmans sēdēja uz lieveņa un, tik tikko vairs spēdams saskatīt papīru, kaut ko rak­stīja, pa laikam izsaucoties «Ahā!» vai «Un arī to!», ja iešāvās prātā kaut kas īsti noderīgs. Tad pavērās durvis — tik klusi, it kā pret tām būtu atsities nakts­tauriņš.

— Līna? — viņš čukstēja.

Sieva naktskreklā apsēdās viņam līdzās lieveņa šūpolēs — ne smuidra kā nemīlēta septiņpadsmit

gadu veca meitene, ne izplūdusi kā nemīlama piec­desmit gadu veca sieviete, bet tvirta, mīlīga, apa­ļīga — tieši tāda kā visas mīļotas sievietes jebkurā vecumā.

Viņa bija brīnišķīga. Viņas ķermenis allaž domāja viņas vietā, gan iznēsājot bērnus, gan radot vienmēr un visur vīram tīkamu noskaņu. Ilgi nekad viņa ne­prātoja: viņas domas acumirklī pārtvēra rokas un augums, tik viegli un dabiski izvēršot darbībā, ka Leo nespētu to attēlot ne ar kādām grafiskām līknēm.