Rejs Bredberijs - PIENEŅU vĪns

Otrā rītā, atverot acis, viņš ieraudzīja baru putnu, kas laidelējoties vilnīja gaisu kā daudzkrāsaini de­besu dzidrē iemesti akmentiņi un tad ar vieglu dzink- stoņu nometās uz garāžas skārda jumta.

Dažnedažādi suņi mīkstiem soļiem sanāca pagalmā un smilkstot raudzījās garāžas durvīs. Četri zēni, divas meitenes un vairāki vīri, garām ejot, pagausi- nāja soli un palika stāvam zem ķiršu kokiem.

Leo Aufmans ieklausījās un saprata, kas viņus visus velk un vilina šurp.

Tā bija Laimes mašīnas balss.

Šādu skaņu varbūt varētu dzirdēt vasarā plūstam no pasaku milža virtuves. Tā bija it kā tūkstošbal­sīga dūkoņa — reizē augsta un zema, vienmērīga un aprauta. Šķita, tur rosās spiets zelta bišu, katra tējas tasītes lielumā, un gatavo dievišķu ambroziju. Milža sieva ar dižam, iesārtam mēnesim līdzīgu seju, kaut ko jautri dungojot savā nodabā, lēni aizslīd līdz nama durvīm un rāmi noraugās smaidošos suņos, baltgalvjos puišeļos un sirmos večukos.

— Bet kā tad tā, — Leo Aufmans nobrīnījās. — Mašīnu es taču neesmu vēl ieslēdzis! Saul!

Sauls, stāvot pagalmā, pacēla galvu.

— Saul, vai tu ieslēdzi mašīnu?

— Pirms pusstundas tu liki to iesildīt!

— Ak, pareizi. Galīgi piemirsu. Kā redzams, neesmu vēl īsti atmodies.

Viņš atkal atlaidās guļus.

Līna, nesdama viņam brokastis, brīdi pastāvēja pie loga un noskatījās uz garāžu.

— Paklausies, Leo, — viņa klusi iesāka. — Ja jau šī mašīna tiešām ir tāda, kā tu centies man iegalvot, varbūt tā spēj arī dzemdēt bērnus? Vai pārvērst sirmgalvi jauneklī? Vai arī paglābt no nāves?

— No nāves?

— Bet, ja tu no pārpūles nomirsi, ko lai es iesāku? Lienu šai kastē un esmu laimīga? Un, bez tam, Leo, kas tā vairs par dzīvi? Tu taču zini, kā pie mums parasts. Septiņos celšanās, brokastis, bērni, pusde­viņos jūs visi esat ārā no mājas, un es cepu maizi un mazgāju veļu, lāpu zeķes un ravēju dārzu, skrienu uz veikalu vai tīru sudrablietas. Bet es nepavisam nežēlojos. Es tev vienīgi atgādinu, no kā sastāv mana dzīve! Un tagad pasaki man, kā tu domā visu to ievietot savā mašīnā?

— Tā ir būvēta pēc cita principa.

— Ļoti žēl. Tad man pat nebūs laika to aplūkot.

Līna noskūpstīja viņu uz vaiga un aizgāja, bet viņš,

palicis guļam, ievilka nāsīs ceptu kastaņu smaržu, kas nāca no garāžā paslēptās mašīnas. Šādus kasta­ņus rudeņos pārdod Parīzē, kuru viņš nekad nebija redzējis . . .

Starp apbrīnā sastingušajiem suņiem un puišeļiem nemanīts ielavījās kāds kaķis un sāka murrāt pie garāžas durvīm, aiz kurām bija dzirdami bangu ritmiskie šļaksti un viļņu sniegbalto putu čaukstoņa kādā tāltālā jūras krastā.

Rīt mes mašīnu izmēģināsim, Leo Aufmans nodo­māja, mēs visi kopā.

Vēlu naktī viņš pēkšņi uztrūkās. Kāds blakus istabā raudāja.

— Saul? — viņš čukstēja, kāpdams ārā no gultas.

Zēns savā istabā šņukstēja, iespiedis galvu spil­venā.

— Nē … nē . . . — viņš elsoja. — Pagalam . .. pagalam …

— Saul, vai tu redzēji sliktu sapni? Nu pastāsti, dēliņ.

Bet zēns tikai raudāja.

Leo Aufmans, sēžot uz viņa gultas, pēkšņi pavē­rās ārā pa logu. Lejā garāžas durvis bija vaļā.

Viņš juta, ka mati viņam saslienas stāvus.

Kad Sauls, vēl arvien šņukstēdams, beidzot iekrita svaidīgā miegā, tēvs kāpa lejā un devās uz garāžu, kur, aizturot elpu, izstiepa roku.

Dzestrajā naktī Laimes mašīna bija tik karsta, ka tai pat nebija iespējams pieskarties.

Tātad šonakt te bijis Sauls, viņš nodomāja.

Bet kādēļ? Vai zēns ir nelaimīgs, ja viņam vajag šo mašīnu? Nē, laimīgs, tikai grib paturēt laimi uz laiku laikiem. Bet vai tas kas slikts, ja zēns ir tik gudrs, ka prot to novērtēt un negrib zaudēt. Nē, nepavisam! Un tomēr …

Augšā no Saula loga pēkšņi izlidoja kaut kas balts. Leo Aufmana sirds drudžaini salēcās. Tad viņš sa­prata, ka tie ir tikai vēja pluinīti aizkari. Bet šķita, izlido kaut kas liegi trīsošs, it kā tā būtu zēna dvē­sele. Leo Aufmans nevilšus izstiepa rokas, kā gribē­dams notvert šo gaišumu un iedzīt atpakaļ dusošajā namā.

Nosalis, drebot pie visām miesām, viņš devās at­pakaļ uz Saula istabu, satvēra vēja plandīto aizkaru un cieši aizvēra logu, lai gaišais audums nevar vairs izrauties ārā. Tad apsēdās uz Saula gultas un uzlika roku uz viņa pleca.

Stāsts par divām pilsētām? Mana. Veclietu tirgo­tava? Droši vien Leo Aufmana! Lielās cerības? Tā bija mana, bet lai nu paliek viņam!

— Kas te notiek? — Leo Aufmans ienākdams jau­tāja.

— Te notiek mantas dalīšana! — viņa sieva at­bildēja. — Ja tēvs naktīs sāk biedēt bērnu, tad laiks visu dalīt uz pusēm! Nost no ceļa, Nemīlīgā māja un Veclietu tirgotava. Visās šais grāmatās, kopā ņemot, nav atrodams tik jucis izgudrotājs kā Leo Aufmans!

— Kā, tu taisies iet prom, neizmēģinājusi Laimes mašīnu! — viņš izsaucās. — Tev tikai vienreiz tā jāizmēģina, un tu saiņosi visu ārā un paliksi!

— Toms Svifts un viņa elektriskais iznīcinātājs — kuram tas pieder? — viņa jautāja. — Skaidrs jau tāpat, bez minēšanas.

Līna, nicīgi nošņākdamās, pastiepa grāmatu vīram.

Pret vakaru visas grāmatas, trauki, veļa, palagi bija sadalīti: viens pa labi, otrs pa kreisi, četri pa labi, četri pa kreisi, desmit pa labi, desmit pa kreisi. Līna Aufmane, kurai no skaitīšanas reiba galva, uz brīdi apsēdās.

— Nu, labi, — viņa elsdama teica. — Pirms aizeju, Leo, pierādi man, ka tā nav tava vaina, ja sirdsšķīs­tus bērnus naktīs sāk mocīt murgi.

Leo Aufmans klusēdams izveda sievu vakara krēslā pie astoņu pēdu augstās oranžās kastes.

— Un tā esot laime? — viņa novilka. — Kura poga

man jānospiež, lai es būtu līksma, jautra, priecīga, pacilāta?

Ap viņu saskrēja bērni.

— Māmulīt, nevajag! — Sauls sauca.

— Man jāzina, kas tas ir, ko es tā nosodu.

Viņa iekāpa mašīnā, apsēdās un, purinot galvu, atskatījās uz vīru.

— Šo mašīnu vajag nevis man, bet gan tev, ner­vozam bļaurim un neirastēniķim.

— Nu, lūdzu, — Leo attrauca, — tūlīt tu redzēsi!

Viņš aizcirta durvis.

— Piespied pogu! — viņš vēl uzsauca sievai, kuru vairs nespēja saskatīt.

Mašīnā kaut kas noklikšķēja. Tā viegli notrīsēja, kā milzīgs suns, kas miegā redz sapni.

— Tēt! — Sauls bažīgi iesaucās.

— Klausies! — Leo Aufmans viņam uzsauca.

Vispirms bija jūtama vienīgi mašīnas neredzamo

zobratu un ritentiņu vibrēšana.

— Vai māmiņai it nekas nenotiks? — Noemi jau­tāja.

— Nē, viņai tur iekšā ir labi! Tūlīt pat.. . dzirdi!

— Oh! — no mašīnas atskanēja Līnas Aufmanes pārsteiguma pilnais sauciens. — Ah. kaut kas neti­cams! Parīze! — Un pēc brīža: — Londona! Un tā ir Roma! Piramīdas! Un sfinksa!

— Dzirdat, bērni, sfinksa, — Leo Aufmans čuk­stēja un iesmējās.

— Un kāda smarža! — Līna Aufmane jūsmoja.

Kaut kur klusi sāka skanēt «Zilā Donava».

— Mūzika! Es dejoju!

— Māmiņai tikai šķiet, ka viņa dejo, — tēvs pa­skaidroja.

— Cik brīnišķīgi! — Līna sauca.

Leo Aufmans pietvīka.

— Cik man saprotoša sieva!

Un tad Līna Aufmane Laimes mašīnā sāka raudāt. Izgudrotāja smaids nodzisa.

— Viņa raud, — Noemi sacīja.

— Nevar būt!

— Raud, jā, — Sauls apstiprināja.