Rejs Bredberijs: PIENEŅU vĪns

— Šī mašīna… — beidzot viņa ierunājās, — … mums tā nav vajadzīga.

— Mums nē, — viņš apstiprināja, — be't reizēm jādomā arī par citiem. Patlaban es prātoju, ko tajā ielikt. Kinoaparātus. Radiouztvērējus. Stereoskopus. Visus tos vajag tur ievietot, lai cilvēks var pārlaist tiem roku un smaidot teikt: «Jā, tā ir laime.»

Jā, viņš klusībā nodomāja, man jāizgudro tāda ma­šīna, kura, par spīti slapjām kājām, sāpošai čūlai un visādām raizēm, kas bezmiega naktīs plosa sirdi, atkal un atkal ražotu laimi kā teiksmainās sālsdzir- naviņas, kas, iesviestas jūrā, mala bez mitas, kamēr pārvērta ūdeni sālsšķīdumā. Kurš nebūtu gatavs rauties vai pušu, lai izgudrotu šādu mašīnu? Viņš jautāja pasaulei, jautāja pilsētai, jautāja savai sievai.

Līnas mulsā klusēšana viņam līdzās lieveņa šūpolēs runāja skaidrāk par visiem vārdiem.

Arī Leo apklusa, pacēla galvu un klausījās, kā go­bas lapotnē šalca vējš.

Jāatceras, viņš nodomāja, ka šī skaņa arī jāiekļauj manā mašīnā.

Pēc mirkļa lievenis bija tukšs un šūpoles pamestas karājās tumsā.

f

G

Vectēvs miegā pasmaidīja.

Viņš juta, ka smaida, bet, netikdams gudrs, par ko īsti, atmodās. Brīdi klusiņām ieklausījās un tad sa­prata.

Viņš dzirdēja kaut ko daudz svarīgāku par putnu dziesmām un jauno lapu šalku. Reizi gadā pienāca diena, kad viņš atmodies palika guļam, gaidot, kad atkal dzirdēs šo skaņu, kas nozīmēja, ka nu tiešām sākusies vasara. Tā iesākās tādā rītā kā šis, kad kāds no īrniekiem vai radiniekiem, dēls vai mazdēls ar pļauj ammašīnu iznāca mauriņā zem viņa loga un, rotējošiem metāla nazīšiem šķindot, brauca pa smar­žīgo zāli — uz ziemeļiem un austrumiem, un dienvi­diem, un rietumiem, arvien mazākiem kvadrātiņiem. No dūcošā pļāvēja šļāca gaisā āboliņa ziedi, daža laba nenovākta pieneņu saulīte, skudras, kociņi, akmen­tiņi, pagājušā gada Ceturtā jūlija svētku apdeguļi, un petaržu atliekas, un, galvenais — tīri zaļa zāles straume. Vēsa un mīksta zāles straume, un vectēvs jau iztēlojās, kā tā kutinās kāju pēdas, atveldzēs karstumā kaistošo seju, piepildīs nāsis ar mūžseno jaunatnākušās vasaras smaržu, nesot sev līdzi kā solījumu visiem vēl vienu dzīves gadu.

Cik dievišķīgs rīks gan ir mauriņa pļāvējs, vec­tēvs nodomāja. Diez, kurš muļķis to izgudrojis, ka jaunais gads sākas ar pirmo janvāri? Nē, daudz prā­tīgāk būtu bijis, ja kādam liktu novērot Ilinoisas, Ohaio un Aiovas neskaitāmos mauriņus un tanī rītā, kad zāle būtu pļaušanas garumā, raķešu, fanfaru un gaviļu vietā pa visu zemi sāktu skanēt varenā, mū­žam nepārspējamā mauriņa pļāvēju simfonija. Katru gadu šai dienā, kas tiešām nozīmē Lielo Sākumu, cil­vēkiem būtu jāapmētājas nevis ar konfeti vai ser- pentīnu, bet ar tikko nopļautu zāli!

Vectēvs nokremšķinājās par savu garo prātuļo- šanu, piegāja pie loga un izliecās ārā tīkami siltajā saulē. Jā, kā tad, viņa īrnieks jaunais žurnālists Foresters nupat kā nobeidza vālu.

— Labrīt : mister Spoulding!

— Saraujiet labi dūšīgi, Bil! •— vectēvs sirsnīgi uzsauca un pēc brīža jau sēdēja lejā, tiesādams ve­cāsmātes pasniegtās brokastis, un plašais logs bija līdz galam vaļā, tā ka maltīti pavadīja pļāvēja dū­cošā sirināšana.

— Šitāda pļauj ammašīna stiprina cilvēka ticību dzīvei, — vectēvs ierunājās. — Ieklausies tikai!

— Ilgi nu tajā vairs neiznāks klausīties, — vecā­māte sacīja, uzliekot galdā kaudzi kviešu plāceņu. — Bils Foresters šorīt mums solījās iesēt kaut kādu jaunu, modīgu zāli, kura vispār nekad neesot jāpļauj. Neatminos, kā īsti to sauca, bet tā izaugot tikai tik gara, cik vajag, un ne kriksīša vairāk.

Vectēvs izbrīnā iepleta acis.

— Kas tie par tādiem muļķīgiem jokiem?

— Aizej, paveries pats, — vecāmāte teica. —Jau­nās sēklas, šeku, jau atvestas mazos groziņos pie mājas pakšķa. Tik vien nu būšot tā darba kā šur tur izrakt bedrītes un iekaisīt tajās sēklas. Līdz rudenim jaunā zāle pārņemšot veco, tā ka pļaujammašīnu varēs pārdot.

Vectēvs uzlēca kājās un vienā mirklī bija cauri gaitenim ārā pa durvīm. N

Bils Foresters atstāja mauriņa pļāvēju un, piemie­dzis acis pret sauli, smaidīdams pienāca viņam klāt.

— Tas tiesa, -— viņš teica. — Vakar es atvedu jau­nās sēklas. Domāju, kamēr man atvaļinājums, iesēšu tās jūsu mauriņā.

49

— Kādēļ jūs man neko ne pavaicājāt? Mauriņš taču ir mans!

4 — 360

— Domāju, jus būsiet iepriecināts, mister Spoul- ding.

— Ne drusku es neesmu iepriecināts. Radiet šurp tās sasodītās sēklas!

Viņi apstājās pie mazajiem, četrstūrainajiem jau­nās zāles sēklu groziņiem. Vectēvs neuzticīgi pabik­stīja vienu ar purngalu.

— Pēc skata gluži parastas sēklas. Vai kāds blē­dis rīta agrumā nav jūs pievīlis?

— Es redzēju šo zāli augam Kalifornijā. Tā pastiepjas tikai tik gara, ne vairāk. Ja tā ieaugsies šajā klimatā, ar nākamo gadu mums būs aiztaupīts darbs ik nedēļu ņemties ar mauriņa pļaušanu.

— Ar jums, jaunajiem, tur jau ir tā bēda, — vec­tēvs teica. — Man kauns par jums, Bil, — un tas esot žurnālists! Visu, kas dzīvē ir kaut ko vērts, jūs esat gatavi iznīcināt. Būs aiztaupīts laiks, būs aiztaupīts darbs… — Viņš nicīgi paspēra sēklu groziņu. — Kad būsiet manā vecumā, Bil, tad sapratīsiet, ka tieši sīkumi un mazie prieciņi ir svarīgāki par lielajiem. Pastaiga agrā pavasara rītā ir vairāk vērta par astoņdesmit jūdžu garu braucienu visglaunā- kajā automašīnā, un zināt — kādēļ? Tādēļ, ka ap­kārt viss ir pilns smaržas, augšanas prieka un ziedē­šanas. Un ejot mēs varam meklēt un atrast. Es zinu, ka jums gaužām gribas visnotaļ apgūt visu uzreiz, un jūsu gados tas arī saprotams. Bet jaunam žurnālistam jāprot saskatīt ne vien arbūzus, bet arī sīkas vīnogas. Jūs mēdzat apbrīnot visu skeletu, bet man labāk tīk pirksta nospiedums, kas nepavisam nav mazāk vērts. Viss sīkais pašlaik jūs vienīgi garlaiko, bet varbūt jūs tikai neprotat to novērtēt. Dotu jums vaļu, jūs izdeldētu gan sīkos darbiņus, gan sīkos prieciņus. Bet tad jums it nekas neatliktu, ko darīt pastarpām lielajiem darbiem, un jūs vai dauzītu galvu pret sienu, cenzdamies atrast sev kaut ko darāmu, kas

līdzētu saglabāt dvēseles līdzsvaru. Kādēļ jūs neņemat to, ko sniedz daba? Zāles pļaušana un ravēšana arī ir sava veida dzīve, mans dēls.

Bils Foresters smaidīdams raudzījās viņā.

— Zinu jau, ka esmu aizpļāpājies, — vectēvs at- ģidās.

— Nevienā cilvēkā vēl neesmu klausījies ar tādu patiku.

— Nu, tad varu šo lekciju turpināt. Ceriņu krūms ir labāks par orhidejām. Un pienenes arī, un dzelkšņi tāpat. Kādēļ? Tādēļ, ka tie kaut uz brīsniņu spiež noliekt muguru, maķenīt pasvīst un, aizvedot tālu no ļaudīm un pilsētām, atgriež mūs atkal pie dabas. Un, kolīdz esam atkal pie dabas, mēs jūtamies atbrī­voti no visa un sākam šo to pārdomāt. Kad tu, cilvēks, rocies pa dārzu, tad ir pats īstais laiks pafilozofēt. Neviens nezina, ko tu domā, neviens nenojauš, neviens nepārmet, un tu esi Platons starp peonijām, Sokrāts, kas audzē savu velnarutku. Vīrs, kurš pār muguru stiepj mēslu maišeli, ir līdzīgs Atlantam, kas uz pleciem tur zemeslodi. Eskvairs Semjuels Spoul- dings reiz teica: «Rakdams zemi, tu roc arī dvēselē.» Ļaujiet, Bil, griezties pļāvēja asmeņiem un staigā­jiet, Jaunības avota apšļākts. Tā, nu mana lekcija bei­gusies. Vai zināt, ka cilvēkam reizēm der iebaudīt arī pieneņu lapas?