— Tas jau nu noteikti. — Es pamāju.
— Dabiski, ka vēsturiskajai perspektīvai piemīt spēja katru izcilu personību padarīt cildenāku, apvīt ar romantikas oreolu. Jāatzīstas, es mistera Morniela raksturā jau redzu iezīmes, kuras dižumu piešķirošajai gadsimtu ietekmei nāksies krietni vien… Starp citu, es labāk neturpināšu, mister Danciger. Jūs esat viņa draugs.
— Gandrīz vienīgais visā pasaulē, — es sacīju. — Draugu viņam nav daudz.
Visu laiku mans prāts intensīvi strādāja, pūloties aptvert notiekošo. Taču, jo nopietnāk es iedziļinājos situācijā, jo vairāk apjuku. Vieni vienīgi paradoksi. Kādā veidā Morniels Mctavejs pēc pieciem gadsimtiem kļūs slavens ar gleznām, ko pats pirmoreiz mūžā redzēja grāmatā, kura izdota pēc pieciem gadsimtiem? Kas šīs gleznas gleznojis — Morniels Metavejs? … Tā teikts grāmatā, un, tā kā šis sējums tagad ir pie viņa, viņš patiešām to izdarīs. Taču viņš gluži vienkārši kopēs. Bet kam tad tādā gadījumā pieder oriģināli?
Misters Glesku noraizējies palūkojās uz savu pirkstu.
— Laika praktiski vairs nav.
Viņš metās augšup pa kāpnēm, un es viņam pakaļ. Mēs iedrāzāmies studijā, un es sagatavojos uz skandālu grāmatas dēļ — gan bez īpaša entuziasma, jo Glesku man patika.
Grāmata bija pazudusi, gultā tās nebija. Un istabā vēl kaut kā trūka — laika mašīnas un Morniela Metaveja.
— Viņš ir aizbraucis! — misters Glesku aizelsies iekliedzās. — Un atstājis mani šeit! Acīmredzot apķēris, ka vajag tikai ieiet kastē un aizcirst aiz sevis durtiņas, lai mašīna pati atgrieztos mūsu laikmetā!
— Apķērības viņam ir par diviem, — es rūgti sacīju. Par tādu gājienu mēs nebijām vienojušies, un tādā pasākumā es arī nebūtu piedalījies. — Droši vien viņš jau ir izdomājis ticamu stāstu, lai izskaidrotu jūsu laikmeta cilvēkiem, kā tas viss noticis. Patiešām gan, kāpēc viņam līst no ādas laukā divdesmitajā gadsimtā, ja viņš var būt atzīta, dievināta slavenība divdesmit piektajā?
— Bet kas notiks, ja viņu palūgs uzgleznot kaut vai vienu gleznu?
— Morniels teiks, ka viņa mūža darbs ir pabeigts un viņš nejūtas spējīgs pievienot tam ko nozīmīgu. Nešaubos, beigsies ar to, ka viņš vēl lasīs lekcijas pats par sevi. Par Mornielu varat nebažīties, viņš nepazudīs. Bet mani uztrauc tas, ka jūs iestrēgāt šeit. Vai varat cerēt uz glābšanas vienību?
Misters Glesku satriekts papurināja galvu.
— Katrs laureāts dod parakstu, ka viņš pats uzņemas atbildību tādā gadījumā, ja atgriezties nav iespējams. Mašīnu palaiž reizi piecdesmit gados, bet uz to laiku kāds cits zinātnieks būs pieprasījis tiesības paskatīties Bastīlijas ieņemšanu, redzēt Būdas piedzimšanu vai kaut ko tamlīdzīgu. Es šeit patiešām esmu iestrēdzis, kā jūs izteicāties. Sakiet, vai tas ir ļoti slikti — dzīvot jūsu laikmetā?
Juzdamies vainīgs, es uzsitu viņam uz pleca.
— Nu, nav jau nemaz tik slikti! Protams, vajadzīga personības apliecība, un es nevaru iedomāties, kā jūs savā vecumā to dabūsiet. Un iespējams — protams, droši apgalvot to nevar —, ka Federālais izmeklēšanas birojs vai Imigrācijas pārvalde izsauks jūs uz nopratināšanu, jo jūs tomēr esat kaut kas līdzīgs ārzemniekam, kurš šeit atkļuvis nelegāli.
Viņa seja saviebās.
— Mans dievs! Tas taču ir šausmīgi!
Tajā brīdī man iešāvās prātā laba ideja.
— Nav obligāti… Paklausieties, Mornielam ir personības apliecība — pirms gadiem diviem viņš iestājas darbā. Bet dzimšanas apliecību viņš glabā galda atvilktnē kopā ar citiem dokumentiem. Kāpēc jums 'nekļūt par Mornielu? Viņš taču nekad jūs neapsūdzēs viltvārdībā.
— Bet viņa draugi, radinieki…
— Vecāki ir miruši. Ne par vienu radinieku neesmu dzirdējis. Un, izņemot mani, kā es jums jau teicu, nav neviena, ko varētu uzskatīt par viņa draugu. — Es domīgi aplūkoju misteru Glesku no galvas līdz kājām.
— Manuprāt, jūs varētu uzdoties par viņu. Varbūt uzaudzējiet bārdu un izbaliniet matus. Vēl šo to … Tiesa, nopietna problēma ir — ar ko nopelnīt iztiku. Kā Metaveja glezniecības un viņa ietekmē radušos mākslas virzienu speciālists jūs neko vis nenopelnīsiet.
Misters Glesku saķēra mani aiz rokas.
— Es varētu gleznot. Vienmēr esmu sapņojis kļūt par mākslinieku. Talanta man ir maz, bet es zinu daudzus tehniskus glezniecības paņēmienus, visvisādus grafiskus jaunievedumus, kas jūsu laikam nav pazīstami. Domāju, ka pat bez spējām ar to pietiks, lai izsistos viduvējā līmenī.
Ar to pietika. Pilnīgi pietika. Turklāt ne viduvējam līmenim, bet pašam augstākajam. Misters Glesku, viņš arī Morniels Metavejs, ir labākais no mūslaikā dzīvojošiem māksliniekiem. Un pats nelaimīgākais no viņiem visiem.
— Paklausieties, kas notiek ar publiku? — viņš dusmojās pēc kārtējās izstādes. — Vai cilvēki prātā sajukuši, vai — tā mani slavēt? Man taču nav ne kripatiņas talanta. Neviens mans darbs nav patstāvīgs, tie visi līdz pēdējam ir tikai atdarinājumi. Es centos uzgleznot kaut ko, kas būtu pilnīgi mans paša, taču esmu tā iestidzis Metavejā, ka zaudēju savu individualitāti. Šie idiotiskie kritiķi joprojām slavē mani bez] jēgas, bet darbus taču neesmu gleznojis es.
— Kas tad? — es painteresējos.
— Metavejs, protams, — viņš ar rūgtumu atbildēja.
— Pie mums domāja, ka laika paradokss nepa-' stāv, — man būtu gribējies, lai jūs palasāt zinātniskus
darbus, ar kuriem pilnas bibliotēkas. Speciālisti apgalvoja, ka nav iespējams, piemēram, kopēt gleznu no nākotnē izgatavotas reprodukcijas, tādējādi iztiekot bez oriģināla. Bet ko tad es daru — es taču kopēju pēc atmiņas!
Nebūtu slikti pateikt viņam patiesību, viņš tāds jauks cilvēks, it īpaši salīdzinājumā ar to afēristu Metaveju, un tik ļoti mokās. Taču nedrīkst.
Redzat, viņš apzināti cenšas nekopēt tās gleznas. Viņš šajā ziņā ir tik stūrgalvīgs, ka atsakās domāt par grāmatu un pat runāt par to. Bet nesen man iomēr izdevās izvilkt no viņa divus trīs teikumus. Un zināt ko? Viņš to grāmatu gandrīz neatceras — tikai |oti vispārīgos vilcienos.
Te nav par ko brīnīties — viņš tad arī ir īstais Morniels Metavejs, bez jebkādiem paradoksiem. Bet, ja es viņam kādreiz atklāšu, ka viņš tiešām glezno šīs glez- ii.r , rada tās pats, nevis atdarina pēc atmiņas, tad viņš zaudēs pat to niecīgo ticību saviem spēkiem, kas viņa ir, un pilnīgi apjuks. Lai tad labāk uzskata sevi par krāpnieku, kaut gan patiesībā tā nemaz nav.
- Neraizējieties par to! — es pūlos viņam iegalvot.
Dolāri ir un paliek dolāri.
V. Mihailovs. Zvaigžņu karuselis un fant arsenāls
FREDRIKS BRAUNS
Mazliet zaļuma ….
Zvaigžņu karuselis . ]
Etaoins Srdlu ….
Leļļu teātris ….
Taisni smieklīgi
VILJAMS TENNS
Sods avansā ….
Ģimenes cilvēks
Bruklinas projekts
Bernijs ar iesauku Fausts
Rotaļa bērniem
Jokdaris …………………….
Morniela Metaveja atklāšana
FREDRIKS BRAUNS, VILJAMS TENNS ZVAIGZŅU KARUSELIS
Redaktore Z. Kļaviņa. Mākslinieciskais redal Tehniskā redaktore E. Poča. Korektore A. Kurn
Nodota salikšanai 28. 12. 77. Parakstīta iesp Formāts 70X100/32. Tipogrāfijas papīrs M> 1. Augstspiedes tehnika. 9 fiz. iespiedi.; 11,61 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Pasut. 4 Izdevniecība «Zinātne». 226018 Rīga, Turg Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts iz un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas t 220424, PDP, Rīgā, Blaumaņa ielā 32.
Читать дальше