A.un B.STRUGACKIS: Tālā varavīksne

A.un B.STRUGACKIS

Tālā varavīksne

Silta un paraupja Taņas delna gulēja uz viņa plakstiņiem, un nekas cits pasaulē viņu vairāk neinteresēja. Gaiss bija pilns rūgteni sāļa putekļu aromāta, pussnaudā klusi čirk­stināja stepju putni, un sausā zāle durstīja un kutināja pakausi. Bija neērti un pacieti gulēt, neizturami niezēja kakls, bet viņš klausījās vieglajā, mierīgajā Taņas elpā un nekustējās. Viņš smaidīja un priecājās par tumsu, jo smaids droši vien bija līdz nepie- dienīgumam muļķīgs un pašapmierināts.

Vēlāk pilnīgi nelaikā un nevietā augšā la­boratorijas tornī iečirkstējās izsaukuma sig­nāls. Lai! Nav jau pirmā reize. Šovakar visi izsaukumi ir nelaikā un nevietā.

— Robi, — čukstus teica Taņa. — Dzirdi?

— Itin neko nedzirdu, — nomurmināja Roberts.

Viņš samirkšķināja acis, lai ar skropstām pakutinātu Taņas delnu. Viss šķita tālu, tālu un pilnīgi nevajadzīgs. Miega trūkuma dēļ mūžīgi apstulbušais Patriks arī bija tālu.

Maļajevs ar savām Ledus Sfinksa manierēm bija tālu prom. Visa viņu pasaule, kurā val­dīja pastāvīga steiga, pastāvīgas pārgudras diskusijas, pastāvīga neapmierinātība un rū­pes, visa šī pasaule, kurā nebija vietas jū­tām, kura nīda visu noskaidroto, bet priecā­jās tikai par nesaprotamo, pasaule, kurā ļau­dis aizmirsa, ka viņi ir vīrieši un sievietes,— tas viss bija tālu, tālu … Šeit bija tikai nak­snīga stepe, simtiem kilometru — tikai tukša stepe, kas, aprijusi karsto dienu, tagad peti bija silta, tumša, kairinošu smaržu pilna.

No jauna iečirkstējās signāls.

— Atkal, — teica Taņa.

— Lai. Manis nav. Es esmu beigts. Mani norijuši susļiki. Man tāpat ir labi. Es tevi mīlu. Nekur negribu iet. Kāpēc lai es to darītu? Vai tu ietu?

— Nezinu.

— Tas ir tāpēc, ka tu nemīli pa īstam! Cil­vēks, kas mīl pa īstam, nekad nekur neiet.

— Tu esi teorētiķis, — teica Taņa.

— Es neesmu teorētiķis. Es esmu praktiķis. Un kā praktiķis es tev jautāju: kādēļ tad man pēkšņi būtu kaut kur jāiet? Mīlēt ir jāprot. Bet jūs neprotat. Jūs par mīlestību tikai spriedelējat. Jūs mīlestību nemīlat. Jūs mīlat par to tikai spriedelēt. Vai es pārāk daudz pļāpāju?

— Jā. Drausmīgi!

Viņš pārlika Taņas roku no savām acīm uz lūpām. Tagad viņš redzēja mākoņiem aizvilk­tās debesis un sarkanās signālugunis torņa galā divdesmit metru augstumā. Signāls čirkstēja nepārtraukti, un Roberts iztēlojās, kā Patriks, biezās, labsirdīgās lūpas izstie­pis, aizvainots atkārto izsaukumu.

— Nu pagaidi, tūlīt es tevi izslēgšu, — Roberts noņurdēja. — Taņuk, gribi, lai viņš apklustu uz mūžīgiem laikiem? Lai jau viss būtu uz mūžīgiem laikiem. Mūsu mīla būs uz mūžīgiem laikiem, un viņš apklusīs uz mūžī­giem laikiem.

Tumsā viņš redzēja meitenes seju —• gaišu, ar milzīgām, mirdzošām acīm. Viņa atņēma roku un teica:

— Nu tad es ar viņu parunāšu. Es teikšu, ka esmu halucinācija. Naktīs vienmēr mēdz būt halucinācijas.

— Viņam nekad nemēdz būt halucināciju. Viņš nu reiz ir tāds cilvēks, Taņuk. Viņš' ne­kad sevi nemāna.

— Vai gribi, es tev pateikšu, kāds viņš ir? Man ļoti patīk uzminēt raksturus pēc video- fona zvaniem. Viņš ir ietiepīgs, ļauns un ne- smalkjūtīgs cilvēks. Un viņš ne par kādu maksu nesēdētu kopā ar sievieti naktī stepē. Lūk, kāds viņš ir- — kā uz delnas. Un arī par nakti viņš zina tikai to, ka naktī ir tumšs.

— Nē, — teica taisnīgais Roberts. — Par maksu tu pateici pareizi. Toties viņš ir lab­sirdīgs, maigs un lempīgs.

— Neticu, — sacīja Taņa. — Paklausies.—

Abi ieklausījās. — Vai tad tāds ir lempis? Tas ir īsts «teņacem propositi virum» [1].

— Pareizi? Es viņam pateikšu.

— Saki. Ej un pasaki.

— Tūlīt?

— Nekavejoties.

Roberts piecēlās, bet viņa palika sēdam, ceļgalus rokām apskāvusi.

— Tikai vispirms noskūpsti mani, — viņa lūdza.

Lifta kabīnē viņš atspiedās ar pieri pret vēso sienu un, acis aizvēris, kādu bridi pa­lika tā stāvam, smiedamies un ar mēli ap­taustīdams lūpas. Galvā nebija itin nevienas domas, tikai kaut kāda triumfējoša balss ne­sakarīgi auroja: «Mīl!… Mani!… Mani mīl!… Klausieties, jūs!… Mani!…» Pēc tam viņš pamanīja, ka kabīne jau sen apstā­jusies, un mēģināja atvērt durvis. Tās viņš nez kāpēc nevarēja atrast, bet laboratorijā izrādījās milzums lieku mēbeļu: viņš apgāza krēslus, pārbīdīja galdus un uzgrūdās ska­pim, kamēr apjēdza, ka aizmirsis iedegt gaismu. Sirsnīgi smiedamies, viņš sataustīja slēdzi, pacēla krēslu un apsēdās pie video- fona.

Kad uz ekrāna parādījās samiegojies Pat­riks, Roberts viņu draudzīgi sveicināja:

— Labvakar, sivēntiņ! Kāpēc tev nenāk miedziņš, zīlīt manu, cielaviņ?

Patriks nesaprašanā skatījās viņā, bieži mirkšķinot iekaisušās acis.

•— Ko tu tā skaties, šunel? Čivināji, čivi­nāji, iztraucēji mani svarīgā darbā, bet tagad klusē!

Beidzot Patriks atvēra muti.

— Tev… Tu… — Viņš pabungoja sev pa pieri, un viņa sejā parādījās jautājoša iz­teiksme. — Ko? …

— Un kā vēl! — Roberts iesaucās. — Vien­tulība! Ilgas! Priekšnojauta! Un tas vēl nav viss — halucinācijas arī! Gandrīz vai būtu aizmirsis!

— Vai tu nejoko? — Patriks nopietni jau­tāja.

— Nē! Postenī nejoko. Bet tu neņem to vērā un sāc.

Patriks neziņā mirkšķināja acis.

— Nesaprotu, — viņš atzinās.

— Kur nu tev to saprast! — Roberts ar ļaunu prieku atteica. — Tās ir emocijas, Pat- rik! Vai zini ko?… Kā lai tev to paskaidro vienkāršāk, saprotamāk? … Nu, līdz galam nealgoritmējamā vētra supersarežģītajos lo­ģiskajos kompleksos. Vai saprati?

— Aha, — Patriks teica. Koncentrēdamies viņš ar pirkstiem pakasīja sev zodu. — Kāpēc es tev zvanu, Robi? Lūk, kas par lietu: atkal kaut kur noplūst. Varbūt arī nenoplūst, bet varbūt noplūst. Drošs paliek drošs — pār­baudi ulmotronus. Šodien Vilnis tāds dī­vains ….

Roberts apjucis paskatījās pa atvērto logu. Viņš bija pilnīgi piemirsis izvirdumu. Izrādās, ka es sēžu te izvirduma dēļ. Nevis tāpēc, ka šeit ir Taņa, bet tāpēc, ka kaut kur ir — Vilnis.

— Ko tu klusē? — Patriks pacietīgi jau­tāja.

— Skatos, ko dara Vilnis, — Roberts dus­mīgi noteica.

Patriks iepleta acis.

— Vai tad tu redzi Vilni?

— Es? Kāpēc tu tā domā?

— Tu nupat teici, ka skatoties.

— Jā, skatos!

— Nu?

— Un tas arī viss. Ko tev no manis vajag?

Patrika acis atkal kļuva tādas kā miglai­nas.

— Es tevi nesapratu, — viņš teica. — Par ko mēs runājām? Ak tā! Tātad tu katrā ziņā pārbaudi ulmotronus.

— Vai tu saproti, ko runā? Kā lai es pār­baudu ulmotronus?

— Kaut kā, — Patriks teica. — Kaut vai pievienojuma vietas … Mēs esam galīgi ap­jukuši. Es tev tūlīt paskaidrošu. Šodien insti­tūtā uz Zemi nosūtīja masu … Bet galu galā to visu tu jau zini. — Patriks pavicināja se­jas priekšā izplestus pirkstus. — Mēs gaidī­jām lielas jaudas Vilni, bet aparāti uzrāda tikai nožēlojamu strūkliņu. Vai saprati, kur suns aprakts? Pavisam kusla strūkliņa … Strūkliņa… — Viņš pievirzīja seju tik tuvu pie videofona, ka uz ekrāna parādījās mil­zīga, no bezmiega nespodra acs. Acs bieži mirkšķināja. — Vai saprati? — Apdullinoši iegrandījās skaļrunis. — Aparatūra reģistrē kvazi-nulles lauku. Junga skaitītājs rāda mi­nimumu … To visu var neņemt vērā. Ulmo- tronu lauki tiek pārsegti tā, ka rezonējošā virsma guļ fokālajā hiperplāksnē, vai stādies priekšā? Kvazi-nulles laukam ir divpadsmit komponentu, un uztvērējs reducē to uz se­šiem pārskaitļa komponentiem. Tātad fokusu sastāda seši komponenti.