A.un B.STRUGACKIS: Tālā varavīksne

Viens no ekrāniem kļuva gaišs. Parādījās divas gadus desmit vecas meitenītes apaļām sejiņām. Viena bija rozā, otra — zilā kleitā.

— Nu, runā tu! — paklusi teica meitene rozā kleitā.

— Kāpēc tad es, ja mēs norunājām, ka tu…

— Norunājām, ka tu!

— Nejaukā!… Labdien, Matvej Semjono- vič!

— Sergejevič …

— Matvej Sergejevič, labdien!

— Labdien, bērni, — teica direktors. Pēc viņa sejas varēja noprast, ka viņš ir kaut ko aizmirsis un ka viņam kaut kas ir atgādi­nāts. — Labdien, cālīši! Labdien, pelītes!

Meitene rozā kleitā un meitene zilā kleitā uzreiz pietvīka.

— Matvej Sergejevič, mēs ielūdzam jūs uz Pilsētiņu, uz mūsu vasaras svētkiem.

— Šodien pulksten divpadsmitos!…

— Vienpadsmitos! …

— Nē, divpadsmitos!

— Aizbraukšu! — direktors jūsmīgi ieklie­dzās. — Noteikti aizbraukšu!- Gan vienpa­dsmitos aizbraukšu, gan divpadsmitos!…

Gorbovskis izdzēra kausu tukšu, ielēja sev vēl, pēc tam ērti t atgūlās krēslā, izstiepis kā­jas līdz istabas vidum, un nolika kausu sev uz krūtīm. Viņam bija labi un omulīgi.

— Es arī braukšu uz Pilsētiņu, — viņš pa­ziņoja. — Man absolūti nav ko darīt, tur es teikšu kaut kādu runu. Es nekad savā mūžā neesmu teicis runas, bet man šausmīgi gribas pamēģināt.

— Pilsētiņa! — Direktors atkal noliecās pār atzveltni. — Pilsētiņa ir vienīgā vieta, kur mums saglabājusies kārtība. Bērni ir lie­liska tauta! Viņi labi izprot vārdu «ne­drīkst» … Par mūsu nulleniekiem to nevar teikt, kur nu! Pagājušajā gadā viņi aprija divus miljonus megavatstundu! Šajā — jau piecpadsmit un iesnieguši pieprasījumu vēl pēc sešdesmit. Nelaime ir tā, ka viņi absolūti nevēlas iegaumēt vārdu «nedrīkst».

— Mēs arī nepazinām šo vārdu, — piezī­mēja Marks.

— Dārgo Mark! Mēs ar jums dzīvojām la­bos laikos. Tas bija fizikas krīzes periods. Mums nevajadzēja vairāk nekā deva. Un kā­pēc lai mums vajadzētu? Kas tad mums bija? D-procesi, elektronu struktūra … Ar sajūg­tajām telpām nodarbojās atsevišķi zinātnieki un tad arī tikai uz papīra. Bet tagad? Tagad valda šis ārprātīgais diskrētās fizikas laik­mets — difūzijas teorija, telpas priekš- josla … Godīgā Varavīksne!… Visas šīs nulles lauka problēmas! Bezūsainam zeņ­ķim, tievkājim laborantam katram draņķa eksperimentam vajadzīgi tūkstošiem mega­vatu, visunikālākā iekārta, ko uz Varavīk­snes nevar uzbūvēt un kas, starp citu, pēc eksperimenta iziet no ierindas… Lūk, jūs atvedāt simt ulmotronus. Paldies jums! Bet tādu vajadzīgi seši simti! Un enerģija… Enerģija! Kur lai es to ņemu? Jūs taču neat­vedāt mums enerģiju! Vēl vairāk, jums pa­šiem vajadzīga enerģija. Mēs ar Kaneko pra­sām Mašīnai: «Dod mums optimālo stratē­ģiju!» Viņa, nabadzīte, rokas vien noplāta …

Durvis atvērās, un straujā gaitā ienāca ne­liela auguma, ļoti elegants un glīti ģērbies x vīrietis. Gludi sasukātajos melnajos matos bija ieķērušies kaut kādi dadzīši, nekustīgā seja pauda vēsu, apvaldītu niknumu.

— Kā vilku piemin, tā vilks klāt… — direktors iesāka, sniegdams viņam roku.

— Lūdzu, atbrīvojiet mani no darba, — ienākušais teica skanīgā, metāliskā balsī. Es uzskatu, ka nespēju ilgāk strādāt ar cil­vēkiem, un tāpēc lūdzu atļauju aiziet no darba. Piedodiet, lūdzu. — Viņš viegli pa­klanījās zvaigžņu lidotājiem. — Kaneko — Varavīksnes enerģētiķis plānotājs. Bijušais plānotājs enerģētiķis.

Gorbovskis steidzīgi sāka švīkāt kājām pa slideno grīdu, cenšoties vienlaikus piecelties un paklanīties. Kausu ar sulu viņš tai mirklī

pacēla virs galvas-, līdzinoties iereibušam cie­miņam Lukullas triklīnijā.

— Godīgā Varavīksne! — direktors teica norūpējies. — Kas tad vēl ir lēcies?

— Pirms pusstundas Simeons Galkins un Aleksandra Postiševa, slepeni pieslēgušies zonālajai energostacijai, paņēma visu ener­ģiju divām nākamajām diennaktīm. — Ka­neko seja krampjaini noraustījās. — Mašīna ir domāta godīgiem ļaudīm. Man nav zināma papildu programma, kas rēķinātos ar Galkina un Postiševas eksistenci. Fakts pats par sevi ir nepieļaujams, kaut arī, diemžēl, tas mums nav nekas jauns. Iespējams, ka es pats tiktu ar viņiem galā. Bet es neesmu ne džudote, ne akrobāts. Un es nestrādāju bērnudārzā. Es nevaru pieļaut, ka man rīko slazdus … Viņi nomaskēja pieslēgšanas vietu brikšņos aiz gravas, bet pār taciņu novilka stiepli. Viņi lieliski zināja, ka man būs jāskrien, lai no­vērstu milzīgo enerģijas noplūdi… — Viņš pēkšņi apklusa un sāka nervozi vilkt ārā no matiem dadžus.

— Kur Postiševa? — direktors jautāja, un viņa sejā pieplūda venozās asinis.

Gorbovskis izslējās un, nedaudz nobijies, pierāva kājas. Marka sejā bija lasāma dziļa interese par visu notiekošo.

— Postiševa tūlīt būs šeit, — atbildēja Kaneko. — Es arī esmu pārliecināts, ka tieši viņa ir šīs nelietības iniciatore. Es izsaucu viņu uz šejieni jūsu vārdā.

Matvejs pievilka tuvāk mikrofonu, ko lie­toja planētas apziņošanai, un paklusi nodu­cināja:

— Uzmanību, Varavīksne! Runā'direktors. Incidents sakarā ar enerģijas noplūdi man ir zināms. Incidentu izmeklē.

Viņš piecēlās, sāniski pievirzījās klāt Ka­neko, uzlika viņam roku uz pleca un tā kā vainīgi noteica:

— Ko lai dara, draudziņ … Es taču tev teicu: Varavīksne kļuvusi traka. Pacieties, draudziņ … Es arī ciešos. Bet Postiševai es tūlīt sadošu. Viņa nepriecāsies, gan tu re­dzēsi.

— Saprotu, — teica Kaneko. — Lūdzu man piedot: es biju līdz ārprātam saniknots. Ja atļaujat, es došos uz kosmodromu. Visnepa­tīkamākā lieta šodien laikam tomēr ir ulmo- tronu izsniegšana. Jūs zināt, ir atlidojis de­santnieks ar ulmotronu kravu.

— Jā, — direktors saprotoši teica. — Es zinu. Palūk. — Viņš pastiepa kvadrātveida zodu uz zvaigžņu lidotāju pusi. — Priecājos iepazīstināt — mani draugi. «Tariela» ko­mandieris Leonīds Andrejevičs Gorbovskis un viņa stūrmanis Marks Valkenšteins.

— Priecājos, — teica Kaneko, noliecis galvu ar dadžu pilnajiem matiem.

Marks un Gorbovskis arī nolieca galvas.

— Centīšos samazināt kuģa bojājumus līdz minimumam, — Kaneko teica bez smaida, pa­griezās un devās uz durvju pusi.

Gorbovskis norūpējies noskatījās viņam pakaļ.

Durvis Kaneko priekšā atvērās, un viņš pieklājīgi pakāpās sānis, dodot ceļu. Durvīs stāvēja pirmītējā tumšmate baltā jaciņā ar norautām pogām. Gorbovskis ievēroja, ka viņas īsās bikses sānos ir apgruzdušas, bet kreisā roka nosmērēta ar sodrējiem. Viņai blakus elegantais un akurātais Kaneko likās tālas nākotnes viesis.

— Piedodiet, lūdzu, — tumšmate teica samtainā balstiņā. — Atļaujiet ienākt. Jūs mani izsaucāt, Matvej Sergejevič?

Novērsies Kaneko apmeta viņai līkumu un pazuda aiz durvīm. Matvejs apsēdās savā krēslā un ar rokām atspiedās pret elkoņu balstiem. Viņa seja atkal kļuva zila.

— Vai tu domā, Postiševa, — viņš sāka tikko dzirdami, — ka es nezinu, kas to visu izdomājis?

Uz ekrāna parādījās sārtvaidzis jauneklis koķeti nošķiebtā beretītē.

— Piedodiet, Matvej Sergejevič, — viņš, jautri smaidot, teica. — Es gribētu atgādi­nāt, ka divi ulmotronu komplekti ir mūsu.

— Rindas kārtībā, Kārli, — norūca Mat­vejs.

— Rindas kārtībā mēs esam pirmie, — paziņoja jauneklis.