A.un B.STRUGACKIS - Tālā varavīksne

— Tas nozīmē, ka jūs saņemsiet pirmie, — Matvejs visu laiku raudzījās uz Postiševu, joprojām izskatīdamies nikns un nepiekā­pīgs.

— Piedodiet vēlreiz, Matvej Sergejevič, bet mūs ļoti uztrauc Forstera grupas izturē­šanās. Es pamanīju, ka viņi jau izsūtījuši uz kosmodromu kravas automašīnu …

— Neuztraucieties, Kārli, — teica Matvejs. Viņš nenoturējās un pasmaidīja. — Paskaties tikai, Leonīd! Nāk un sūdzas! Kas? Hofma­nis! Par ko? Par savu skolotāju Forsteru! Ejiet vien, ejiet, Kārli! Neviens ārpus kārtas nedabūs.

— Paldies, Matvej Sergejevič, — teica Hofmanis. — Mēs ar Maļajevu ļoti ceram uz jums.

— Viņš ar Maļajevu! — sacīja direktors, paceldams acis pret griestiem.

Ekrāns nodzisa un pēc mirkļa uzliesmoja - no jauna. Pavecs, drūma izskata cilvēks tum­šās brillēs ar kaut kādām papildierīcēm pie ietvariem neapmierināti noducināja:

— Matvej, es gribētu precizēt attiecībā uz ulmotroniem…

— Ulmotroni rindas kārtībā, — teica Mat­vejs.

Tumšmate tīksmi nopūtās, vērīgi paskatījās uz Marku un padevīgi apsēdās uz krēsla maliņas.

— Mums pienākas ārpus kārtas, — teica cilvēks brillēs.

— Tātad jūs arī saņemsiet ārpus kārtas,— teica Matvejs. — Eksistē vēl rinda tiem, kas saņem ārpus kārtas, un tu tajā esi asto­tais.

Tumšmate, graciozi izliekusies, ņēmās ap­lūkot caurumu biksītēs, tad, saslapinājusi

pirkstu ar siekalām, notīrīja no elkoņa sodrē­jus.

— Acumirkli, Postiševa, — teica Matvejs un noliecās pie mikrofona. — Uzmanību, Varavīksne! Runā direktors. Ar zvaigžņu kuģi «Tariels» pienākušos ulmotronus sada­līs pēc Padomē apstiprinātajiem sarakstiem, un nekādi izņēmumi netiks pieļauti. Tagad paklausies, Postiševa … Es tevi izsaucu tā­pēc, lai pasacītu, ka tu man esi apnikusi. Es biju iecietīgs … Jā, jā, es visu piedevu. Es cietos. Tu nevari pārmest man cietsirdību. Bet godīgā Varavīksne! Visam taču ir savas robežas! Vārdu sakot, dari zināmu Galki- nam, ka es tevi atbrīvoju no darba un jau ar pirmo zvaigžņu kuģi nosūtīšu uz Zemi.

Postiševas milzīgajās, skaistajās acīs tūlīt sariesās asaras. Marks skumji pakratīja galvu. Gorbovskis sadrūma. Direktors, izbī­dījis žokli, skatījās uz Postiševu.

— Par vēlu raudāt, Aleksandra, — viņš teica. — Raudāt vajadzēja ātrāk. Kopā ar mums.

Kabinetā ienāca glīta sieviete plisētos svār­kos un vieglā jaciņā. Mati viņai bija zēniski apgriezti un acīs krita rūsgans cekuls.

— Hello! — viņa teica, laipni smaidot. — Matvej, vai es jūs neiztraucēju? O! — Vi­ņa pamanīja Postiševu. — Kas tas? Mēs rau­dam? — Viņa apskāva Postiševas plecus un piespieda viņas galvu sev pie krūtīm. — Jūs esat vainīgais, Matvej? Kā jums nav kauna!

Droši vien jūs bijāt rupjš. Reizēm jūs kļūs­tat neciešams!

Direktors pakustināja ūsas.

— Labrīt, Džina, — viņš teica. — Laidiet vaļā Postiševu, es viņu sodīju. Viņa smagi aizvainojusi Kaneko, un viņa zagusi ener­ģiju …

— Kādas muļķības! — iesaucas Džina.

— Nomierinies, meitēn! Kas par vārdiem — «zagusi», «aizvainojusi», «enerģija»! Kam viņa nozagusi enerģiju? Taču ne Pilsētiņai?! Vai nav vienalga, kurš fiziķis tērē enerģiju — Aļa Postiševa vai tas šausmīgais Lamon­duā!

Direktors svinīgi piecēlās.

— Leonīd, Mark, — viņš teica. — Tā ir Džina Pikbridža, Varavīksnes vecākais bio­logs. Džina, tas ir Leonīds Gorbovskis un Marks Valkenšteins, zvaigžņu lidotāji.

Zvaigžņu lidotāji piecēlās.

— Hello, — teica Džina. — Nē, es negribu ar jums iepazīties … Kāpēc jūs — divi vese­līgi, skaisti vīrieši — esat tik vienaldzīgi? Kā jūs varat sēdēt un skatīties uz raudošu meiteni?

— Mēs neesam vienaldzīgi! — Marks pro­testēja. Gorbovskis izbrīnījies paskatījās viņā.

— Mēs nupat gribējām iejaukties …

— Tad iejaucieties taču, iejaucieties! — teica Džina.

— Nu zināt ko, biedri! — nodārdināja di­rektors. — Man tas nemaz nepatīk. Posti­ševa, jūs esat brīva. Ejiet, ejiet… Kas par lietu, Džina? Atlaidiet Postiševu un klājiet vaļā… Redziet nu, viņa jums visu jaciņu noraudājuši. Postiševa, ejiet, es jums jau sacīju!

Postiševa piecēlās un, aizsegusi seju ar plaukstām, izgāja. Marks jautājoši paskatījās Džinā.

— Nu, protams, — viņa teica. *

Marks sakārtoja jaku, stingri paskatījās

Matvejā, paklanījās Džinai un arī izgāja. Matvejs gurdi atmeta ar roku.

— Iesniegšu atlūgumu, — viņš teica.

— Nekādas disciplīnas. Jūs saprotat, ko jūs darāt, Džina?

— Saprotu, — Džina teica, iedama pie galda. — Visa jūsu fizika un visa jūsu ener­ģija nav Aļas vienas asariņas vērta.

— Pasakiet to Lamonduā vai Pagavam. Vai Forsteram. Vai, piemēram, Kaneko. Bet kas attiecas uz asariņām, tad katram ir savs iero­cis. Un — ar jūsu atļauju — pietiek par to runāt! Es jūs klausos.

— Jā, pietiek, — teica Džina. — Es zinu, ka jūs esat tikpat ietiepīgs, cik labs. Bet tas nozīmē, ka jūs esat bezgala ietiepīgs. Mat­vej, man vajadzīgi cilvēki. Nē, nē … — Viņa pacēla mazo plaukstu. — Veicamais uzde­vums, ir ļoti interesants un riskants. Man vajadzētu tikai pamest ar pirkstu, un puse fiziķu aizbēgtu no saviem ļaunajiem vadītā­jiem.

— Ja pametīsiet jūs, — sacīja Matvejs,

— tad aizbēgs arī paši vadītāji…

— Pateicos, bet es runāju par kalmāru medībām. Man vajadzīgi divdesmit cilvēki, lai aizdzītu kalmārus no Puškina Krasta.

Matvejs nopūtās.

— Kāpēc jums nepatīk kalmāri? — viņš jautāja. — Man nav cilvēku.

— Kaut vai desmit cilvēku. Kalmāri siste­mātiski aplaupa zivju rūpnīcas. Ko patlaban dara jūsu izmēģinātāji?

Matvejs atdzīvojās.

— Jā, pareizi! — viņš teica. — Gaba! Kur patlaban ir Gaba? Ā, atceros… Viss kār­tībā, Džina, jums būs desmit cilvēku.

— Tad ir labi. Es zināju, ka jūs esat lāga dvēsele. Es iešu brokastot, lai viņi mani sa­meklē. Uz redzēšanos, mīļo Leonīd. Ja gri­bēsiet piedalīties, mēs tikai priecāsimies.

— Uf!… — Matvejs teica, kad durvis bija aizvērušās. — Burvīga sieviete, bet es tomēr labāk strādāju ar Lamonduā … Bet kas tavs Marks par putniņu!

Gorbovskis pašapmierināts pasmīnēja un ielēja sev vēl sulu. Viņš no jauna svētlaimīgi izstiepās krēslā un, klusiņām pajautājis: «Vai drīkst?» — ieslēdza atskaņotāju. Direktors arī atmetās pret krēsla atzveltni.

— Jā! — viņš sapņaini noteica. — Bet vai atceries, Leonīd, — Aklais Plankums, Staņis­lavs Pišta piekliedz visu ēteru… Jā, atcerē­jos! Vai tu zini…

— Matvej Sergejevič, — teica balss skaļ­runī. — Paziņojums no «Bultas».

— Lasi, — teica Matvejs, noliecoties uz priekšu.

— «Sāku deritrinitāciju. Nākamie sakari pēc četrdesmit stundām. Viss kārtībā. An­tons.» Sakari ir diezgan slikti, Matvej Ser­gejevič: magnētiskā vētra …

— Paldies, — teica Matvejs. Viņš norūpē­jies pagriezās pret Gorbovski. — Starp citu, Leonīd, ko tu zini par Kamilu?

— To, ka viņš nekad nenoņem ķiveri, — teica Gorbovskis. — Es viņam reiz tieši par to pajautāju, kad mēs peldējāmies. Un viņš man tieši atbildēja.

— Un ko tu domā par viņu?

Gorbovskis padomāja.

— Es domāju, ka viņam ir uz to tiesības.

Gorbovskim negribējās runāt par šo tēmu.

Kādu brīdi viņš klausījās tamtamā, tad teica: