A.un B.STRUGACKIS - Tālā varavīksne

— Saproti, Matjuša, sanācis kaut kā tā, ka visi mani uzskata gandrīz vai par Kamila draugu. Un visi man jautā, kas un kā. Bet man šī tēma nepatīk. Ja tev ir kādi konkrēti jautājumi, lūdzu.

— Ir, — teica Matvejs. — Vai Kamils nav traks?

— Nē-ē, nu ko tu! Viņš vienkārši ir pa­rasts ģēnijs.

— Saproti, es visu laiku domāju: nu ko viņš visu laiku pareģo un pareģo? Viņam ir kaut kāda mānija pareģot…

— Un ko viņš tādu pareģo?

— Sīkumus vien, — sacīja Matvejs. — Pa­saules galu. Nelaime tā, ka viņu, nabadziņu, itin- neviens nevar saprast… Starp citu, ne­vajag par to. Par ko mēs runājām? …

Ekrāns atkal kļuva gaišs. Parādījās Ka­neko. Viņa kaklasaite bija sagriezusies.

— Matvej Sergejevič, — viņš teica, maz­liet aizelsies. — Atļaujiet precizēt sarakstu. Jums vajadzētu būt kopijai.

— O, kā man tas viss ir apnicis! — sacīja Matvejs. — Leonīd, piedod, lūdzu, man nāk­sies aiziet.

— Protams, ej, — teica Gorbovskis. — Es pa to laiku aizstaigāšu uz kosmodromu. Pa­skatīšos, kā klājas manam «Tarielam» …

— Pulksten divos pie manis pusdienās, — teica Matvejs.

Gorbovskis izdzēra glāzi tukšu, piecēlās un ar patiku pastiprināja tamtama dārdus līdz pēdējai iespējai.

Pulksten desmitos svelme kļuva necie­šama. Pa aizvērtā loga spraugām no pārkar­sušās stepes ieplūda viegli gaistošo sāļu sī­vie iztvaikojumi. Virs stepes dejoja mirāžas. Roberts bija novietojis pie sava krēsla divus spēcīgus ventilatorus un pusguļus apvēdinā- jās ar vecu žurnālu. Viņš mierināja sevi ar domu, ka pulksten trijos būs daudz grūtāk, bet tad, skat, vakars jau klāt. Kamils stāvēja sastindzis pie ziemeļu loga. Viņi vairs nesa­runājās.

No reģistratora stiepās bezgalīga zila lente, ko klāja automātiskās pierakstes lau­zītās līnijas. Junga skaitītājs lēni, acij nemanāmi pielija ar violetu gaismu, tikko dzir­dami pīkstēja ulmotroni — aiz to spoguļglu- dajiem lodziņiem draudīgi plaiksnījās kodol- liesmas atblāzma. Vilnis auga augumā. Kaut kur aiz ziemeļu apvāršņa, virs nedzīvās ze­mes neaptverami tuksnesīgajiem plašumiem atmosfērā izvirda milzīgas karstu, indīgu putekļu strūklas… Iečirkstējās videofona signāls, un Roberts nekavējoties uzslējās sē­dus un kļuva lietišķs. Viņš domāja, ka tas ir Patriks vai — un tas būtu drausmīgi tādā svelmē — Maļajevs. Bet tā izrādījās Taņa — jautra un svaiga; tūlīt varēja redzēt, ka pie viņas nav četrdesmit grādu karstuma, nav nedzīvās stepes smirdīgo izgarojumu, ka gaiss tur ir smaržīgs un vēss, bet no tuvējās jūras vējš atnes bēguma atsegto jūras ziedu tīro aromātu.

— Kā tev tur iet bez manis, Robi? — viņa jautāja.

— Slikti, — Roberts žēlojās. — Ož. Svelme. Sviedri tek aumaļām. Tevis nav. Gulēt gribas neizturami, un nekādi nevaru iemigt.

— Nabaga zēns! Bet es helikopterā labi nosnaudos! Man arī būs smaga diena. Vasa­ras svētki — ļaužu jūra, pasaules gals, ga­tavā pastardiena. Bērni dauzās kā traki. Vai tu esi viens?

— Nē. Tur stāv Kamils un ne redz, ne dzird mūs. Taņuk, es šodien gaidu tevi. Tikai kur?

— Bet vai tad tevi nomainīs? Zēl. Lidosim uz dienvidiem.

_ — Lidosim. Vai atceries kafejnīcu Ribačjē? Ēdīsim nēģus, dzersim jauno vīnu … ledaini aukstu! — Roberts ievaidējās un pārgrieza acis. — Tagad es gaidīšu šo vakaru. O, kā es to gaidīšu!

— Es arī… — Viņa paskatījās apkārt.

— Skūpstu, Robi, — viņa teica. — Gaidi zvanu.

— Gaidīšu, ļoti, — Roberts paspēja pa­teikt.

Kamils visu laiku raudzījas pa logu, salicis rokas aiz muguras. Viņa pirksti nepārtraukti kustējās. Kamilām bija neparasti gari, balti, lokani pirksti ar īsi apgrieztiem nagiem. Pirksti dīvaini savijās un atkal atraisījās, un Roberts pieķēra sevi, ka arī viņš cenšas darīt to pašu ar savējiem.

— Sācies, — Kamils pēkšņi ierunājās.

— Ieteicu paskatīties.

— Kas sācies? — Roberts jautāja. Viņam negribējās kustēties.

— Stepe sakustējusies, — Kamils teica.

Roberts negribīgi piecēlās un piegāja vi­ņam klāt. Sākumā viņš neko nemanīja. Tad Robertam šķita, ka viņš redz mirāžu. Bet ieskatījies viņš tik strauji sasvērās uz priekšu, ka atsitās ar pieri pret stiklu. Stepe kustējās. Stepe ātri mainīja krāsu — šau- salīga sarkanīga putra slīdēja un vēlās pāri dzeltenajam plašumam. Varēja saskatīt, kā apakšā zem torņa starp izžuvušajiem stieb­riem kustas sarkani un rudi punkti.

— Māmulīti … — Roberts novaidējās. — Sarkanā labības grauzēja! Ko jūs stā­vat?! — Viņš metās pie videofona. — Gani! — viņš iekliedzās. — Dežurējošais!

— Dežurants klausās.

— Runā postenis Stepe. No ziemeļiem nāk labības grauzēja! Visa stepe pārklāta ar labī­bas grauzēju!

— Ko? Atkārtojiet… Kas runā?

— Runā postenis' Stepe, novērotājs Skļa- rovs. No ziemeļiem nāk sarkanā labības grauzēja! Ļaunāk nekā aizpērn! Vai sapra­tāt? Visa stepe mudž no grauzējas!

— Sapratu … Skaidrs … Paldies, Skļa- rov… Tavu nelaimi… Un mums visi dienvi­dos … Ir nu gan nelaime!… Nu' labi…

— Dežurant! — Roberts kliedza. — Klau­sieties, uzņemiet sakarus ar Alebastra kalnu vai ar Grīnfīldu, tur ir pilns ar nulles lauka fiziķiem, viņi palīdzēs!

— Visu sapratu! Paldies, Skļarov. Kad la­bības grauzēja apstājas, tūlīt ziņojiet, lūdzu!

Roberts atkal pieskrēja pie loga. Labības grauzēja nāca vienā laidā, zāli vairs neva­rēja saskatīt.

— Ir nu gan nelaime! — Roberts murmi­nāja, spiezdamies ar seju pie stikla. — īsta nelaime.

— Nemāniet sevi, Robi, — teica Kamils.

— Ta vēl nav nelaime. Tas ir vienkārši inte­resanti.

— Nograuzīs mums visus sējumus, — Ro­berts teica nikni, — paliksim bez maizes un lopiem.

— Nepaliksim, Robi. Kukaiņi nepagūs.

— Cerēsim. Tā ir vienīgā cerība. Paskatie­ties tikai, kā tās nāk. Visa stepe sarkana.

— Kataklizma, — teica Kamils.

Pēkšņi iestājās krēsla. Stepi pārklāja mil­zīga ēna. Roberts pagrieza galvu atpakaļ un pieskrēja pie austrumu loga. Plats, drebošs mākonis aizsedza sauli, un atkal Roberts uz­reiz neizprata, kas tas ir. Sākumā viņš vien­kārši brīnījās, jo dienā uz Varavīksnes ne­mēdza būt mākoņu. Bet tad viņš ieraudzīja, ka tie ir putni. Tūkstošu tūkstoši putnu lidoja no ziemeļiem, un pat caur aizvērtajiem lo­giem varēja sadzirdēt viņu spārnu nepār­traukto švīkstoņu un spalgos pīkstienus. Roberts atkāpās atpakaļ līdz galdam.

— No kurienes putni? — viņš jautāja.

— Visi glābjas, — teica Kamils. — Visi bēg. Jūsu vietā, Robi, es arī bēgtu. Nāk Vil­nis.

— Kāds Vilnis? — Roberts noliecās un pa­skatījās uz aparātiem. — Nav taču nekāda Viļņa, Kamil.,.

— Nav? — aukstasinīgi jautāja Kamils.

— Jo labāk. Paliksim un paskatīsimies.

— Es nemaz netaisījos bēgt. Manī tikai tas viss rada izbrīnu. Laikam taču vajadzētu ziņot uz Grinfīldu. Bet galvenais — no ku­rienes nāk šie putni? Tur taču tuksnesis!

— Tur ir ļoti daudz putnu, — mierīgi at­teica Kamils. — Tur ir milzīgi zili ezeri, niedrāji… — Viņš apklusa.

Roberts neticīgi paskatījās viņā. Desmit gadus viņš jau strādāja uz Varavīksnes un vienmēr bija bijis pārliecināts, ka ziemeļos no Karstās paralēles nav nekā — ne ūdens, ne zāles, ne dzīvības. «Būs jāpaņem flaiers un kopā ar Taņu jāaizlido uz turieni,» viņam iešāvās prātā. «Ezeri, niedrāji…»