A.un B.STRUGACKIS - Tālā varavīksne

— Sakārtojieties un atpūtieties. .

— Un tas ir viss? — Roberts rūgti nopra­sīja.

Maļajeva seja kļuva tāda pati kā iepriekš — vienaldzīga un nesaudzīga.

— Es jūs aizkavēšu vēl vienu minūti. Vai jūs redzējāt Vilni?

— Redzēju. Vilni arī redzēju.

— Kāda tipa ir Vilnis?

Roberta smadzenēs notika kaut kāda pār­maiņa, un viss nostājās savā vietā. Bija val­donīgs un gudrs vadītājs Maļajevs, un bija viņa mūžīgais laborants novērotājs Roberts Skļarovs, pēc kura veidota skulptūra «Pa­saules jaunība».

— Šķiet, trešā tipa, — viņš padevīgi teica. — Ļu Vilnis.

Pagava pacēla galvu.'

— Labi! — viņš negaidīti moži teica. Un tūlīt atkal sadrūma, atspiedās pret galdu un gurdi apsēdās. — Ai, Kamil, ai, Kamil! '— viņš murmināja. — Ai, nabaga zēn!… — Viņš sagrāba sevi aiz lielajām, atkarenajām ausīm un sāka purināt galvu virs papīriem.

Viens no biologiem, bailīgi šķielēdams uz Robertu, piedūrās Maļajevam pie elkoņa.

— Lūgtu piedošanu, — viņš kautri teica.

— Bet kas Ļu Vilnī ir labs?

Maļajevs beidzot mitējās urbties Robertā ar bargu skatienu.

— Tas nozīmē, — viņš atbildēja, ka ies bojā tikai sējumu ziemeļjosla. Bet mēs vēl neesam pārliecināti, ka tas ir Ļu Vilnis. No­vērotājs varēja kļūdīties.

— Bet kā tad tā? — biologs iekunkstējās.

— Mēs taču norunājām… Jums taču ir šīs … «haribdas» … Vai tiešām nevar aptu­rēt? Kas jūs par fiziķiem?

Kārlis Hofmanis teica:

— Varbūt izdosies dzēst Viļņa inerci uz diskrētā sliekšņa līnijas.

— Ko nozīmē «varbūt»? — iesaucās nepa­zīstama sieviete, kas stāvēja blakus biolo­gam. — Vai jūs saprotat, ka tā ir nejēdzība? Kur jūsu garantijas? Kur jūsu skaistās ru­nas? Vai jūs saprotat, ka atstājat planētu bez maizes un gaļas?

— Es neņemu vērā tādas pretenzijas, — vēsi noteica Maļajevs. — Es jums no sirds jūtu līdzi, bet savas pretenzijas adresējiet Etjēnam Lamonduā. Mēs nerīkojam nulles lauka eksperimentus. Mēs pētām Vilni.

Roberts pagriezās un lēni gāja pie durvīm. «Un viņiem nav nekādas daļas gar Kamilu,» viņš nodomāja. «Vilnis, sējumi, gaļa … Kā­pēc viņu tā nemīlēja? Tāpēc, ka viņš bija gud­rāks par viņiem visiem kopā? Vai arī viņi vis­pār nevienu nemīl?» Durvīs stāvēja puiši, pa­zīstamas, satrauktas, bēdīgas un norūpējušās sejas. Kāds viņu paņēma zem rokas. Viņš pa­skatījās no augšas uz leju un ielūkojās Pat- rika mazajās, skumjajās acīs.

— Nāc, Robi, es palīdzēšu tev nomazgā­ties …

— Patrik, — Roberts teica un uzlika roku viņam uz pleca. — Patrik, ej projām no še­jienes. Pamet viņus, ja gribi palikt cilvēks …

Patrika seja sāpīgi saviebās.

— Nu ko tu, Robi, — viņš nomurmināja. — Tā nevajag. Pāries.

—-Pāries, — Roberts atkārtoja. — Viss pa­ies. Vilnis pāries. Dzīve paies. Un viss aiz­mirsīsies. Vai nav vienalga, kad aizmirsī­sies? Uzreiz vai vēlāk . .,

Aiz muguras jau pilnīgi atklāti sirdījās biologi. Maļajevs pieprasīja: «Ziņojumu!» Šota kliedza: «Ne uz mirkli nepārtraukt mērī­jumus! Izmantojiet visu automātiku! Rauj- viņu velns, vēlāk pamctīsiet!»

— Iesim, Robi, — Patriks lūdza.

Un šajā mirklī, pārskanot čaloņu un klie­dzienus, dispečera telpā nogranda pazīstamā monotonā balss:

— Lūdzu uzmanību!

Roberts strauji pagriezās. Viņš sagrīļojās. Uz dispečera lielā videofona ekrāna viņš ieraudzīja neglīto, matēto ķiveri un Kamila apaļās acis, kas nekad nemirkšķināja.

— Man ir maz laika, — Kamils teica. Tas bija īsts, dzīvs Kamils — viņam trīcēja galva,

kustējās plānās lūpas un vārdu taktī kustē­jās garā deguna gals. — Es nevaru nodibi­nāt sakarus ar direktoru. Nekavējoties izsau­ciet «Bultu». Nekavējoties evakuējiet visus ziemeļus. Nekavējoties! — Viņš pagrieza galvu un paskatījās kaut kur sānis, tā ka varēja saskatīt viņa putekļiem notraipītos vaigus. — Aiz Ļu Viļņa nāk jauna tipa Vil­nis. Jums neizdosies to …

Ekrāns žilbinoši uzliesmoja, kaut kas no- sprakšķēja, un ekrāns nodzisa. Dispečera telpā iestājās kapa klusūms, un pēkšņi Ro­berts ieraudzīja Maiajeva drausmīgās, pie­miegtās acis, kas vērās tieši viņā.

Uz Varavīksnes bija tikai viens kosmo­droms, un šajā kosmodromā stāvēja tikai viens zvaigžņu kuģis — desanta sigma-D- zvaigžņu kuģis «Tariels Otrais». Tas bija redzams iztālēm — septiņdesmit metru aug­stais kupols mirdzēja kā mākonītis virs pla­kanajiem, tumšzaļajiem degvielas staciju jumtiem. Gorbovskis apmeta virs tā divus nedrošus apļus. Nolaisties blakus zvaigžņu kuģim bija grūti: blīvā lokā to ieskāva dažā­das mašīnas. No augšas varēja redzēt ne­veiklos robotus uzpildītājus, kas bija piesū­kušies pie sešiem bāku izciļņiem, rosīgos avā­rijas kiberus, kas aptaustīja katru apšuvuma centimetru, pelēko robotu-māti, kas vadīja kādu duci mazo, veiklo mašīnu-analizatoru. Tā bija pierasta aina, kas iepriecināja saim­nieka aci.

Bet pie kravas lūkas varēja konstatēt visu instrukciju pārkāpšanu. Pastūmušas malā pa­devīgos kosmodroma kiberus, tur bija sastā­jušās daudzas visāda tipa transporta mašī­nas. Tur bija parastās kravas mašīnas, tū­ristu «diližansi», lielie «testudo» un «gepardi» un pat viens «kurmis» — neveikla zemes rak­šanas mašīna, ko izmantoja rūdu šahtās. Tās visas, stumd T d?mas un bīdīdamas cita citu, veica kaut kādus sarežģītus darbus pie lūkas. Nomaļus tieši saulē stāvēja vairāki helikop­teri un mētājās tukšas kastes, ko Gorbovskis bez grūtībām pazina, — tādās pakoja ulmo­tronus. Uz kastēm skumīgi sēdēja kaut kādi cilvēki.

Meklējot nolaišanās vietu, Gorbovskis sāka jau trešo apli, kad pēkšņi pamanīja, ka viņa flaieram pa pēdām seko smags pterokārs, kura vadītājs, līdz jostas vietai izliecies pa atvērtajām durtiņām, r.āda viņam kaut kādas nesaprotamas zīmes. Gorbovskis nosēdināja plaieru starp helikopteriem un kastēm, un tūlīt arī pterokārs ļoti neveikli un smagi no­sēdās. blakus.

— Es aiz jums, — lietišķi uzsauca ptero- kāra vadītājs, izlēkdams no kabīnes.

— Neieteicu, — maigi sacīja Gorbovskis. —. Man nav nekādas daļas gar rindu. Esmu šī zvaigžņu kuģa kapteinis.

Vadītāja sejā parādījās sajūsma.

— Vareni! — viņš pusbalsī iekliedzās, uz­manīgi raudzīdamies apkārt. — Tūlīt mēs šiem nulles lauka fiziķiem parādīsim garu de­gunu. Kā sauc šī kuģa kapteini?

— Gorbovskis, — teica Gorbovskis, viegli paklanīdamies.

— Un stūrmani?

— Valkenšteins.

— Lieliski, — lietišķi noteica pterokāra vadītājs. — Tātad jūs esat Gorbovskis, bet es Valkenšteins. Ejam!

Viņš paņēma Gorbovski zem rokas. Gor­bovskis turējās pretim.

— Klausieties, Gorbovski, mēs ne ar ko ne­riskējam. Šie kuģi man ļoti labi pazīstami. Es pats atbraucu ar desantnieku. Mēs dosi­mies uz noliktavu, paņemsim pa ulmotronam un ieslēgsimies kopkajītē. Kad tas viss būs beidzies, — viņš ar nevērīgu žestu norādīja uz mašīnām, — mēs mierīgi izkāpsim.

— Bet ja nu pēkšņi atnāk īstais stūrmanis?

— īstajam stūrmanim vajadzēs ilgi pierā­dīt, ka viņš ir īstais, — nopietni iebilda vil­tus stūrmanis.

Gorbovskis iesmējās un noteica:

— Ejam.

Viltus stūrmanis pieglauda matus, dziļi ievilka elpu un apņēmīgi devās uz priekšu. Viņi sāka spraukties starp mašīnām. Viltus stūrmanis runāja nepārtraukti — turklāt pēk­šņi sulīgā, iespaidīgā basā.