A.un B.STRUGACKIS - Tālā varavīksne

— Es domāju, — visiem dzirdot viņš teica, — ka difuzoru tīrīšana mūs tikai aizkavēs.

Iesaku vienkārši nomainīt pusi no komplek­tiem un galveno uzmanību pievērst apšuves apskatei. Biedri, pabrauciet savu mašīnu maz­liet sānis! Jūs traucējat… Nu lūk, Valentīn Petrovič, sākot deritrinitāciju .. . Pabrauciet kravas mašīnu atpakaļ, biedri. Nesaprotu, kāpēc jūs grūstāties, ir taču rinda, ir sa­raksts, likums galu galā … Izsūtiet pārstāv­jus … Valentīn Petrovič, nezinu, kā jūs, bet mani pārsteidz šī aborigēnu mežonība. Kaut ko tamlīdzīgu mēs ar jums netikām redzējuši pat Pandoras tahorgu vidū …

— Jums ir pilnīga taisnība, Mark, — Gor­bovskis uzjautrināts teica.

— Ko? Ak tā, pats par sevi saprotams … Drausmīgi tikumi!

Meitene zīda lakatiņā, izbāzusi galvu no kravas mašīnas kabīnes, apjautājās:

— Ja nemaldos, stūrmanis un kapteinis?

— Jā! — izaicinoši atsaucās stūrmanis. — Un kā stūrmanis es ieteiktu jums vēlreiz pārlasīt instrukciju par izkraušanas kārtību.

— Jūs domājat, ka tas būtu nepieciešams?

— Bez šaubām. Jūs gluži veltīgi esat ie­braukusi kravas mašīnu divdesmit metru zonā …

— Vai zināt, draugi, — atskanēja jautra, jauna balss, — šim stūrmanim fantāzija ir trūcīgāka nekā pirmajiem diviem.

— Ko jūs ar to gribat teikt? — apvaino­jies jautāja viltus stūrmanis. Viņa sejā bija kaut kas no viltus Nerona.

— Saprotiet, — meitene lakatiņā iejūtīgi teica, — tur uz tām tukšajām kastēm jau sēž divi stūrmaņi un viens kapteinis, bet tukša­jās kastēs bija iepakoti ulmotroni, kurus aiz­veda bortinženieris — tāda kautra, jauna sie­viete. Viņai patlaban dzenas paka Padomes pilnvarotais…

— Kā jums tas patīk, Valentīn Petrovič? — iekliedzās neīstais stūrmanis. — Ķas par vilt- vāržiem!

— Man ir tāda sajūta, — nopietni teica Gorbovskis, — ka es nenokļūšu uz sava kuģa.

— Pareizi spriežat, — sacīja meitene laka­tiņā. — Un jūs neesat pirmais, kas šodien tā saka.

Stūrmanis grasījās apņēmīgi iet uz priekšu, bet te kravas mašīna no labās puses mazliet pavirzījās uz kreiso, tumši dzeltenais «dili­žanss» pavirzījās mazliet pa labi un tieši ceļā uz lūku, svaidīdami uz visām pusēm zemes pikas, pēkšņi sāka nikni griezties «kurmja» atņirgtie zobi.

— Valentīn Petrovič! — sašutis iekliedzās viltus stūrmanis. — Tādos apstākļos es ne­garantēju zvaigžņu kuģa gatavību startam!

— Veca dziesma! — skumji novilka «dili­žansa» vadītājs.

Skanīgā, jautrā balss sacīja:

— Kas tas par stūrmani! Žāvas nāk no garlaicības. Atcerieties otru stūrmani — tas gan mūs izklaidēja! Kā viņš pacēla kreklu un rādīja meteorītu atstātās rētas.

— Nē, pirmais bija labāks, — pagriezies teica «kurmja» vadītājs.

— Jā, viņš nebija slikts, — piekrita mei­tene lakatiņā. — Kā viņš soļoja starp mašī­nām, turēdams pie acīm fotouzņēmumu, un žēlabaini skaitīja: «Gaļa, māna Gaļa! Kas lai tevi sargā, ja no dzimtās puses tālu esi, dārgā!»

Viltus stūrmanis, nomākts nokāris galvu, knibināja no «kurmja» mirdzošajiem zobiem zemes pikas.

— Nu, bet ko jūs teiksiet? — «diližansa» vadītājs uzrunāja Gorbovski. — Ko jūs visu laiku klusējat? Vajadzētu taču kaut ko teikt… Kaut ko pārliecinošu.

Visi ziņkāri gaidīja.

— Vispār es varētu iekļūt arī pa pasažieru lūku, — domīgi teica Gorbovskis.

Viltus stūrmanis ar cerībām pacēla galvu un paskatījās viņā.

— Nevarētu vis, — pakratīdams galvu, sacīja vadītājs. — Lūka ir aizslēgta no iekš­puses.

Klusuma starplaikā skaidri bija sadzirdama Kaneko balss:

— Es nevaru dot jums desmit komplektus, saprotiet taču, biedri Prozorovski!

— Bet jūs saprotiet mani, biedri Kaneko! Mēs iesniedzām pieprasījumu par desmit komplektiem. Kā lai atgriežos ar sešiem?

Kāds iekrita starpā:

— Ņemiet, Prozorovski, ņemiet… Ņemiet pagaidām sešus … Pie mums četri komplekti pēc nedēļas atbrīvosies, un es jums atsūtīšu.

— Vai jūs apsolat?

Meitene lakatiņā teica:

— Prozorovska vienkārši žēl. Viņam seš­padsmit shēmas bāzējas uz ulmotroniem!

— Jā, nabadzība, — nopūtās «diližansa» vadītājs.

— Bet mums piecas, — bēdīgi noteica vil­tus stūrmanis. — Piecas shēmas un tikai viens ulmotrons. Vai nu viņiem būtu grūti atvest kādus divsimt gabalus.

— Mēs varētu atvest arī divsimt un trīs­simt, — teica Gorbovskis, — bet ulmotroni tagad vajadzīgi visiem. Uz Zemes sāks strā­dāt seši jauni U-konveijeri.

— U-konveijers! — teica meitene lakatiņā. — Viegli pateikt!… Vai jūs stādāties priekšā ulmotronu ražošanas tehnoloģiju?

— Tikai vispārējos vilcienos.

— Sešdesmit kilogrami ultramikroele- mentu… Montāžu vada cilvēks, kļūda ne­drīkst pārsniegt pusmikronu … Bet vai cil­vēks, kas sevi cicnī, strādās par montētāju? Vai jūs strādātu?

— Pieņem brīvprātīgos, — teica Gorbov­skis.

— Ā!… — ar riebumu sacīja «kurmja» vadītājs. — Palīdzības nedēļa fiziķiem!…

— Ko lai dara, Valentīn Petrovič, — kau­nīgi smaidot, teica viltus stūrmanis. — Acīm­redzot mūs nelaidīs arī…

— Mani sauc Leonīds AndrejeviČs, — teica Gorbovskis.

— Bet mani sauc Hanss, — drūmi atzinās

viltus stūrmanis. — Iesim pasēdēt uz kas­tēm. Ja nu pēkšņi kaut kas …

Meitene lakatiņā pamāja viņiem ar roku. Viņi izlauzās no mašīnu mudžekļa un apsē­dās uz kastēm blakus citiem viltus zvaigžņu pilotiem. Viņus sagaidīja līdzjūtīgi smīnīgā klusumā.

Gorbovskis aptaustīja kasti. Plastmasa bija raupja un cieta. Saulē bija karsti. Gor- bovskim te galīgi nebija ko darīt, bet viņam, kā vienmēr, ļoti gribējās iepazīties ar šiem cilvēkiem, uzzināt, kas viņi tādi, kā nokļu­vuši tādā situācijā un vispār — kā te īsti iet. Viņš sabīdīja kopā vairākas kastes, pajau­tāja: «Vai drīkstu atlaisties?», apgūlās, iz­stiepies visā garumā, un ar skavu piestipri­nāja blakus galvai mikrokondicionētāju. Tad viņš ieslēdza atskaņotāju.

— Mani sauc Gorbovskis, — viņš stādījās priekšā. — Leonīds. Es biju šī zvaigžņu kuģa kapteinis.

Es arī biju šī zvaigžņu kuģa kapteinis, — drūmi paziņoja smagnējs, tumšsejains cil­vēks, kas sēdēja pa labi. — Mani sauc Aļpa.

— Bet mani sauc Baņins, — sacīja līdz jostas vietai kails kalsens jauneklis baltā pa­namā. — Es biju un palieku stūrmanis. Vis­maz, kamēr nebūšu saņēmis ulmotronu.

— Hanss, — īsi noteica viltus Valken­šteins, apsēdies zālē tuvāk mikrokondicionē- tājam.

Trešais viltus stūrmanis acīmredzot viņus nedzirdēja. Viņš sēdēja, pagriezis visiem muguru, un, uzlicis bloknotu uz ceļiem, kaut ko rakstīja.

No mašīnu pūļa izbrauca garais «gepards». Pavērās durtiņas, no turienes izlidoja tukšas ulmotronu iepakojuma kastes, un «gepards» aizdrāzās stepē.

— Prozorovskis, — skaudīgi noteica Ba- ņins.

— Jā, — rūgti sacīja Aļpa. — Prozorov- skim nav jāmelo. Lamonduā labā roka. — Viņš dziļi ievilka elpu. — Nekad neesmu me­lojis. Nevaru ciest melošanu. Un tagad man ir ļoti nelāgi ap sirdi.

Baņins dziļdomīgi teica:

— Ja cilvēks sāk melot pret savu gribu, tas nozīmē, ka kaut kur kaut kas vairs nav kārtībā. Sarežģīta pēcdarbība.

— Viss atkarīgs no sistēmas, — teica Hanss. — No sākotnējās nostādnes: vairāk saņem tas, kam labāk iznāk.