A.un B.STRUGACKIS - Tālā varavīksne

Baņins turpināja:

— Bet Jamakava toreiz piecēlās un teica: «Bet seši miljardi bērnu nav tam gatavi. Nav gatavi tāpat, kā jūs neesat gatavi izstrādāt sociālus projektus.»

— Es arī nevaru ciest šos fanātiķus, — teica Gorbovskis.

— Es nesen izlasīju Lorenča grāmatu, — sacīja Hanss. — «Cilvēki un problēmas» … Vai esat lasījuši?

— Esam, — atbildēja Gorbovskis.

Aļpa noraidoši pakratīja galvu.

—• Laba grāmata, vai ne? Mani tajā pār­steidza viena doma. Tiesa, Lorencs pie tās neapstājās, ierunājās par to tikai garāmejot.

— Nu, nu? — jautāja Baņins.

— Atceros, es veselu nakti par to domāju. Toreiz nepietika aparatūras, gaidījām, kad pievedīs, — parastā nervozēšana, jūs jau zināt. Un tad manī nobrieda šāda doma. Lo­rencs runā par dabisko atlasi zinātnē. Kādi faktori nosaka zinātnes virzienu nozīmīgumu tagad, kad zinātne neietekmē vai gandrīz vairs neietekmē materiālo labklājību?

— Nu, nu? — jautāja Baņins.

— Manī nobrieda šāda doma. Paies zināms laiks, un tie zinātniskie pētījumi, kas izrādī­sies visperspektīvākie, uzsūks visus pētīju­miem vajadzīgos materiālus, kļūs nesamē­rīgi dziļi, bet pārējie virzieni vienkārši paši no sevis iznīks. Un visā zinātnē būs tikai divi trīs virzieni, kur nevienam citam, izņe­mot korifejus, nekas nebūs skaidrs. Vai sa­protat mani?

— E, blēņas! — teica Baņins.

— Kāpēc tad blēņas? — apvainojies jau­tāja Hanss. — Minēšu faktus. Zinātnē pastāv simtiem tūkstošu virzienu. Katrā strādā tūk­stošiem cilvēku. Es personīgi pazīstu četras pētnieku grupas, kas sistemātisku neveik­smju dēļ pametušas darbu un saplūdušas ar citām, veiksmīgākām grupām. Es pats div­reiz tā izdarīju …

Aļpa teica:

— Joks paliek joks, bet ņemiet to pašu La­monduā. Lūk, viņš pa galvu pa kaklu cenšas realizēt nulles T. Nulles T, kā to arī varēja sagaidīt, dod milzumu jaunu atzarojumu. Bet Lamonduā ir spiests nocirst gandrīz visus šos atzarojumus, viņš vienkārši ir spiests tos ignorēt. Tāpēc ka viņam nav nekādu iespēju rūpīgi pārbaudīt katru atzarojumu no tā perspektīvas viedokļa. Vēl vairāk — viņš spiests apzinīgi ignorēt acīm redzami intere­santas un pārsteidzošas lietas. Tā,'piemēram, notika ar Vilni. Tā ir negaidīta, apbrīnojama un, manuprāt, draudīga parādība. Bet, soļojot uz mērķi, Lamonduā pieļāva pat šķelšanos savā nometnē. Viņš sastrīdējās ar Aristoteli, viņš atteicās materiāli nodrošināt Viļņa pēt­niekus. Viņš iet arvien dziļāk, dziļāk, dziļāk, un pētāmā problēma kļūst arvien šaurāka. Vilnis ir palicis viņam tālu aizmugurē. Tas viņam ir tikai traucējums, un viņš negrib par to ne dzirdēt. Bet, starp citu, Vilnis node­dzina sējumus …

Virs kosmodroma iedārdējās vispārējās ap­ziņošanas skaļrunis:

— Uzmanību, Varavīksne! Runā direktors. Izmēģinātāju brigādes vecāko Gabu kopā ar brigādi lūdzu nekavējoties ierasties pie ma­nis.

— Laimīgi cilvēki! — teica Hanss. — Ne­kādi ulmotroni viņiem nav vajadzīgi.

— Viņiem savu rūpju diezgan, — teica Baņins. — Es reiz redzēju, kā viņi trenējas — nu nē, paldies, es labāk būšu viltus stūrma­nis … Bet pēc tam divus gadus sēdēt bez īsta darba un katru dienu dzirdēt: «Vēl maz­liet pacietieties! Varbūt rīt…»

— Es priecājos, ka jūs ierunājāties par to, kas notiek mūsu aizmugurē, — sacīja Gor­bovskis.— Zinātnes «baltie plankumi». Mani arī interesē šis jautājums. Manuprāt, aizmu­gurē mums viss nav kārtībā. Piemēram, Ma- sačūsetsas mašīna. — Aļpa nošūpoja galvu. Gorbovskis pievērsās viņam. — Jums, pro­tams, vajadzētu atcerēties. Tagad tikai retais to atceras. Aizraušanās ar kibernētiku ir pāri.

— Es itin neko nevaru atcerēties par Masa- čūsetsas mašīnu, — teica Baņins. — Nu, nu?

— Tās, ziniet, ir sensenās bažas: mašīna kļuvusi gudrāka par cilvēku un pakļāvusi to … Pirms piecdesmit gadiem Masačūsetsā iedarbināja vissarežģītāko kibernētisko iekārtu, kāda jebkad ir eksistējusi. Sī iekārta

darbojās fenomenāli ātri, tai bija neaptve­rama atmiņa un tamlīdzīgi… Mašīna strā­dāja tieši četras minūtes. To izslēdza, aizce- mentēja visas ieejas un izejas, to atvienoja no enerģijas avota, nomīnēja un apjoza ar dzeloņdrātīm. Ar visīstākajām, sarūsējušām dzeloņdrātīm, gribat — ticiet, gribat — ne.

— Bet kas tad tur īsti notika? — jautāja Baņins.

— Mašīna sāka uzvesties pati pēc sava prāta, — teica Gorbovskis.

— Nesaprotu.

— Es arī nesaprotu, bet viņu tikko paspēja izslēgt.

— Bet vai kāds saprot?

— Es runāju ar vienu no tās radītājiem. Viņš saņēma mani aiz pleca, paskatījās acīs un noteica: «Leonīd, tas bija drausmīgi.»

— Vareni, — teica Hanss.

— Eh, — sacīja Baņins. — Blefs. Mani tas neinteresē.

— Bet mani interesē, — teica Gorbovskis. — Viņu taču var ieslēgt no jauna. Tiesa, Pa­dome aizliegusi to darīt, bet aizliegumu var atcelt. '

Aļpa nomurmināja:

— Katram laikmetam ir savi rēgi un ļaunie 1 burvji.

— Starp citu, par ļaunajiem burvjiem, — turpināja Gorbovskis. — Man tūlīt nāk prātā notikums ar Velna Duci.

Hansam mirdzēja acis.

— Kā tad — notikums ar Velna Duci! —

teica Baņins. — Trīspadsmit fanātiķi… Starp citu, kur viņi ir tagad?

— Pagaidiet, pagaidiet, — sacīja Aļpa. — Vai tie ir tie paši zinātnieki, kas saau­dzēja sevi ar mašīnām? Bet viņi taču gāja bojā!

— Tā runā, — teica Gorbovskis, — bet ne jau tas ir galvenais. Precedents tomēr ir.

— Kas par to? — sacīja Baņins. — Viņus sauc par fanātiķiem, bet viņos, manuprāt, ir kaut kas pievilcīgs. Atbrīvoties no visām vā­jībām, kaislībām, emociju uzliesmojumiem … Kailais saprāts plus neierobežotas iespējas pilnveidot organismu. Pētnieks, kam nav va­jadzīga aparatūra, kas ir pats sev aparāts un pats sev transports. Un nekādu rindu pēc ulmotroniem … Es to lieliski stādos priekšā. Cilvēks flaiers, cilvēks reaktors, cilvēks labo­ratorija. Nesabojājams, nemirstīgs …

— Lūdzu piedošanu, tas nav cilvēks, — no­rūca Aļpa. — Tā ir Masačūsetsas mašīna.

— Bet kā tad viņi aizgāja bojā, ja ir ne­mirstīgi? — jautāja Hanss.

— Paši sevi iznīcināja, — teica Gorbov­skis. — Acīmredzot maz prieka būt cilvēkam laboratorijai.

No mašīnas drūzmas parādījās aiz piepū­les pietvīcis cilvēks ar ulmotrona cilindru uz pleca. Baņins nolēca no kastes un pieskrēja palīgā. Gorbovskis domīgi vēroja, kā ulmo­tronu iekrauj helikopterā. Pietvīkušais žēlo­jās:

— Nepietiek ar to, ka triju vieta iedod vienu. Nepietiek ar to, ka jāzaudē puse die­nas. Tev vēl jāpierāda, ka tev ir tiesības! Tev netic! Jūs varat iedomāties — tev netic! Ne­tic!!!

Kad Baņins atgriezās, Aļpa teica:

— Tas viss izskatās diezgan fantastiski. Ja jūs interesē aizmugure, tad pavērojiet labāk Vilni. Katru nedēļu — kārtējā teleportācija nulles laukā. Un katra teleportācija izraisa Vilni. Lielāku vai mazāku izvirdumu. Bet Vilni pētī diletantiski. Kaut tikai neiznāktu otra Masačūsetsas mašīna, diemžēl — neiz­slēdzama. Kamils — vai jūs pazīstat Ka­milu? — uzskata to par planētas mēroga pa­rādību, bet viņa argumenti ir grūti sapro­tami. Ar viņu ļoti grūti sastrādāt.

— Starp citu, — sacīja ITanss, — vai jūs zināt Kamila viedokli attiecībā uz nākotni? Viņš uzskata, ka mūsdienu aizraušanās ar zinātni ir sava veida pateicība par pārpil­nību, sekas no tiem laikiem, kad spēja lo­ģiski uztvert pasauli bija vienīgā cilvēces cerība. Viņš sacīja: «Emociolisti un lo- ģiķi» — viņš acīmredzot runā par mākslinie­kiem un zinātniekiem — «atsvešinās viens no otra, nesaprot vairs viens otru un nav .vairs vajadzīgi viens otram. Cilvēks pie­dzimst vai nu emociolists vai loģiķis. Tas katram ielikts šūpulī. Un kādreiz cilvēce sa­šķelsies divās sabiedrībās, kas būs tikpat sve­šas viena otrai, cik mēs — leonīdiešiem.»