A.un B.STRUGACKIS - Tālā varavīksne

— E, — Baņins teica. — Nieki. Kas par šķelšanos? Kur tad dēsies caurmēra cilvēks?

Pagava varbūt ari skatās uz Surda jauno gleznu kā auns uz jauniem vārtiem, bet Surds varbūt nesaprot, kāpēc pasaulē ek­sistē Pagava. Tur nav ko strīdēties — viens ir loģiķis, otrs — emociolists. Bet es? Jā, es esmu zinātnes darbinieks. Jā, trīs ceturtdaļas mana laika un trīs ceturtdaļas manu nervu pieder zinātnei. Bet bez mākslas es arī ne­varu iztikt! Te spēlē kāds atskaņotājs, un man ir ļoti patīkami. Es varētu iztikt arī bez atskaņotāja, bet ar to es jūtos daudz labāk… Jājautā, ko tad lai es daru? Plēšos uz pu­sēm, vai?

— Es arī tā nodomāju, — teica Hanss.

— Bet viņš sacīja, ka, pirmkārt, mūslaiku ģēnijs esot nākotnes caurmēra cilvēks, otr­kārt, ka eksistējot nevis viens caurmēra cil­vēks, bet divi — emociolists un loģiķis. Vis­maz es viņu tā sapratu.

— Tu esi kolosāls, — teica Baņins. — Ma­nuprāt, klausoties Kamilā, nevar saprast itin neko.

— Bet varbūt tas bija Kamila kārtējais paradokss, — domīgi noteica Gorbovskis.

— Viņam patīk paradoksi. Starp citu, para­doksam šis prātojums laikam ir pārāk tiešs.'

— Nu, Leonīd Andrejevič, — Hanss teica jautri. — Tomēr ņemiet vērā, ka tas ir nevis Kamila prātojums, bet mans. % Es vakar lie­dagā sauļojos, te pēkšņi uz akmens parādījās Kamils — jūs pazīstat viņa matiieri? — un sāka skaļi domāt, uzrunādams galvenokārt jūras viļņus. Es gulēju un klausījos, bet pēc tam iemigu.

Visi iesmējās.

— Kamils vingrinās, — teica Gorbovskis.

— Es apmēram varu iedomāties, kāpēc vi­ņam bija nepieciešama šī cilvēces sašķelša­nās. Acīmredzot viņu nodarbina jautājums par cilvēka evolūciju un viņš rada modeļus. Iespējams, ka loģiku un emociolistu sintēzē viņš saskata jauno cilvēku, kas vairs nebūs cilvēks.

Aļpa nopūtās un nolika pīpi.

— Problēmas, problēmas… — viņš teica.

— Pretrunas, sintēze, aizmugure, fronte… Bet vai jūs esat ievērojuši, kas šeit sēž? Jūs, jūs… viņš… es… Neveiksminieki. Zināt­nes atstumtie. Zinātne — tā saņem ulmotro­nus.

Viņš gribēja vēl kaut ko teikt, bet skaļru­nis atkal ierēcās:

— Uzmanību, Varavīksne! Runā direktors. Zvaigžņu kuģa «Tariels Otrais» kapteini Lco- .nīd Andrejevič Gorbovski! Planētas enerģēti­kas plānotāj biedri Kaneko! Lūdzu nekavē­joties ierasties pie manis.

No mašīnām tūlīt izliecās vadītāji. Viņu sejās bija lasāma neaprakstāma tīksme. Visi viņi raudzījās uz viltus zvaigžņu pilotiem. Baņins, galvu plecos ievilcis, iepleta rokas. Hanss jautri nokliedza: «Uz mani tas neat­tiecas, es esmu stūrmanis!» Aļpa nokrekšķē- jās un aizsedza seju ar delnu. Gorbovskis steidzīgi piecēlās.

— Man ir laiks, — viņš teica. — Ļoti ne­gribas iet projām. Es tā ari neko nepateicu. Lūk, īsumā mans viedoklis. Nav ko raizēties un lauzīt rokas. Dzīve ir skaista. Starp citu, tieši tāpēc, ka nav gala pretrunām un jau­niem pavērsieniem. Bet, kas attiecas uz neiz­bēgamām nepatikšanām, tad es ļoti cienu Kuprinu, un viņam ir kāds varonis, galīgi nodzēries un nelaimīgs cilvēks. Es atceros no galvas, ko viņš saka. — Viņš noklepojās. — «Ja es pakļūšu zem vilciena un man pār­griezīs vēderu, un manas iekšas sajauksies ar smiltīm un aptīsies ap riteņiem, un ja šajā pēdējā mirklī man jautās: «Nu, vai arī tagad dzīve ir apbrīnojami skaista?» — es patei­cīgā sajūsmā teikšu: «Ak, cik tā ir skais­ta!»» — Gorbovskis apmulsis pasmaidīja un iebāza atskaņotāju kabatā. — Tas tika sa­cīts pirms trim gadsimtiem, kad cilvēce vēl rāpoja. Nečīkstēsim! … Bet kondicionētāju es jums atstāšu — šeit ir ļoti karsts.

Matvejs nebija viens. Uz viņa galda, pa­bāzis zem sevis rokas un šūpodams kājas, sēdēja mazs,. kustīgs tumšmatains un tumš- acains cilvēks, kas atgādināja abiturientu. Tas bija Etjēns 'Lamonduā, mūsdienu nulles lauka fiziķu galva, «zibenīgais fiziķis», kā viņu saukāja kolēģi.

— Vai drīkst? — jautāja Gorbovskis.

— Tur jau viņš nāk, — teica Matvejs. — Vai esat pazīstami?

Lamonduā strauji nolēca no galda un, pie­nācis cieši klāt, spēcīgi paspieda Gorbovskim roku, skatīdamies viņā no lejas uz augšu.

— Priecājos jūs redzot, kapteini, — viņš teica, sirsnīgi smaidīdams. — Mēs tieši par jums runājām.

Gorbovskis paspēra soli atpakaļ un apsē­dās.

— Bet mēs — par jums, — viņš teica.

Etjēns ātri paklanījās un atkal apsēdās uz

direktora galda.__

— Tātad es turpinu. «Haribdas» turas uz dzīvību un nāvi. Maļajevs — gods kam gods — konstruējis lieliskas mašīnas. Intere­santi, ka ziemeļu Vilnis ir pavisam jauna tipa. Sie puikas jau paspējuši iedot tam vārdu. P Vilnis, kā jums patīk? Sota vārdā. Velns parāvis, esmu spiests atzīties, ka plēšu vai matus no galvas. Kā es agrāk nepievērsu uzmanību šai lieliskajai parādībai? Nāksies atvainoties Aristotelim. Izrādījās, ka viņam taisnība. Viņam un Kamilām. Es zemu nolie­cos Kamila priekšā. Es arī agrāk viņu cie­nīju, bet tagad, liekas, saprotu, ko viņš toreiz domāja. Starp citu, vai jūs zināt, ka Kamils ir pagalam?

Matvejs strauji pacēla galvu.

— Atkal?

— Ā, jūs jau zināt! Dīvains atgadījums. Gājis bojā un atkal augšāmcēlies. Es esmu dzirdējis par tādām lietām. Pasaulē nav nekā jauna. Starp citu — vai jūs ticat, ka Skļa- rovs būtu varējis pamest viņu Viļņa rīklē? Es neticu. Tātad ziemeļu Vilnis sasniedzis kontrolstaciju joslu. Pirmais, Ļu Vilnis, ir iz­klīdināts, otrais, P Vilnis, spiež atpakaļ «ha­ribdas» ar ātrumu līdz divdesmit kilometriem stundā. Citiem vārdiem sakot, ziemeļu joslas sējumi droši vien tomēr ies bojā. Biologus mums piespiedu kārtā nācās sūtīt projām helikopteros …

— Zinu, — teica direktors. — Viņi sūdzē­jās.

— Ko lai dara! Lai gan viņus var saprast, viņi tomēr neuzvedās kā zinātnieki. Okeānā Vilnis ir apturēts. Tur vērojama parādība, par kuru Ļu būtu atdevis pusi mūža, — riņķ­veida Viļņa deformācija. Šī deformācija at­bilst Kapa vienādojumam, bet, ja Vilnis ir Kapa lauks, tad uzreiz kļūst skaidrs viss, ap ko nopūlējies nabaga Maļajevs: gan D-difū- z'ija, gan fontānu telegenitāte, gan «sekundā­rie rēgi»…' Velns parāvis, šo trīs stundu laikā mēs uzzinājām par Vilni vairāk nekā desmit gados! Matvej, ņemiet vērā: tiklīdz tas viss būs beidzies, mums būs vajadzīgs U- reģistrators, varbūt pat divi. Uzskatiet, ka esmu pieprasījis. Parastie skaitļotāji nelīdzēs. Tikai Ļu algoritmi, tikai Ļu loģika! _

— Labi, labi, — teica Matvejs. — Bet kas notiek dienvidos?

— Dienvidos guļ okeāns. Par dienvidiem varat neuztraukties. Tur Vilnis, aizsniedzis Puškina Krastu, nodedzināja Dienvidu Arhi-

pelāgu un apstājās. Man ir tāds iespaids, ka tālāk Vilnis nevirzīsies, un ļoti žēl, jo novē­rotāji aizmuka no turienes tādā steigā, ka pameta visu automātiku, un par dienvida Vilni mēs gandrīz neko nezinām. — Viņš īgni uzsita knipi. — Es saprotu, jūs interesē pavisam kas cits. Bet ko lai dara, Matvej! Būsim reālisti! Varavīksne ir fiziķu planēta. Tā ir mūsu laboratorija. Energostacijas ir pagalam, tās ir pazudušas. Kad šis eksperi­ments beigsies, mēs kopīgi tās uzbūvēsim no jauna. Mums taču vajadzēs daudz enerģijas! Bet kas attiecas uz zvejošanu, velns parā­vis… Nulles lauka fiziķi ir morāli pilnīgi nobrieduši, lai atteiktos no kalmāru zupas! Nedusmojieties uz mums, Matvej.