A.un B.STRUGACKIS - Tālā varavīksne

— Uz mani tas absolūti neattiecas, — teica direktors. — Lai sūta savus sveicienus La­monduā.

— Lai notiek! — iesaucās nēģeris.

— Gaba, — jautāja direktors, — vai' tu dzirdēji par Vilni?

— Vai tad tas ir Vilnis? — nicīgi teica nēģeris. — Lūk, kad es iekāpšu starta kamerā un Lamonduā nospiedīs palaišanas sviru, lūk, tad būs īsts Vilnis! Bet šis — bleķis. Vilnīši, vēsmas sacelti Vilnīši! Bet es klausos tevī un esmu gatavs pakļauties.

— Vai tu atnāci kopā ar brigādi? — pacie­tīgi jautāja direktors. Gaba klusējot norādīja uz loga pusi. — Ej ar viņiem uz kosmodromu, tu esi Kaneko rīcībā.

— Dzirdu un paklausu, — teica Gaba. Tajā brīdī aiz loga spēcīgas rīkles bandžo pavadī­jumā rāva vaļā lūgšanas dziesmu «Pie Jeru- zālemes sienām» melodijā:

Tik uz jautrās Varavīksnes, Varavīksnes, Varavīksnes .. .

Gaba ar vienu lēcienu bija pie loga un uz­brēca:

— Klu-su!

Dziesma apklusa. Smalka, tīra balstiņa žēlabaini novilka:

Dig my gravē both long and narrow, Make my coffin neat and strong!.. . [2]

— Es eju, — mazliet mulsi sacīja Gaba un, spēcīgi atspēries, pārlēca pār palodzi.

— Bērni … — pasmīnējis norūca direk­tors Viņš nolaida loga rāmi. — Nogarlaikoju- šies zīdaiņi. Nezinu, ko es darīšu bez viņiem.

Viņš palika stāvam pie loga, un Gorbov­skis, piesedzis acis, raudzījās viņam mugurā. Mugura bija plata, bet nez kāpēc tik sakum- pusi un nelaimīga, ka Gorbovski pārņēma uztraukums. Matvejam, zvaigžņu pilotam un desantniekam, nevarēja būt tāda mugura.

— Matvej, — teica Gorbovskis. — Es tev tiešām esmu vajadzīgs?

— Jā, — atbildēja direktors. — Ļoti. — Viņš arvien vēl skatījās pa logu.

— Matvej, — teica Gorbovskis. — Pa­stāsti, kas par lietu!

— Gan skumjas, nojausmas, gan rūpes, — Matvejs noskandēja un apklusa.

Gorbovskis sakustējās, iekārtojās ērtāk, klusītiņām ieslēdza atskaņotāju un tikpat klusi teica:

— Labi, draudziņ. Es pasēdēšu kopā ar tevi. Tāpat vien.

— Ahā, pasēdi gan.

Skumji un laiski skanēja ģitāra, aiz loga kaita karstās tukšās debesis, bet kabinetā bija vēsi un krēslaini.

— Jāgaida. Gaidīsim, — direktors skaļi teica un atgriezās krēslā.

Gorbovskis uzreiz neatbildēja.

— Jā! — viņš teica. — Esmu gan es ne­pieklājīgs! Es pilnīgi aizmirsu. Kā klājas Žeņečkai?

— Paldies, labi.

— Vai viņa neatgriezās?

— Nē. Tā arī neatgriezās. Manuprāt, viņa tagad i domāt par to negrib.

— Aļoškas dēļ?

— Protams. Vienkārši jābrīnās, cik tas iz­rādījies viņai svarīgi.

— Vai tu atceries, kā viņa zvērēja: «Lai tikai viņš piedzimst! …»

— Es visu atceros. Es atceros to, ko tu pat nezini. Viņa sākumā briesmīgi mocījās. Žēlo­jās. «Nē,» viņa sacīja, «nav man mātes jūtu. Esmu krople. Koka gabals.» Bet pēc tam kaut kas notika. Es pat nepamanīju, kā. Tiesa, viņš ir ļoti jauks sivēntiņš. Ļoti mīlīgs un sa­prātīgs. Reiz vakarā es pastaigājos ar viņu parkā. Pēkšņi viņš jautās: «Tēt, kas te pie­tupstas?» Es sākumā nesapratu. Bet tad .. . Saproti, vējš, laterna šūpojas, un tās ēna krīt uz sienas. «Pietupstas». Ļoti precīzi attē­lots, vai nav tiesa?

— Taisnība, — teica Gorbovskis. — Iznāks rakstnieks. Būtu tomēr labāk, ja viņu atdotu internātā.

Matvejs atmeta ar roku.

— Par to nevar būt ne rūnas, — viņš teica.

— Viņa neatdos. Un zini, sākumā es strīdē­jos, bet pēc tam nodomāju: «Kāpēc? Kāpēc atņemt cilvēkam to, kas ir viņa dzīves jēga?» Tā ir viņas dzīves jēga. Man tas nav sapro­tams, — viņš atzinās, — bet es ticu, jo redzu. Varbūt tāpēc, ka esmu daudz vecāks par viņu? Un pārāk vēlu man'ieradās Aļoška. Es dažreiz domāju, cik es gan būtu vientuļš, ja nezinātu, ka varu katru dienu viņu redzēt. 2eņka saka, ka es viņu mīlot nevis kā tēvs, bet kā vectēvs. Var jau būt. Vai tu saproti, par ko es runāju?

— Saprotu. Bet man tas ir svešs. Es, Mat­vej, nekad neesmu bijis vientuļš.

— Jā, — teica Matvejs. — Cik es tevT pa­zīstu, ap tevi vienmēr grozās ļaudis, kam tu esi vajadzīgs kā ēst. Tev ir ļoti labs raksturs, tevi visi mīl.

— Nav vis, — teica Gorbovskis. — Es mīlu visus. Esmu nodzīvojis gandrīz simt gadu un, vari iedomāties, Matvej, neesmu sastapis nevienu nepatīkamu cilvēku.

— Tu esi ļoti bagāts cilvēks, — noteica Matvejs.

— Starp citu, — atcerējās Gorbovskis,

— Maskavā iznākusi grāmata «Nav nekā rūgtāka par tavu prieku», autors Sergejs Vol- kovojs. Emociolistu kārtējā bumba. Genkins sacerējis žultainu rakstu. Ļoti asprātīgi, bet nepārliecinoši. Literatūrai esot jābūt tādai, lai to būtu patīkami analizēt. Emociolisti in­dīgi smējās. Laikam tas viss turpinās vēl tagad. Man to nekad nesaprast. Kāpēc viņi nevar būt iecietīgāki viens pret otru?

— Ļoti vienkārši, — teica Matvejs. — Katrs iedomājas, ka taisa vēsturi.

— Bet katrs to arī taisa! — iebilda Gor­bovskis. — Katrs tiešām virza vēsturi! Taču mēs, caurmēra ļaudis, tā vai citādi vienmēr atrodamies viņu ietekmē.

— Negribas par to strīdēties, — teica Mat­vejs. — Man nav laika par to domāt, Leonīd. Es neatrodos viņu ietekmē.

— Labi, nestrīdēsimies, — teica Gorbov­skis. — Iedzersim sulu. Ja gribi, es varu iedzert pat vietējo vīnu. Bet tikai, ja tas tie­šām tev palīdzēs.

— Man tagad var palīdzēt tikai viens. At­nāks Lamonduā un vīlies teiks, ka Vilnis ir izklīdis.

Kādu laiku viņi klusēdami dzēra sulu, pār kausa malu vērodami viens otru.

— Nez kāpēc tev tik ilgi neviens ne­zvana,— ierunājās Gorbovskis. — Liekas pat dīvaini.

— Vilnis, — teica Matvejs. — Visi aiz­ņemti. Strīdi ir aizmirsti. Visi mūk.

Durvis kabineta viņā galā atvērās, un uz sliekšņa parādījās Etjēns Lamonduā. Viņa seja bija domīga, un viņš kustējās neparasti lēni un apdomīgi. Direktors un Gorbovskis klusēdami skatījās, kā viņš soļo, un Gorbov­skis sajuta pakrūtē nepatīkamu spiedienu. Viņam nebija vēl ne jausmas par to, kas no­tiek vai ir noticis, taču viņš jau saprata, ka ērti pagulēt vairs neiznāks. Viņš izslēdza at­skaņotāju.

Pienācis pie galda, Lamonduā apstājās.

— Šķiet, ka es jūs apbēdināšu, — viņš lēni un monotoni teica. — «Haribdas» nav izturē­jušas. — Matvejs ierāva galvu plecos.

— Fronte pārrauta ziemeļos un dienvidos. Vilnis izplatās ar paātrinājumu desmit metri sekundē. Sekundi pēc sekundes. Sakari ar kontrolstacijām ir pārtrūkuši. Es paspēju no­dot pavēli par vērtīgās iekārtas un arhīvu evakuāciju. — Viņš pagriezās pret Gorbov­ski. — Kapteini, mēs paļaujamies uz jums. Esiet tik laipns un pasakiet, kāda ir jūsu celtspēja?

Gorbovskis neatbildējis skatījās Matvejā. Direktoram acis bija ciet. Viņa lielās delnas bezmērķīgi glāstīja galda virsu.

— Celtspēja? — Gorbovskis atkārtoja un piecēlās. Viņš piegāja pie direktora vadības pults, noliecās pie vispārējās translācijas mikrofona un teica: — Uzmanību, Varavīk­sne! Stūrmanim Valkenšteinam un bortinže- nierim Diksonam nekavējoties ierasties zvaig­žņu kuģī!

Pēc tam viņš pagriezās pret Matveju un uzlika tam roku uz pleca.

— Nekā drausmīga, draudziņ, — viņš teica.

— Gan jau saiesim. Dod pavēli evakuēt Pilsē­tiņu. Es nodarbošos ar mazbērnu novietni. — Viņš paskatījās uz Lamonduā. — Bet celt­spēja man ir maza, Etjēn, — viņš sacīja.