A.un B.STRUGACKIS - Tālā varavīksne

Viebdamies aiz sāpēm, Roberts uzvēla kasti plecā un kāpa lejup uz priekštelpu. Aizmu­gurē kāds, skaļi elsodams, dārdināja pa kāp­nēm. Priekštelpa bija piemētāta ar ietinamo papīru un kaut kāda aparāta lauskām. Ne­plīstošā stikla durvis bija pušu visā garumā. Roberts sāniski aizspraucās līdz lievenim un apstājās. Viņš ieraudzīja, ka debesīs cits aiz cita paceļas pārpildīti pterokāri. Viņš ierau­dzīja, ka Maļajevs klusēdams, pārakmeņotu seju stumj iekšā pēdējā pterokārā jaunās laborantes. Viņš ieraudzīja, ka Hasans un Kārlis, aiz piepūles pavēruši mutes, cenšas savu sarkofāgu iesviest pa helikoptera dur­vīm un kāds no iekšpuses cenšas tiem palī­dzēt, bet katru reizi sarkofāgs apdauza vi­ņiem pirkstus. Viņš ieraudzīja Patriku, abso­lūti mierīgo, miegaino Patriku, atmuguriski pieslējušos pie helikoptera pakaļējā luktura, ar koncentrētu un domīgu sejas izteiksmi. Bet, pagriezis galvu, viņš tepat vai virs gal­vas ieraudzīja ogļu melno Viļņa sienu, kas līdzīgi samtainam aizkaram aizsedza debe­sis.

—• Pārtrauciet taču kraut! — viņam pie auss iekliedzās Pagava. — Atjēdzieties! Me­tiet zemē šo zārku!

Hemostāzers smagi nošķindēja uz betona.

— Metiet ārā visu! — Pagava kliedza, no­lēkdams no lieveņa. — Visi helikopterā, ne­kavējoties! Vai neredzat, ko? Kam es saku, Skļarov! Patrik, vai tu esi aizmidzis?!

Roberts nekustējās no vietas. Patriks ari ne. Pa to laiku Maļajevs, piepalīdzēdams ar plecu, aizcirta pterokāra durvis un savici- nāja rokas. Pterokārs izpleta spārnus, smagi palēcās un, sasvēries uz sāniem, aizlaidās pāri jumtiem. No helikoptera lidoja kastes. Kāds raudulīgi auroja: «Nedošu, Sota Petro­vič! To es viņiem nedošu! …» «Dosi, drau­dziņ!» rēca Pagava. «Un kā vēl dosi!» Pie Pagavas pieskrēja Maļajevs, kaut ko kliedza un rādīja uz debesīm. Roberts pacēla acis. Mazs helikopters tēmētājs, apsprausts ar an­tenām kā ezis ar adatām, pārkarsētajam mo­toram drausmīgi kaucot, aizjoņoja pāri lau­kumam un, ātri samazinādamies, pazuda dienvidu virzienā. Pagava pacēla virs gal­vas sažņaugtas dūres.

— Uz kurieni? — viņš rēca. — Atpakaļ! Atpakaļ, suņa bērni! Izbeigt paniku! Apstā­dināt viņu!

Visu šo laiku Roberts stāvēja uz lieveņa, turot uz sāpošā pleca smago kartona kasti. Viņam šķita, it kā viņš atrastos kinoteātrī. Lūk, izkrauj helikopteru. Tas ir, vienkārši iz­met no tā visu, kas pagadās pie rokas. Heli­kopters tiešām ir pārpildīts, tas redzams pēc ielīkušajām atsperēm. Pie helikoptera — drūzma. Sākumā drūzmējās klaigādami, ta­gad bija apklusuši. Hasans sūkā pirkstu kau­liņus, droši vien nobrāzis. Patriks šķiet pavi­sam aizsnaudies. Atradis laiku un galve­nais — vietu!… Kārlis Hofmanis, visai pe­dantisks cilvēks (tāds, ko mēdz saukt par «nopietnu un uzmanīgu zinātnieku»), uztver no helikoptera lidojošās kastes un cenšas tās salikt akurāti — laikam, lai gandarītu sevi. Pagava nepacietīgi lēkā gar helikopteru, ska­tīdamies te uz Vilni, te uz kontroles torni. Viņam acīm redzami negribas lidot projām, un viņš nožēlo, ka ir šeit vecākais. Maļajevs stāv malā un arī skatās uz Vilni — neatrau- damies un ar vēsu niknumu. Bet ēnā pie ko­tedžas, kurā dzīvoja Patriks, stāv mans flaiers. Interesanti, kas viņu tur aizbraucis un kāpēc? Flaieram neviens nepievērš uzmanību, tas nevienam nav vajadzīgs: palikuši kādi desmit cilvēki, ne mazāk. Helikopters ir «grifa» klases, labs, spēcīgs, bet, tā piekrauts, tas attīstīs tikai pusi ātruma. Roberts nolaida kasti uz kāpnēm.

— Nepaspēsim, — teica Maļajevs. Viņa balsī bija tādas skumjas un tāds rūgtums, ka Roberts izbrīnījās. Bet viņš jau zināja, ka visi paspēs. Viņš piegāja pie Maļajeva.

— Viena «haribda» vēl ir rezervē, — viņš teica. — Vai ceturtdaļstundas jums pietiks?

Maļajevs nesaprazdams skatījās viņā.

— Rezervē ir divas «haribdas», — viņš vēsi noteica un pēkšņi saprata.

— Labi, — teica Roberts. — Neaizmirstiet Patriku. Viņš ir aiz helikoptera.

Roberts pagriezās un skrēja projām. Viņam pakal kaut ko nokliedza, bet viņš neatskatī­jās. Viņš skrēja, cik jaudāja, lēkdams pāri pamestiem aparātiem, pāri dekoratīvo augu dobēm, pāri akurāti apgrieztiem krūmiem ar smaržīgiem, baltiem ziediem. Viņš skrēja uz rietumu nomali. Pa labi, balstīdamās zenītā, pāri jumtiem slējās melnā, samtainā siena, bet pa kreisi svilināja žilbinoši baltā saule. Roberts apskrēja apkārt pēdējai mājai un tūlīt atdūrās pret milzīgas «haribdas» pakaļ­galu. Viņš ieraudzīja starp milzīgo kāpur- ķēžu locekļiem iesprūdušas zaļumu driskas, pie kāpurķēdes plāksnēm pielipušas norautas spilgtas ziedlapiņas, jaunas palmas nobrāzto stumbru, kas slējās starp aizsargvairogiem, un, acis nepacēlis, devās pa šauro trapu aug­šup, apdedzinot rokas pie saulē sakarsušajiem šķēršiem. Arvien vēl nepaceļot acis, viņš uz muguras ieslīdēja rokas vadības kabīnē, ap­sēdās krēslā, pacēla sejai priekšā tērauda vairogu, un viņa rokas no jauna sāka strā­dāt ierasti, automātiski. Labā roka pastiepās uz priekšu un nospieda strāvas sviru, kreisā vienlaikus ieslēdza sajūgu un izslēdza auto­mātisko stūri, bet labā pastiepās atpakaļ, meklēdama startera taustiņu; kad visapkārt sāka rēkt, dārdēt un drebēt, kreisā jau pil­nīgi nevajadzīgi ieslēdza kondicionēšanas sistēmu. Pēc tam — jau apzinīgi — viņš sa­taustīja rijēja vadības sviru, atvilka to, cik vien iespējams, atpakaļ un tikai tad uzdroši­nājās paskatīties uz priekšu pāri paceltajam aizsargvairogam.

Tieši viņa priekšā bija Vilnis. Jādomā, ne­viens cilvēks pēc Ļu vēl nekad nebija atra­dies tik tuvu Vilnim. Tas bija vienkārši melns, bez nevienas dzīsliņas, un uz tā fona līdz pašam apvārsnim skaidri bija saskatāma saules pielijuši stepe. Bija saredzams katrs stiebriņš, katrs krūmiņš. Roberts redzēja pat suslikus, kas bija sastinguši savu aliņu priekšā kā dzelteni stabiņi.

Virs galvas ietrīcējās un strauji pieauga spalgs, skanīgs kauciens — sāka darboties rijējs. «Haribda» skrējienā līgani šūpojās. Spogulī, lēkājot putekļos, aizslīdēja aizmu­gurē ciemata ēkas. Helikopteru nevarēja re­dzēt. Vēl kā~dus simts, nē, vēl piecdesmit met­rus un — pietiks. Roberts pašķielēja pa kreisi, un viņam šķita, ka Viļņa siena jau mazliet izliekusies. Starp citu, spriest par to bija ļoti grūti. «Varbūt arī nepaspēšu,» viņam piepeši ienāca prātā. Viņš nenolaida acis no balta­jiem dūmu stabiem, kas pacēlās pie apvār­šņa. Dūmi ātri izklīda, un tagad tos gandrīz nevarēja vairs saredzēt. Interesanti, kas «ha- ribdās» varēja degt?

«Pietiks,» viņš nodomāja, nospiežot bremzi. «Citādi neizdosies aizbēgt.» Viņš atkal pa­skatījās spogulī. «Vai, cik ilgi viņi tur ņe­mas,» viņš nodomāja. Stepe «haribdas» priekšā lēni satumsa, veidojot milzīgu trīs­stūri, kura virsotnē atradās rijējs. Susliki pēkšņi sāka nemierīgi lēkāt,, viens no tiem soļus divdesmit tālāk nokrita uz muguras un krampjaini raustīja ķepiņas.

— Mūciet, muļķīši! — Roberts skaļi teica. — Jūs drīkstat… Tajā brīdī viņš ieraudzīja otru «haribdu». Tā stāvēja kādu puskilometru uz austrumiem, alkatīgi pacēlusi melno rijēja rīkli, un tās^priekšā tāpat melnoja zāle, sku- rinādamās aiz neciešama aukstuma.

Roberts neizsakāmi nopriecājās. «Mala­cis,» viņš nodomāja. «Gudrinieks! Drosulis! Vai tiešām Maļajevs? Kāpēc gan ne? Viņš taču arī ir cilvēks, un nekas cilvēcīgs viņam nav svešs … Bet varbūt pats Pagava? Viņu jau nu gan gluži vienkārši nelaidīs. Sasies un pabāzīs zem sēdekļa un vēl piespiedīs ar kājām, lai nespārdās. Nē, malacis, malacis!» Viņš atgrūda borta lūku, izbāza galvu un iekliedzās: