A.un B.STRUGACKIS - Tālā varavīksne

Patriks lēnām un negribīgi nošļūca no sē­dekļa.

— Robi, — viņš nedroši teica, — varbūt tā nav mana darīšana, bet tomēr — kas tev padomā?

Roberts neveikli pārsēdās viņa vietā.

— Nebīsties, nekas briesmīgs. Vai tiksi galā ar pterokāru?

Patriks stāvēja, rokas nolaidis, un viņa sejā bija žēla izteiksme. — Robi, — viņš sacīja.

— Apdomā labi. Virs Viļņa ir simt kilometru augsta plazmas barjera. Tu pāri netiksi.

Roberts izbrīnā pavēras viņā.

— Viņš jau sen ir pagalam, — teica Pat­riks. — Pirmo reizi tu vēl varēji kļūdīties, bet tagad tur taču pāri gājis Vilnis.

— Par ko tu runā? — jautāja Roberts.

— Es netaisos lēkt pāri Vilnim, lai tas ir no­lādēts! Man padomā kaut kas svarīgāks. Pa­liec sveiks. Pasaki Maļajevam, ka es neat- griezīšos. Sveiki, Patrik!

— Sveiki! — atteica Patriks.

— Tā tu arī nepateici, vai tiksi galā ar pterokāru vai ne.

— Tikšu, — skumji noteica Patriks. — Pte­rokāru es pazīstu labi. Eh, Robi! …

Roberts strauji parāva uz savu pusi vadī­bas sviru, un, kad viņš pēc piecām minūtēm atskatījās, energostacija jau bija pazudusi aiz apvāršņa. Līdz Pilsētiņai bija divas stun­das ko lidot. Pārbaudījis degvielas krājumus un ieklausījies dzinējā, Roberts pārslēdza uz visekonomiskāko režīmu un ieslēdza kiber- pilotu. Tad viņš no jauna mēģināja izsaukt Pilsētiņu. Pilsētiņa klusēja. Roberts gribēja rāciju jau izslēgt, bet padomājis noregulēja to uz pašnoskaņošanos.

— … devītās klases skolnieks Asmodejs Barro ekskursijas laikā atradis pārakmeņo­jušos organismus, kas atgādina jūras ežus. Atraduma vieta ir diezgan tālu no piekras­tes…

— … apspriede pie direktora. Te klīst kaut kādas savādas baumas. Runā, ka Vilnis sa­sniedzis Grīnfīldu. Vai man neatgriezties bāzē? Manuprāt, patlaban nav laika domāt par ulmotroniem.

— … uzvest saviem spēkiem neizdosies. Mums nav Otello. Atklāti runājot, ideja uz­vest Šekspīru man šķiet absurda. Nedomāju, ka mēs esam spējīgi atrast jaunu interpre­tāciju, bet gaidīt, kamēr …

— … Vitja, kā tu dzirdi mani? Vitja, ap­brīnojams jaunums! Bulits atšifrējis šo gēnu.

Paņem papīru un raksti. Seši… Vien­padsmit… Vienpadsmit, kad tev saka…

— Uzmanību, Varavīksne! Visu ekspedīciju priekšnieki! Sākt evakuāciju! īpaši sekot, lai visi transporta lidaparāti, kuru celtspēja nav mazāka kā «Medūzas» klasei, tiktu nogādāti Galvaspilsētā.

- … neliela zila kotedžiņa pašā krastā. Šeit ļoti svaigs gaiss, lieliska saule. Es ne­kad neesmu mīlējusi Galvaspilsētu un nekad neesmu sapratusi, kāpēc tā uzcelta tieši uz ekvatora. Ko? Nu protams, šausmīgi tvei­cīgi…

— … Soijer! Soijer! Te Kaneko. Nekavējo­ties maini kursu. Mākslinieki jau atrasti. Dodies uz dienvidiem. Sameklē trešo helikop­teru. Trešais helikopters nav ieradies …

— Uzmanību, izmēģinātāji! Šodien pulk­sten četrpadsmitos notiks cilvēka ārpusplāna teleportācija uz Zemi. Lūdzu ierasties insti­tūtā ne vēlāk kā pulksten trīspadsmitos …

— … Neko nesaprotu. Nekā nevaru sazi­nāties ar direktoru. Visi kanāli aizņemti. Vai tu nezini, kas notiek?

— ĀdolI! Ādolf! Es tevi lūdzu, atsaucies! Lūdzu, atgriezies nekavējoties! Ir vēl iespēja tikt zvaigžņu kuģī! … (Balss skanēja arvien klusāk, bet Roberts noregulēja rāciju.) Šaus­mīga katastrofa! Nez kāpēc par to nekā ne­ziņo, bet man-teica, ka Varavīksnei esot bei­gas. Atgriezies nekavējoties! Es gribu būt kopā ar tevi…

Roberts palaida vaļa rācijas regulešanas pogu.

— … ka vienmer … pie Veselovska. Nē, Siņicina lasa jaunos dzejoļus. Pēc manām domām — interesanti. Man liekas, ka tev pa­tiks. Protams, nav jau nekāds šedevrs, to­mēr …

— … kāpēc, es visu lieliski saprotu. Bet padomā pats. «Tariels Otrais» ir desanta zvaigžņu kuģis. Vai tu mēģināji aplēst, cik cilvēku tas var uzņemt? Nē, es palikšu tepat. Vera arī nolēmusi palikt. Vai tad nav vien­alga, kur …

— Pēddziņi, Pēddziņi! Sapulcēšanās vieta — Galvaspilsēta. Visi uz Galvaspil­sētu! Paņemiet līdzi «kurmjus», raksim pa­tvertni. Varbūt paspēsim …

— … «Tariels», jūs sakāt? Protams, ka pa­zīstu, Gorbovskis. Jā, celtspēja viņam, diem­žēl, neliela. Nu ko … Es ierosinu apmēram šādu sarakstu: no diskrētniekiem — Pagavu, no viļņniekiern — Aristoteli, varbūt Maļa­jevu, no barjeristiem es ieteiktu Forsteru … Un kas par to, ka viņš ir vecs? Viņš ir dižs! Jums, draudziņ, ir četrdesmit gadu, un jūs, kā redzu, slikti izprotat sirmgalvja psiholo­ģiju. Tik vien atlicis, ko dzīvot, kā tie pieci, desmit gadi, bet tos pašus neļauj …

— Gaba! Gaba! Vai dzirdēji par teleportā- ciju nulles laukā? Ko? Aizņemts? Tu gan esi dīvains … Es lidoju uz institūtu. Kāpēc es­mu kļuvis traks? Zinu to visu, zinu … Tieši tagad! Bet ja nu pēkšņi iznāks? Paliec sveiks!

To, kas no manis paliks pāri, pameklē kaut kur ap Procionu …

— Atkal fiziķi kaut ko uzspridzinājuši Zie- mejpolā. Derētu aizlidot un paskatīties, bet šeit ieradīsies kaut kāds helikopters un mūs visus aicina uz Galvaspilsētu. Ak, jūs arī? Dīvaini!… Nu, tur satiksimies.

Roberts izslēdza raidstaciju. «Tariels Ot­rais», desantnieks …

Viņš pārņēma vadību un līdz pēdējai iespē­jai palielināja motora apgriezienus. Druvas lejā bija beigušās, sākās tropu mežu josla. Raibajā, dzeltenīgi zaļajā jūklī neko neva­rēja saskatīt, bet Roberts zināja, ka tur, mil­zīgo koku paēnā, stiepjas taisnas šosejas un pa šīm šosejām uz rietumiem droši vien jau joņo mašīnas ar bēgļiem. Gandrīz pie paša apvāršņa uz dienvidrietumiem aizlidoja vai­rāki smagi kravas helikopteri. Tie pazuda no redzesloka, un Roberts atkal palika viens. Viņš izvilka radiofonu un uzgrieza Patrika numuru. Patriks ilgi neatsaucās. Beidzot at­skanēja vina balss:

— Hallo?

— Patrik, tas esmu es, Skļarovs. Patrik, kas jauns ar Vilni?

— Tas pats vien, Robi. Puškina Krasts pārplūdis. Aodzora nodegusi. Ribačjes ciems deg patlaban. Dažas «haribdas» palikušas veselas, tās tagad buksē uz Galvaspilsētu. Kur tu esi?

— Tas nav svarīgi, — Roberts teica. — Cik tālu Vilnis ir no Pilsētiņas?

— No Pilsētiņas? Kam tev Pilsētiņa? Līdz Pilsētiņai vēl tālu. Paklausies, Robi, ja pa­liksi dzīvs, steidzīgi lido uz Galvaspilsētu. Mēs visi būsim tur pēc pusstundas. — Viņš pēkšņi noirgojās. — Maļajevu mēģināja iesē­dināt zvaigžņu kuģī. 2ēl, ka tevis nebija. Viņš pārsita Hasanam degunu. Bet Pagava kaut kur noslēpies.

— Vai tevi nemēģināja iesēdināt?

— Nu kāpēc tu tā, Robi?

— Labi, piedod. Tātad no Pilsētiņas Vilnis vēl ir tālu?

— Ne jau nu visai… Stundu pusotras …

— Paldies, Patrik. Uz redzēšanos!

Roberts no jauna mēģināja nodibināt saka­rus ar Taņu, šoreiz pa radiofonu. Viņš gai­dīja piecas minūtes. Taņa neatbildēja …

Pilsētiņa bija tukša. Stikla guļamtelpās, dārzos, raibajās kotedžās — visur valdīja klusums. Seit nebija tā paniskā haosa, kādu Grīnfīldā bija pametuši nulles lauka fiziķi. Smilšainie celiņi bija rūpīgi uzslaucīti, sko­las soli dārzā stāvēja, kā vienmēr, līdzenās rindās, gultas bija akurāti uzklātas. Tikai uz celiņa Taņas kotedžas priekšā gulēja aiz­mirsta lelle. Blakus lellei sēdēja lielacains, pūkains pieradināts kāmis. Viņš cītīgi apos­tīja lelli un labsirdīgā ziņkārē vēroja Ro­bertu.

Roberts iegāja Taņas istabā. Šeit, kā vien­mēr, bija tīrs, gaišs un labi smaržoja. Uz galda gulēja atvērta burtnīca, pār krēsla at­