A.un B.STRUGACKIS - Tālā varavīksne

Oficiālās informācijas bija ļoti maz — var­būt tāpēc, ka nebija neviena, kas ar to no­darbotos, un nebija arī laika —, un, kā pa­rasti tādos gadījumos, par informācijas gal­veno avotu kļuva baumas.

Pēddziņi un celtnieki arvien dziļāk ierakās zemē, un notrieptie, nogurušie ļaudis, kas pa­rādījās no šahtas, priecīgi spīdinādami zo­bus, sauca, ka viņiem vēl nepieciešamas divas trīs stundas un viņi būs pabeiguši dziļu un pietiekami lielu patvertni visiem. Uz viņiem skatījās ar zināmām cerībām, un šīs cerības vairoja neatlaidīgās baumas par aprēķiniem, ko izdarījis Etjēns Lamonduā, Pagava un kaut kāds Patriks. Saskaņā ar šiem aprēķi­niem ziemeļu un dienvidu Vilnis, sastapušies uz ekvatora, «savstarpēji enerģētiski izlādē­sies un deritrinitēsies», aprijot lielu dau­dzumu enerģijas. Runāja, ka pēc tam uz Varavīksnes uzkritīs apmēram pusotru metru biezs sniegs.

Runāja arī, ka pirms pusstundas Diskrētās telpas institūtā, kura baltās, aklās sienas no laukuma varēja ieraudzīt kurš katrs, beidzot izdevies realizēt veiksmīgu cilvēka nulles transportēšanu uz Saules sistēmu un pat no­sauca vārdā lidotāju, kas pirmais pasaulē esot kļuvis par nulles lauka lidotāju un šo­brīd it kā dzīvs .un vesels atrodoties uz Plu- tona.

Stāstīja par signāliem, kas saņemti no ra­joniem dienvidu Viļņa aizmugurē. Signāli bijuši stipri izkropļoti, bet tos izdevies dešifrēt, un tad it kā esot izrādījies, ka vairāki cil­vēki, kas brīvprātīgi palikuši kādā no energo- stacijām, kam gājis pāri Vilnis, esot dzīvi un jūtoties apmierinoši, un tas liecinot par to, ka P Vilnis atšķirībā no agrāk pazīstama­jiem Viļņa tipiem nerada reālas dzīvības briesmas. Nosauca pat šo laimīgo vārdus, un atradās ļaudis, kas pazina viņus personiski. To apstiprinot, atkārtoja kāda aculiecinieka

, stāstu par to, kā slavenais Kamils degošā pterokārā izlēcis no Viļņa un aizjoņojis ga­rām kā drausmīga komēta, kaut ko klieg­dams un vicinādams ar roku.

Plaši izplatījās baumas par to, ka kāds vecs zvaigžņu pilots, kas patlaban strādājot šahtā, it kā teicis apmēram tā: «Es pazīstu «Bultas» komandieri jau simt gadus. Ja viņš saka, ka būs ne ātrāk kā pēc desmit stun­dām, tad tas nozīmē, ka viņš būs ne vēlāk kā pēc trim. Un nav ko klausīt Padomi. Tur sēž diletanti, kam nav ne jausmas, kas ir mūs­dienu zvaigžņu kuģis un uz ko tas spējīgs pieredzējušās rokās.»

Pasaule pēkšņi bija pazaudējusi vienkār­šību un skaidrību. Kļuva grūti atšķirt patie­sību no nepatiesības. Visgodīgākais cilvēks, ko jūs esat pazinis kopš bērnu dienām, va­rēja ar mierīgu sirdi samelot, lai jūs uzmun­drinātu un nomierinātu, bet pēc divdesmit minūtēm jūs redzējāt viņu jau skumji salī­kušu zem bezjēdzīgajām baumām par to, ka Vilnis, lūk, dzīvībai gan bīstams neesot, bet nelabojami kropļojot psihi, atsviežot to atpa­kaļ alu cilvēka līmenī.

Ļaudis laukumā redzēja, ka Padomes ēkā ieiet spēcīga, gara auguma sieviete ar sarau­dātu seju, vezdama pie rokas gadus piecus vecu zēnu sarkanās bikšelēs. Daudzi viņu pa­zina — tā bija Zeņa Vjazaņicina, Varavīk­snes direktora sieva. Viņa iznāca ļoti drīz Kaneko pavadībā, kurš pieklājīgi, bet cieši turēja viņu zem elkoņa. Viņa vairs nerau­

dāja, bet viņas sejā bija tik nikna apņēmība, ka ļaudis pārbijušies kāpās atpakaļ, dodot viņai ceļu. Zēns mierīgi grauza cepumu.

Tiem, kas bija aizņemti, bija daudz vieg­lāk. Tāpēc liela grupa mākslinieku, rakst­nieku un aktieru, izstrīdējušies līdz aizsma­kumam, beidzot galīgi izlēma un devās uz pilsētas nomali pie raķetniekiem. Diez vai viņi spēja nopietni palīdzēt, tomēr viņi bija pārliecināti, ka viņiem atradīs darbu. Daži no viņiem nolaidās šahtā, kur darbs ritēja jau horizontālās ejās. Bet daži pieredzējuši piloti, iekāpa pterokāros un aizjoņoja uz zie­meļiem un dienvidiem, lai pievienotos Pado­mes novērotājiem, kas jau vairākas stundas spēlēja sunīšus ar nāvi.

Palikušie redzēja, ka Padomes ēkas parā­des durvju priekšā nolaižas apsvilis, apdau­zīts flaiers, viss vienos plankumos un ielieku­mos. No tā ar grūtībām izkāpa divi cilvēki, pastāvēja kādu mirkli uz drebošām kājām un devās uz durvīm, viens otru balstīdami. Viņu sejas bija dzeltenas, uztūkušas, un vi­ņos tikai ar grūtībām varēja sazīmēt jauno fiziķi Kārli Hofmani un nulles lauka izmēģi­nātāju Timotiju Soijeru, pazīstamo bandžo spēles meistaru. Soijers tikai mētāja galvu un īdēja, bet Hofmanis, kādu brīdi izdevis vienīgi sēcošas skaņas, ne visai saprotami pastāstīja, ka viņi nupat mēģinājuši pārlidot pāri Vilnim, piekļuvuši tam divdesmit kilo­metru attālumā, bet tad Timām noticis kaut kas nelabs ar acīm un nācies atgriezties.

Izrādījās, ka Padomē bija radusies ideja pār­sviest iedzīvotājus viņpus Viļņa. Soijers un Hofmanis lidojuši izlūkos. Un tūlīt kāds pa­stāstīja, ka divi pētnieki centušies panirt zem Viļņa atklātā jūrā pētniecības nolūkiem do­mātā batiskafā, bet līdz šim vēl neesot atgriezusies un nekas par viņiem neesot zināms.

Ap šo laiku laukumā bija palikuši kādi div­simt cilvēki — mazāk nekā puse no Vara­vīksnes pieaugušajiem iedzīvotājiem. Ļaudis centās turēties pulciņos. Viņi nesteidzīgi sa­runājās, nenovēršot acis no Padomes logiem. Laukumā palika kluss: «kurmji» atradās jau dziļi pazemē, un viņu rēkoņa bija tikko dzir­dama. Sarunas nebija nekādas jautrās.

— Atkal man sabojāts atvaļinājums. Šo­reiz, šķiet, uz ilgu laiku.

— Patvertnes, pazeme … pagrīde … At­kal uzbrūk melna siena un ļaudis aiziet pa­grīdē.

— Zēl, ka nav noskaņojuma gleznot. Ska­tieties, cik skaista ir Padomes ēka. Kāds krāsu dziļums. Es ar lielāko prieku to glez­notu … un atveidotu šo sasprindzinājumu un gaidas, bet… Nevaru. Slikta dūša.

— Tomēr savādi. Šķiet, mēs neēsam ievēlē­juši slepenu Padomi. Tipiski priesteru niķi. Ieslēgties kabinetā un pārspriest planētas lik­teni … Galu galā man jau nav tik svarīgi, par ko viņi tur runā, tomēr tas ir nepieklā­jīgi … '

— Man ļoti nepatīk Anaņjevs. Papriecajie-

ties, jau divas stundas viņš sēž viens pats, ne ar vienu nerunā, bet visu laiku tikai asina nazīti… Iešu ar viņu parunāt. Nāciet man līdzi, gribat?

— Aodzora nodegusi… Mana Aodzora. Es viņu cēlu. Tagad būs jāceļ no jauna … Bet pēc tam viņi atkal nodedzinās.

— Man viņu žēl. Lūk, mēs abi sēžam, un, goda vārds, es ne no kā nebīstos! Bet Matvejs Sergejevičs nevar pabūt ar sievu pat pēdējās stundās. Nejēdzīgi. Kāpēc?

— Es te sēžu un pļāpāju, jo uzskatu, ka vienīgā iespēja ir zvaigžņu kuģis, bet viss pārējais — čiks, mētāšanās, pašdarbība.

— Kāpēc es uz šejieni atlidoju? Kas man kaitēja uz Zemes? Varavīksne, Varavīksne, kā tu mums esi nodarījusi pāri!

Šajā brīdī vispārējās translācijas repro- duktors norēca:

— Uzmanību, Varavīksne! Runā Padome! Tiek sasaukta planētas iedzīvotāju kopsa­pulce! Sapulce notiks Padomes laukumā un sāksies pēc piecpadsmit minūtēm. Atkār­toju …

Spiezdamies caur pūli uz Padomes ēku, Gorbovskis atklāja, ka ir neparasti populārs. Viņa priekšā cilvēki pašķīrās, norādīja uz viņu ar acīm un pat ar pirkstiem, ar viņu sa­sveicinājās, viņam jautāja: «Nu, kas jauns, Leonīd Andrejevič?» Viņam aiz muguras pusbalsī nosauca viņa vārdu, uzskaitīja tās

zvaigznes un planētas, ar kurām viņam biju­šas darīšanas, kā arī kuģus, kurus viņš ko­mandējis. Gorbovskis, kas jau sen bija atra­dinājies no šādas popularitātes, klanījās uz visām pusēm, sveicināja ar paceltu roku, smaidīja, atbildēja: «Pagaidām viss ir kār­tībā,» — un domāja: «Lai man tagad ne­stāsta, ka plašas masas vairs neinteresējas par kosmiskajiem lidojumiem.» Tajā pašā laikā viņš gandrīz fiziski izjuta drausmīgu nervu sasprindzinājumu, kas valdīja lau­kumā. Tas atgādināja pēdējās minūtes pirms ļoti grūta un atbildīga pārbaudījuma. Sa­sprindzinājums pārņēma arī viņu. Smaidī­dams un atjokodamies viņš centās noteikt šī pūļa noskaņojumu un kolektīvo domu un mi­nēja, ko tas sacīs, kad viņš būs paziņojis savu lēmumu. «Ticu jums,» viņš neatlaidīgi domāja. «Ticu, lai tur vai kas, ticu. Ticu jums, izbiedētie, cerības zaudējušie fanātiķi, kas gatavi uz visu. Cilvēki!»