A.un B.STRUGACKIS - Tālā varavīksne

Viņš piegāja pie Lamonduā un paņēma no viņa megafonu. Likās, ka Lamonduā to pat nav pamanījis.

— Redziet, — Gorbovskis izjusti sacīja megafonā, — baidos, ka šeit noticis pārpra­tums. Biedrs Lamonduā lika priekšā izlemt, bet, saprotiet, būtībā nav ko izlemt. Viss jau ir izlemts. Mazbērnu novietnes un mātes ar jaunpiedzimušajiem jau atrodas zvaigžņu kuģī. (Pūlis trokšņaini nopūtās.) Pārējie bērni patlaban kāpj kuģī. Es domāju, ka ievie­tosim visus. Pat nedomāju, bet esmu pārlie­cināts. Piedodiet, bet es izlēmu viens pats. Man uz to ir tiesības. Man pat ir neapstrīda­mas tiesības likvidēt visus mēģinājumus, kas traucētu realizēt manu lēmumu. Bet šīs tie­sības, manuprāt, nebūs vajadzīgas. Visumā biedrs Lamonduā izteica interesantas domas. Es labprāt pastrīdētos ar viņu, bet man jā­iet. Biedri vecāki, ieeja kosmodromā ir pil­nīgi brīva. Tiesa, piedodiet, zvaigžņu kuģī iekāpt nevajag.

— Tas arī ir viss, — kāds pūlī skaļi no­teica. Un pareizi. Ogļrači, sekojiet man!

Pūlis sāka trokšņot un sakustējās. Gaisā pacēlās vairāki pterokāri.

— Kas nosaka mūsu lēmumu? — jautāja Gorbovskis. — Visvērtīgākais, kas mums ir — tā ir nākotne …

— Tās mums nav, — pūlī noteica kāda barga balss.

— Gluži otrādi — ir! Mūsu nākotne ir bērni. Vai nav tiesa, ļoti svaiga doma! Un vispār jābūt taisnīgiem. Dzīve ir skaista, un mēs visi to jau zinām. Bet bērni to vēl ne­zina. Cik mīlestības viņus vēl gaida! Es ne­maz nerunāju par nulles lauka problēmām. (Pūlī sāka aplaudēt.) Bet tagad es iešu.

Gorbovskis atdeva megafonu kādam Pado­mes loceklim un piegāja pie Matvej&s Mat­vejs vairākas reizes uzsita viņam pa muguru. Viņi skatījās izklīstošajā pūlī, sejas, kas bija atdzīvojušās un pēkšņi kļuvušas ļoti dažādas, un Gorbovskis nopūzdamies nomurmināja:

— Tomēr jocīgi. Lūk, mēs pilnveidojamies, pilnveidojamies, kļūstam labāki, gudrāki, lab­sirdīgāki, bet cik gan patīkami, ja kāds cits izlemj mūsu vietā …

«Tariels Otrais», desanta sigma-D-zvaig- žņu kuģis, bija uzbūvēts, lai pārvietotu lielos attālumos neiielas pētnieku grupas kopā ar minimālo laboratorijas iekārtas komplektu. Tas bija ļoti piemērots, lai nolaistos uz pla­nētām ar mežonīgām atmosfērām, tam bija milzīgas jaudas rezerves, tas bija drošs, stiprs, un deviņdesmit piecus procentus tā svara sastādīja energotilpnes. Protams, uz kuģa bija dzīvojamais nodalījums, kas sa­stāvēja no piecām maziņām kajītēm, maziņas kopkajītes, miniatūras virtuvītes un plašas vadības telpas, kas bija stāvgrūdām pilna ar vadības un kontroles aparātu pultīm. Kuģī bija arī kravas nodalījums — diezgan liela telpa ar kailām sienām un zemiem griestiem, kurā nebija kondicionēšanas iekārtas un kura noderēja (ārkārtējā gadījumā) pārvietojamās laboratorijas iekārtošanai. Normālos apstāk­ļos «Tariels Otrais» uzņēma ap desmit cil­vēku, ieskaitot apkalpi.

Bērnus veda iekšā pa divām lūkām: jau­nākos — pa pasažieru lūku, vecākos — pa kravas lūku. Pie lūkām drūzmējās ļaudis, un to bija daudz vairāk, nekā Gorbovskis bija gaidījis. Jau no pirmā acu uzmetiena varēja redzēt, ka te ir ne tikai audzinātāji un ve­cāki. Netālu kaudzē slējās kastes ar neizda­lītajiem ulmotroniem un iekārtu Lalandas Pēddziņiem. Pieaugušie daudz nerunāja, taču ap kuģi valdīja neparasts troksnis: pīkstieni, smiekli, sīku balstiņu nesaderīgais koris — troksnis, kas visos laikos bijis raksturīgs internātiem, bērnu spēļu laukumiem un am­bulancēm. Gorbovskis neredzēja nevienu pa­zīstamu seju, izņemot nomaļus stāvošo Aļu Postiševu. Arī viņa izskatījās pavisam ci­tāda — nošļukusi, bēdīga, ļoti eleganti un kārtīgi ģērbusies. Viņa sēdēja uz tukšas kas­tes, rokas klēpī salikusi, un vēroja kuģi. Viņa gaidīja.

Gorbovskis izkapa no pterokara un devas uz zvaigžņu kuģi. Kad viņš gāja garām Alai, viņa žēlabaini uzsmaidīja un teica: «Es gaidu Marku.» «Jā, jā, viņš drīz iznāks,» sirsnīgi atteica Gorbovskis un devās tālāk. Bet viņu tūlīt apturēja, un viņš saprata, ka sasniegt lūku nebūs tik vienkārši.

Liels, bārdains cilvēks panamā nostājās viņam ceļā.

— Biedri Gorbovski, — viņš teica. — Es jūs lūdzu, ņemiet.

Viņš sniedza Gorbovskim garu, smagu tīs­tokli.

— Kas tas ir? — Gorbovskis jautāja.

— Mana pēdējā glezna. Esmu Johans Surds.

— Johans Surds? — Gorbovskis atkārtoja. — Es nezināju, ka jūs esat šeit.

— Ņemiet. Tā sver pavisam maz. Tas ir labākais, ko esmu savā mūžā radījis. Es to atvedu šurp uz izstādi. Tas ir «Vējš» …

Gorbovskim iekšā viss sažņaudzās.

— Dodiet šurp, — viņš teica un uzmanīgi paņēma tīstokli.

Surds paklanījās.

— Paldies, Gorbovski, — viņš teica un pa­zuda pūlī.

Kāds stipri un sāpīgi sagrāba Gorbovski aiz rokas. Viņš pagriezās un ieraudzīja jaunu sievieti. Viņai drebēja lūpas un seja bija slapja no asarām.

— Jūs esat kapteinis? — viņa jautāja aiz- lūzušā balsī.

— Jā, jā, esmu kapteinis.

Sieviete vēl sāpīgāk saspieda viņa roku.

— Tur ir mans dēls, mans zēns… kuģī… — Lūpas sāka raustīties. — Es bai­dos …

Gorbovskis rādīja izbrīnītu seju.

— Nu ko jūs… viņš tur ir pilnīgā dro­šībā.

— Jūs esat pārliecināts? Jūs apsolāt man? …

— Viņš tur ir pilnīgā drošībā, — Gorbov­skis noteikti atkārtoja. — Tas ir ļoti labs kuģis! ,

— Tik daudz bērnu, — viņa šņukstot sa­cīja. — Tik daudz bērnu!… Sieviete palaida vaļā viņa roku un novērsās. Gorbovskis, ne­ziņā pamīņājies uz vietas, devās tālāk, ar rokām un sāniem sargājot Surda šedevru, bet tūdaļ viņu sagrāba no abām pusēm zem elkoņiem.

— Tas sver tikai trīs kilogramus, — teica bāls, stūrains vīrs. — Es nekad nevienam neko neesmu lūdzis …

— Redzu, — Gorbovskis piekrita. Tas pa­tiesi bija redzams.

— Te ir atskaite par Vi|ņa novērojumiem desmit gadu laikā. Seši miljoni fotokopiju.

— Tas ir ļoti svarīgi! — apliecināja otrs cilvēks, kas turēja Gorbovski aiz kreisā el­koņa. Viņam bija biezas, labsirdīgas lūpas, neskūti vaigi un mazas, lūdzošas actiņas.

— Saprotiet, tas ir Maļajevs … — Viņš ar pirkstu parādīja uz pirmo. — Jums katrā ziņā jāpaņem šī mape …

— Klusējiet, Patrik, — teica Maļajevs.

— Leonīd Andrejevič, saprotiet taču … Lai tas nekad vairs neatkārtotos… Lai nekad vairs … — viņam aizrāvās elpa. — Lai vairs neviens nekad un nekur neprasītu no mums šādu kaunpilnu izvēli…

— Nesiet man pakaļ, — teica Gorbovskis.

— Man ir pilnas rokas.

Viņi atlaida Gorbovski, un viņš paspēra soli uz priekšu, bet ar ceļgalu atsitās pret lielu, brezentā ievīstītu priekšmetu, ko ar acīm redzamu piepūli turēja paceltu divi jau­nieši vienādās zilās beretēs.

— Varbūt paņemsiet? — izelsa viens.

— Ja varētu … — teica otrs.

— Mēs to būvējām divus gadus …

— Lūdzu.

Gorbovskis pakratīja galvu un mēģināja viņus uzmanīgi apiet.

— Leonīd Andrejevič, — žēlabaini teica pirmais. — Mēs jūs lūdzam.

Gorbovskis no jauna papurināja galvu.

— Nezemojies, — nikni noteica oLrs. Viņš pēkšņi atlaida savu stūri, un ievīstītais priekš-' mets ar troksni atsitās pret zemi. — Nu, ko tu turi?

Viņš negaidīti nikni iespēra savam aparā­tam un, stipri klibojot, gāja projām.