A.un B.STRUGACKIS - Tālā varavīksne

— To sauc par priekštelpu, — viņš teica.

Zēns paraustīja roku, atbrīvojās, piegāja

cieši klāt Persijam Diksonam un sāka viņu apskatīt. Gorbovskis nocēla no pleca un no­lika kaktā Surda gleznu. «Kas vēl?» viņš domāja. «Jā!» Viņš atgriezās pie lūkas un, izliecies ārā, paņēma no Maļajeva vākus.

— Paldies, — Maļajevs teica smaidot. Neesat piemirsis .. .-Mierīgu plazmu!

Patriks arī smaidīja. Mādami ar galvām, viņi atkāpās uz pūļa pusi. Žeņa stavēja pie pašas lūkas, un Gorbovskis pavicināja viņai ar roku. Pēc tam viņš pagriezās pret Dik- sonu.

— Karsti? — viņš jautāja.

— Drausmīgi. Derētu palīst zem dušas. Bet dušas telpās ir bērni.

— Atbrīvojiet dušas telpas, — teica Gor­bovskis.

— Viegli pateikt. — Diksons smagi nopū­tās un, sašķobījis seju, pavilka brīvāk šauro tērpa apkaklīti. — Bārda lien zem apkak­les, — viņš nomurmināja. — Dursta necie­šami. Visur niez.

— Tēvoc, — teica zēns Aļoša. — Bet vai bārda tev ir īsta?

— Vari paraustīt. — Persijs nopūtās un pieliecās.

Zēns paraustīja.

— Tik un tā nav īsta, — viņš paziņoja.

Gorbovskis satvēra viņu aiz pleca, bet

Aļoša izlocījās.

— Negribu pie tevis, gribu pie kapteiņa.

— Tas ir labi, — teica Gorbovskis. — Per­sij, aizvediet viņu pie audzinātāja.

Viņš paspēra soli uz koridora durvīm.

— Nenoģībstiet, — Diksons aiz viņa no­kliedza.

Gorbovskis atstūma durvis. Jā, kaut kas tamlīdzīgs kuģī vēl nebija noticis. Spiedzieni, smiekli, svilpošana, klaigas, dūdošana, karei­vīgi saucieni, klaudzieni, zvanīšana, dipoņa, metāla šķindoņa, zīdaiņu ņaudošās vaima­nas … Neatkārtojamas piena, medus, zāļu, sakarsušu bērnu ķermeņu un ziepju smar­žas — kaut arī gaiss tika kondicionēts un nepārtraukti strādāja avārijas ventilatori… Gorbovskis soļoja pa koridoru, meklējot, kur nolikt kāju, bailīgi ieskatoties atvērtajās dur­vīs. kur neiedomājamā šaurībā lēkāja, dejoja, midzināja lelles, tēmēja ar šautenēm, meta laso, grūstījās, sēdēja, rāpoja pa nolaistām lāviņām, pa galdiem un zem galdiem, zem lāviņām četrdesmit zēnu un meiteņu, vecumā no diviem līdz sešiem gadiem. No kajītes uz kajīti skraidīja norūpējušies audzinātāji. Kop- kajītē, no kuras bija izmestas gandrīz visas mēbeles, jaunās mātes baroja un tīstīja auti­ņos jaunpiedzimušos, tepat biia arī mazbērnu novietne — pieci rāpotāji, vāvuļodami savā putnu valodā, četrrāpus staigāia norobežotā kaktā. Gorbovskis visu to stādījās priekšā bezsvara stāvoklī, aizmiedza acis un devās uz vadības kabīni.

Gorbovskis nepazina vadības kabīni. Tā bija tukša. Bija pazudis milzīgais kontroles kombains, kas aizņēma trešdaļu kabīnes. Bija pazudusi vadības pults, bija pazudis pilota dublētāja krēsls. Bija pazudusi novērošanas ekrāna pults. Bija pazudis krēsls pie skait­ļošanas mašīnas. Bet pati mašīna bija pa pusei demontēta, un tās vaļējās blokshēmas spīdēja. Kuģis vairs nederēja starpzvaigžņu lidojumiem. Tas bija pārvērties pašgājējā starpplanētu lidlaivā, saglabājis ātrumu, bet derēja tikai lidojumiem pa inerces trajekto­rijām.

Gorbovskis iebāza rokas kabatā. Diksons elsa viņam pie auss.

— Tā, tā, — teica Gorbovskis. — Kur ir Valkenšteins?

— Seit.— Valkenšteins parādījis no skait­ļotāja dziļumiem. Viņš bija drūms un ļoti apņēmīgs.

— Malacis, Mark! — teica Gorbovskis.

— Un arī jūs esat malacis, Persij. Paldies.

— Jūs jau trīs reizes meklēja Pišta, — Marks teica un no jauna pazuda skaitļotājā.

— Viņš ir pie kravas lūkas.

Šķērsojis vadības kabīni, Gorbovskis iegāja kravas nodaļā. Viņam kļuva baismi. Sai garajā un šaurajā telpā, ko vāji apgaismoja divas neona spuldzes, cieši cits citam piespiedu­šies, stāvēja skolēni — zēni un meitenes, no pirmklasniekiem līdz vecāko klašu audzēk­ņiem. Viņi stāvēja klusēdami, gandrīz nekus­tēdamies, tikai mīņājās no vienas kājas uz otru un skatījās atvērtajā lūkā, kur vīdēja zila debess un plakanais, baltais tālās nolik­tavas jumts. Gorbovskis, lūpu košļādams, da­žas sekundes skatījās bērnos.

— Pirmklasniekus novietot koridorā, — viņš teica. — Otro un trešo klasi — vadības kabīnē. Tūliņ.

— Un tas vēl nav viss, — klusi sacīja Dik­sons. — Desmit cilvēki iestrēguši kaut kur ceļā no Pilsētiņas… Liekas, ka aizgājuši bojā. Grupa vecāko klašu audzēkņu atsakās iekāpt. Un vēl ir grupa nupat atbraukušo autsaideru bērnu. Gan jau pats redzēsiet.

— Izdariet tomēr tā, kā es teicu, — ierosi­nāja Gorbovskis. — Pirmās trīs klases kori­dorā un vadības kabīnē. Bet šeit — ekrānu, gaismu, rādiet filmas. Vēsturiskas filmas. Lai skatās, kā agrāk gājis. Sāciet, Persij. Un vēl — nostādiet bērnus rindā līdz pat Val- kenšteinam: lai pasniedz detaļas no rokas rokā, tad viņiem būs nodarbošanās.

Viņš ar pūlēm aizspraucās līdz lūkai un noskrēja lejā. Trapa piekājē, audzinātāju ielenkta, stāvēja dažāda vecuma bērnu grupa. Pa kreisi bija kaudzē nekārtīgi sasviesti vis­vērtīgākie Varavīksnes materiālās kultūras priekšmeti: dokumentu saiņi, vāki, mašīnas un mašīnu modeļi, drānā ievīstītas skulptū­ras, ruļļos satītas gleznas. Bet pa labi, soļus divdesmit attālu, stāvēja drūmi piecpadsmit un sešpadsmit gadu veci zēni un meitenes, un viņu priekšā, rokas aiz muguras saņēmis un galvu noliecis, staigāja ļoti nopietnais Staņislavs Pišta. Ne visai skaļi, bet skaidri viņš runāja:

—… Uzskatiet, ka tas ir eksāmens. Mazāk domājiet par sevi, vairāk par citiem. Un kas par to, ka jums kauns? Saņemieties un pār­variet šīs jūtas!

Vecāko klašu skolēni spītīgi klusēja.

Nospiesti kiusēja arī pieaugušie, kas bija sablī­vējušies pie kravas lūkas. Daži bērni slepus atskatījās — varēja redzēt, ka viņiem nebūtu nekas pretim aizšmaukt, taču aizbēgt nebija iespējams — visapkārt stāvēja viņu tēvi un mātes. Gorbovskis paraudzījās uz lūku. Pat no šejienes varēja redzēt, ka kuģis bāztin piebāzts. Plašajā kā vārti lūkā ciešā rindā stāvēja bērni. Tur neredzēja vairs bērnu se­jās — tās bija pārāk nonietnas un skumjas.

Gorbovskim kaut kā sāniski pievirzījās loti skaists, liela auguma jauns cilvēks ar skum­jām. lūdzošām acīm, kas neglīti kontrastēja ar viņa izskatu.

— Tikai vienu vārdu, kapteini, — viņš dre­bošā balsī izstomīja. — Vienu pašu vārdu …

— Acumirkli, — te ; ca Gorbovskis.

Viņš piegāja pie Pištas un apņēma viņu ap pleciem.

—• Vietas pietiks visiem, — Pišta runāja. — Neuztraucieties …

— Staņislav. — sacīia Gorbovskis, — pa­vēli, lai visi atlikušie iekāpj.

— Tur nav vietas, — pilnīgi bez kādas secības iebilda Pišta. — Mēs gaidījām tevi. Labi būtu atbrīvot rezerves D-kameru.

— «Tarielā» nav rezerves D-kameru. Bet vieta tūlīt atradīsies. Liec iekāpt.

Gorbovskis palika aci pret aci ar vecāko klašu skolēniem.

— Mēs negribam lidot, — paziņoja viens no viņiem — garš, gaišmatains puisis spilgti zaļām acīm. — Jālido audzinātājiem.

— Pareizi, — sacīja sīka meitene sporta biksēs. Aizmugurē iekliedzās Persijs Dik­sons:

— Metiet! Taisni zemē!

No lūkas šķindēdamas sāka birt blokshēmu plāksnes. Bērnu ķēde bija sākusi darboties.

— Nu tā, zēni un meitenes, sacīja Gorbov­skis. — Pirmkārt, jums vēl nav balsstiesību, jo neesat vēl beiguši skolu, un, otrkārt — vai sirdsapziņa jums ir? Tiesa — esat vēl jauni un alkstat pēc varoņdarbiem, taču ne­laime tā, ka šeit jūsu nevajag, bet kuģī — vajag. Man bail iedomāties, kas tur notiks inerces lidojumā. Katrā pirmsskolas vecuma bērnu kajītē nepieciešami divi vecākie, vis­maz trim veiklām meitenēm jādežurē maz­bērnu novietnē un jāpiepalīdz jaunpiedzi- mušo mātēm. īsi sakot — lūk, kur jums būs jāveic varoņdarbs.