A.un B.STRUGACKIS - Tālā varavīksne

«Tagad man vajadzētu startēt uz Lalandu,»

viņš snauzdams domāja. «Mēs trijatā sēdētu vadības kabīnē, un es viņiem stāstītu, cik varena planēta ir Varavīksne un kā es to krustām šķērsām izbraukāju pa vienu dienu. Persijs Diksons klusētu, tīdams ap pirkstu bārdu, bet Marks sūkstītos, ka viss jau re­dzēts, ka visur garlaicīgi un vienādi. Bet rīt k ap šo laiku mēs izietu no deritrinitācijas …»

Viņam garām, galvu nokārusi, pagāja tā skaistā meitene ar sirmumu zeltainajos ma­tos, kura kosmodromā tik savlaicīgi bija pār­traukusi viņa nepatīkamo sarunu ar Skļa- rovu. Viņa gāja gar pašu ūdens malu, un viņas seja vairs neizskatījās pārakmeņoju- sies, tā vienkārši bija bezgala nogurusi. So­ļus piecdesmit tālāk viņa apstājās, pastāvēja, vērdamās jūrā, apsēdās smiltīs, atspiezdama zodu pret ceļiem. Tūlīt pat Gorbovskim pie auss kāds smagi nopūtās, un pašķielējis Gor­bovskis ieraudzīja Skļarovu. Arī Skļarovs skatījās uz meiteni.

— Nekam nav jēgas, — viņš sacīja ne vi­sai skaļi. — Esmu dzīvojis garlaicīgu, neva­jadzīgu dzīvi! Un pats sliktākais pataupīts pēdējai dienai…

— Draudziņ — sacīja Gorbovskis, — kas tad pēdējā dienā var būt labs?

— Jūs vēl nezināt…

— Zinu, — sacīja Gorbovskis. — Visu zinu …

— Visu jūs nevarat zināt… Es taču dzirdu, kā jūs ar mani runājat.

— Kā?

— Kā ar parastu cilvēku. Bet es esmu gļē­vulis un noziedznieks.

— Nu. Robert, — teica Gorbovskis. — Kas tad jūs par gļēvuli un noziedznieku?

— Esmu gļēvulis un noziedznieks, — spī­tīgi atkārtoja Roberts. — Es droši vien esmu pat sliktāks, jo uzskatu, ka esmu visu darī­jis parei/i.

— Zaķpastalu un noziedznieku nemēdz būt, — sacīja Gorbovskis. — Es drīzāk noti­cēšu, ka cilvēks spējīgs augšāmcelties, nekā izdarīt noziegumu.

— Nevajag mani mierināt. Es jau teicu, ka jūs nezināt visu.

Gorbovskim laiski pagrieza pret viņu galvu.

— Robert, — viņš sacīja, — netērējiet vel­tīgi laiku. Ejiet pie viņas. Apsēdieties lī­dzās … Man ir ļoti ērti gulēt, bet, ja vēla­ties, es jums palīdzēšu …

— Viss iznāk ne tā. kā gribētos, — sku­mīgi sacīja Roberts. — Es biju pārliecināts, ka izglābšu viņu. Man likās, ka esmu gatavs uz visu. Bet izrādījās, ka uz visu gatavs es neesmu … Es iešu … — viņš pēkšņi sacīja.

Gorbovskis noskatījās, kā viņš aizsolo, — sākumā apņēmīgi un pašpārliecināti, bet pēc tam arvien lēnāk un lēnāk, kā viņš tomēr pie­iet klāt meitenei un apsēžas blakus, un viņa neatvirzās.

Kādu laiku Gorbovskis vēroja viņus, mēģi­nādams noskaidrot, vai apskauž tos vai ne, bet tad iesnaudās pa īstam. V ; ņu pamodināja auksts pieskāriens. Viņš pavēra vienu aci un ieraudzīja Kamilu, viņa mūžīgo, ērmīgo ķi­veri, viņa mūžam skābo un saīgušo seju un apa|ās, nemirkšķinošās acis.

— Es zināju, ka jūs esat šeit, Leonīd, — pavēstīja Kamils. — Es jūs meklēju.

— Sveiki, Kamil, — nomurmināja Gorbov­skis. — Droši vien tas ir ļoti garlaicīgi — zināt visu …

Kamils pievilka tuvāk krēslu un apsēdās līdzās tāda cilvēka pozā, kam pārlauzts mu­gurkauls.

— Ir vēl garlaicīgākas lietas, — viņš sa­cīja. — Man viss apnicis. Tā bija milzīga kļūda.

— Kā klājas viņpasaulē? — jautāja Gor­bovskis.

— Tur ir tumšs, — sacīja Kamils. Viņš apklusa. — Šodien es trīskārt nomiru un trīs­kārt atdzīvojos. Katru reizi ļoti sāpēja.

— Trīskārt, — atkārtoja Gorbovskis.

— Rekords. — Viņš paskatijas Kamilā.

— Kamil, sakiet taisnību. Es nekādi nevaru saprast. Jūs esat cilvēks? Nekautrējieties. Es vairs nevienam nepaspēšu izstāstīt.

Kamils padomāja.

— Nezinu, — viņš sacīja. — Es esmu pēdējais no Velna Duča. Eksperiments neiz­devās. Stāvokļa «gribi, bet nevari» vietā — «vari, bet negribi». Neizturami skumīgi ir varēt un negribēt.

Gorbovskis klausījās, aizvēris acis.

— Jā, es saprotu, — viņš noteica. — Varēt un negribēt — tas nak no mašīnas. Bet sku­mīgi — no cilvēka.

— Neko jūs nesaprotat, — sacīja Kamils. — Reizēm jūs mīlat pasapņot par patriarhu prāta spēku, kam nav ne vēlmju, ne jūtu, pat ne sajūtu. Saprāts bez miesas. Daltoniskas smadzenes. Varenais Loģiķis. Loģiskās meto­des prasa absolūtu koncentrāciju. Lai kaut ko paveiktu zinātnē, nepieciešams dienu un nakti par to vien domāt, par to vien lasīt, par to vien runāt…. Bet ko lai dara ar savu psihisko prizmu? Ar iedzimto spēju just? Va­jag taču mīlēt, vajag lasīt par mīlu, vajadzīgi zaļi pakalni, mūzika, gleznas, neapmierinā­tība, bailes, skaudība … Jūs mēģināt sevi ierobežot un zaudējat klēpi laimes. Un jūs lieliski apzināties, ka zaudējat, Un tad, lai iznīdētu sevī šo apziņu un izbeigtu mokošo sašķeltību, jūs izkastrējat sevi. Jūs iznīdējat sevī visu cilvēka emocionālo pusi un atstājat vienu vienīgu reakciju uz apkārtējo pasauli — šaubas. «Apšaubi!» — Kamils apklusa. — Un tad jūs gaida vientulība. — Viņš baismīgi skumji skatījās uz vakarīgo jūru, atdziestošo pludmali, uz tukšajiem gujamkrēsliem, kas meta dīvainu, trīskāršu ēnu. — Vientu­lība … — viņš atkārtoja. — Cilvēki, jūs vienmēr pamētāt mani. Es allaž biju lieks, uzbāzīgs un nesaprotams dīvainis. Ari tagad jūs aiziesiet. Bet es palikšu viens. Šonakt es atdzīvošos ceturto reizi, viens uz mirušas, pelniem un sniegu klātas planētas …

Pēkšņi liedagā atskanēja troksnis. Stig- daml smiltīs, uz jūru soļoja izmēģinātāji — astoņi izmēģinātāji, astoņi neizdevušies nul­les lauka lidotāji. Septiņi nesa uz pleciem astoto — aklu, ar apsaitētu seju. Aklais, galvu atmetis, spēlēja bandžo, un visi dzie­dāja:

Bridī, kad tev bija grūti, Bēda sniedzās jau līdz krūtīm, Teici: — Neapstāt! Redzi gaišu debessmalu, Mākoņspraugā saules salu? Ceļu turpināt!

Neskatīdamies, viņi iebrida jūrā līdz jos­tas vietai, līdz krūtīm, bet tad sāka peldēt, sekodami rietošajai saulei, turot uz mugu­rām aklo biedru. Pa labi no viņiem gandrīz līdz pašam zenītam melnoja siena, un pa kreisi gandrīz līdz pašam zenītam melnoja siena, un bija palikusi tikai šaura, tumšzila debesu sprauga, sarkana" saule un kausēta zelta celiņš, pa kuru viņi peldēja, un drīz viņus vairs nemaz nevarēja saredzēt drebo­šajos mirguļos, un bija dzirdams tikai ban­džo un dziesma:

… Redzi gaišu debessmalu, Mākoņspraugā saules salu? Ceļu turpināt!

СтрVга^^кий Аркадий Натанович Стругацкий Борис Натанович ДАЛЕКАЯ РАДУГА Москва, «Молодая гвардия», 1964

Издательство «Зинатне» На латышском языке

Arkādijs Strugackis, Boriss Strugackis TĀLĀ VARAVĪKSNE

Redaktors O. Jansons. Māksi, redaktors G. Krutojs. Tehn. redaktore M. Ķairiša. Korektore L. Brahmane. Nodota salikšanai 1969. g. 25. novembrī. Parakstīta iespiešanai 1970. g. 10. februārī. Tipogr. papīrs Nr. 2, formāts 70x 90'/32- 5,87 fiz. iespiedi.; 6,87 uzsk. iespiedi.; 6,72 izdevn 1. Metiens 30 000 eks. Maksā 20 kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā. Tur- geņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Pre­ses komitejas 6. tipogrāfijā Rīgā, Gorkija ielā 6 Pašūt. Nr. 2731.

Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes 1969. gada 30. jan­vāra lēmumu

[1] «vīrs, kam nodoms ar neatlaidību vienots.» (Ho- rācijs.)