A.un B.STRUGACKIS - Tālā varavīksne

Gorbovskis apgāja apkārt materiālo vēr­tību kaudzei, paklupa pret kādu krūšutēlu un devās gar kuģi uz pasažieru lūku, kur viņu vajadzēja gaidīt Zeņai Vjazaņicinai. «Kaut Matvejs būtu atbraucis,» viņš grūtsirdīgi no­domāja. Viņš jutās izspiests un izžuvis un ļoti nopriecājās, kad ieraudzīja Matveju. Mat­vejs nāca viņam pretim. Taču viņš bija viens.

— Bet kur ir Zeņa? — jautāja Gorbov­skis.

Matvejs apstājās un paskatījās uz visām pusēm. Zeņas nekur neredzēja.

— Viņa šeit bija, — tas sacīja. — Es ru­nāju ar viņu pa radiotelefonu. Ko, vai tad lūkas jau ciet? — Viņš visu laiku atskatī­jās.

— Jā, tūliņ startēs, — sacīja Gorbovskis. Arī viņš lūkojās visapkārt. «Varbūt viņa ir helikopterā,» Gorbovskis iedomājās. Bet viņš saprata, ka tas nav iespējams.

— Dīvaini, ka nav Zeņas, — ierunājās Matvejs.

— Iespējams, ka viņa ir helikopterā, —

sacīja Gorbovskis. Viņš pēkšņi saprata, kur viņa palikusi. «Ir nu gan,» viņš nodomāja.

— Tā arī neredzēju Aļošku, — sacīja Mat­vejs.

Savada, krampjainai nopūtai līdzīga va­rena skaņa aizplūda pār kosmodromu. Gigan­tiskais, zilganais milzenis bez trokšņa atrā­vās no zemes un cēlās augšup. «Pirmo reizi mūžā redzu sava kuģa startu,» nodomāja Gorbovskis. Matvejs visu laiku pavadīja kuģi ar skatienu — un pēkšņi kā dzelts pagriezās pret Gorbovski un pārsteigts vērās viņā.

— Pag… — viņš nomurmināja. — Kātad tā? Kāpēc tu esi šeit? Bet kuģis?

— Tur ir Pišta, — sacīja Gorbovskis.

Matveja skatiens apstājās.

— Lūk, Vilnis, — Matvejs nočukstēja.

Gorbovskis apgriezās. Pāri pamalei žilbi­noši zaigoja līdzena josla.

Galvaspilsētas nomalē Gorbovskis palūdza pieturēt. Diksons nobremzēja un nogaidot pa­skatījās viņā.

— Es iešu kājām, — sacīja Gorbovskis.

Viņš izkāpa. Tūliņ aiz viņa izkāpa arī Marks un, roku izstiepis, piepalīdzēja Alai Postiševai. Visu ceļu no kosmodroma šis pā­ris bija klusējis aizmugures sēdeklī. Viņi cieši kā bērni bija sadevušies rokās, un Aļa,

acis aizvērusi, bija ar seju piespiedusies Marka plecam.

— Iesim kopā, Persij, —■ sacīja Gorbov­skis. — Lasīsim puķītes, karsti arī vairs nav. Un jūsu sirdij tas būs ļoti-noderīgi.

Diksons papurināja pinkaino galvu.

— Nē, Leonīd, — viņš sacīja. — Labāk at­vadīsimies. Es braukšu.

Saule karājās virs paša apvāršņa. Bija vēss. Saule spīdēja it kā koridorā ar melnām sienām: abi Viļņi — ziemeļu un dienvidu — jau bija pacēlušies augstu pār apvārsni.

— Rau, pa šo koridoru, — sacīja Diksons. — Kurp deguns rādīs. Sveiks, Leonīd, sveiks, Mark. Paliec sveika arī tu, meitenīt. Ejiet… Bet vispirms es pēdējo reizi mēģināšu uzmi­nēt, ko jūs tagad darīsiet. Patlaban tas ir sevišķi vienkārši.

— Jā, vienkārši, — sacīja Marks. — Sveiks, Persij. Ejam, mazais.

Uzsmaidījis viņš paskatījās Gorbovski, ap­skāva Aļu, un viņi aizgāja stepē. Gorbovskis un Diksons noskatījās viņiem pakaļ.

— Tā kā par vēlu, — sacīja Diksons.

— Jā, — piekrita Gorbovskis. — Un tomēr es viņus apskaužu.

— Jums patīk apskaust. Jūs vienmēr ap­skaužat ar baudu, Leonīd. Es arī apskaužu. Apskaužu, ka pēdējā brīdī kāds par viņu domās, bet par mani… un arī pār jums, Leonīd, — neviens.

" — Vai gribat, lai es par jums domāju? — nopietni vaicāja Gorbovskis.

— Nē, nav vērts. — Diksons, piemiedzis acis, paskatījās uz zemu noslīdējušo sauli. — Jā, — viņš sacīja. — Šoreiz laikam neiz- ķepurosimies. Sveiki, Leonīd!

Viņš pamāja ar galvu un aizbrauca, bet Gorbovskis nesteigdamies sāka soļot pa šo­seju līdz ar citiem ļaudīm, kas tāpat nesteig­damies vilkās uz pilsētu. Pirmo reizi šai ju­ceklīgajā, saspringtajā un briesmīgajā dienā viņš jutās viegli un mierīgi. Ne par vienu vairs nevajadzēja rūpēties, nevajadzēja neko izlemt, visi rīkojās neatkarīgi, un arī viņš bija kļuvis pilnīgi neatkarīgs. Tik neatkarīgs viņš nekad vēl savu mūžu nebija bijis.

Vakars bija jauks, un, ja pa labi un pa kreisi nebūtu melno, zilajās debesīs lēni au­gošo sienu, tas būtu vienkārši burvīgs: kluss, dzidrs, pavēss, slīpu, rožainu saulstaru caur­austs. Uz šosejas ļaužu palika arvien mazāk. Daudzi, tāpat kā Valkenšteins ,un Aļa, aiz­gāja stepē, citi palika turpat ceļmalā.

Pilsētā gar galvenās ielas malām stāvēja daudzkrāsainas gleznas, kuras mākslinieki bija izlikuši apskatei pēdējo reizi — pret ko­kiem, māju sienām, pret viļņvadiem, kas stie­pās šķērsām pāri ceļam, pret augstsprieguma līnijas stabiem. Pie gleznām stāvēja cilvēki, kaut ko atcerējās, klusi priecājās, kāds — ir nu gan nevaldāms — iesāka strīdu, bet jauka, tieviņa sieviete rūgti raudāja, skaļi atkārto­dama: «2ēl, vai, cik žēl!» Gorbovskim ienāca prātā, ka viņš kaut kur ir šo sievieti redzē­jis, bet tā arī viņš nespēja atcerēties, kur.

Skanēja nepazīstama mūzika: vasaras ka­fejnīcā blakus Padomes ēkai mazs, vārgs cil­vēciņš neparasti kaisli un temperamentīgi spēlēja koncerta horeolu, un pie galdiņiem sēdošie nekustēdamies klausījās viņā; daudzi sēdēja uz kāpnītēm vai tieši kafejnīcas zā­lājā, bet pie horeolas bija pieslieta liela kar­tona lapa, uz kuras greiziem burtiem bija uz­rakstīts: «Tālā Varavīksne. Dziesma. Nepab.».

Apkārt šahtai bija daudz ļaužu, un visi bija aizņemti. Blāvi laistījās milzīgais, vēl nepa­beigtais ieejas kesona kupols. No teātra ēkas vilkās nulles lauka fiziķu ķēdīte, kas stiepa vākus, tīstokļus, kārbu kaudzes. Gorbovskis pēkšņi atcerējās vākus, ko viņam bija iedevis Maļajevs. Viņš mēģināja atcerēties, kur tos licis. Liekas, atstāju vadības kabīnē. Bet var­būt priekštelpā? Nevajag atcerēties. Nav sva­rīgi. Jābūt pavisam bezrūpīgam. Dīvaini, vai tad fiziķi vēl cer? Protams, uz brīnumu jau var cerēt vienmēr. Taču jocīgi, ka šoreiz uz brīnumu cer paši skeptiskākie un loģiskākie planētas ļaudis.

Pie Padomes nama sienas - blakus parādes durvīm, kājas izstiepis, sēdēja akls cilvēks ar apsaitētu seju, ģērbies saplēstā pilota kombinezonā. Viņam uz ceļiem gulēja mir­dzošs, niķelēts bandžo. Galvu atmetis, aklais klausījās dziesmu «Tālā Varavīksne».

Aiz kupola parādījās viltus stūrmanis Hanss ar milzīgu saini uz pleca. Ieraudzījis Gorbovski, viņš uzsmaidīja un garām iedams sacīja: «Ā, kapteini Kā ar jūsu ulmotroniem?

Vai dabūjāt? Bet mēs, rau, glabājam arhī­vus. Ļoti nogurdinoši. Cik traka diena …» Laikam tas uz Varavīksnes bija vienīgais cil­vēks, kas tā arī neuzzināja, ka Gorbovskis ir īstais «Tariela» kapteinis.

No Padomes loga Gorbovski uzrunāja Mat­vejs.

— «Tariels» jau orbītā! — viņš iesaucās.

— Tikko atsveicinājās. Tur viss kārtībā.

— Nāc lejā, — aicināja Gorbovskis.

— Iesim kopā.

Matvejs papurināja galvu.

— Nē, draudziņ, — viņš sacīja. — Man ir milzums darīšanu, bet laika maz … — Viņš apklusa, pēc tam apjucis piebilda: — Vai zini, kur atradās 2eņa?

— Varu iedomāties, — sacīja Gorbovskis.

— Kāpēc tu to darīji? — jautāja Matvejs.

— Es neesmu neko darījis, goda vārds, — sacīja Gorbovskis.

Matvejs pārmetoši pakratīja galvu un pa­zuda istabā, bet Gorbovskis soļoja tālāk.

Viņš iznāca jūras krastā, lieliskajā, zeltai- ^ najā pludmalē ar raibiem saulessargiem un ērtiem atpūtas krēsliem, ar kuteriem un lai­vām, kas stāvēja sarindojušās pie pazema­jiem steķiem. Viņš atlaidās kādā krēslā, ar baudu izstiepa kājas, sakrustoja rokas uz vēdera un raudzījās uz rietumiem, uz asins- sārto rietošo sauli. Pa labi un pa kreisi mā­cās virsū samta melnas sienas, viņš centās neievērot tās.