A.un B.STRUGACKIS - Tālā varavīksne

Pie pašām durvīm viņu panāca un apstā­dināja nepazīstams cilvēks šahtinieka darba tērpā.

— Leonīd Andrejevič, — viņš teica un no­rūpējies pasmaidīja. — Acumirkli. Burtiski acumirkli.

— Lūdzu, lūdzu, — Gorbovskis atteica.

Cilvēks steidzīgi rakņājās pa kabatām.

— Kad būsiet nonākuši uz Zemes, — viņš teica, — izpildiet manu lūgumu … Kur tad tas pazudis? … Nedomāju, ka tas jūs pārāk apgrūtinās. Aha, te būs, atradu … — Viņš izvilka uz pusēm pārlocītu aploksni. — Ad­rese ir, drukātiem burtiem … Lūdzu, nosū­tiet.

Gorbovskis pamaja ar galvu.

— Es varu arī ar rakstītiem, — viņš sir­snīgi sacīja un paņēma aploksni.

— Rokraksts ir drausmīgs. Pats nevaru iz­lasīt, bet tagad rakstīju steigā… — Viņš apklusa, tad sniedza roku. — Laimīgu ceļu! Jau iepriekš saku jums paldies.

— Kā ar jūsu šahtu? — Gorbovskis jau­tāja.

— Lieliski, — cilvēks atbildēja. — Par mums neuztraucieties.

Gorbovskis iegāja Padomes ēkā un, kāp­dams augšup, apdomāja, kā sākt uzrunu Pa­domei. Pirmā frāze nekādi nepadevās. Viņš nebija nokļuvis līdz otram stāvam, kad ieraudzīja Padomes locekļus kāpjam lejā viņam pretim. Pa priekšu, vilkdams pirkstu gar margām, lēni soļoja Lamonduā, pilnīgi mierīgs un pat mazliet izklaidīgs. Ieraugot Gorbovski, viņš savādi, mulsi pasmaidīja un tūdaļ novērsās. Gorbovskis palaida viņu ga­rām. Aiz Lamonduā nāca direktors, pietvī­cis un nikns. Viņš izgrūda: «Vai esi ga­tavs?» — un, atbildi nesagaidījis, pagaja garām. Viņam sekoja pārējie Padomes lo­cekļi, kurus Gorbovskis nepazina. Viņi skaļi un rosmīgi apsprieda jautājumū par to, kā iekārtot ieeju pazemes patvertnē, un šajā skaļumā un rosmē skaidri bija samanāma iz­likšanās, un varēja redzēt, ka viņu domas

aizņem pavisam kas cits. Bet pēdējais — zināmā attālumā no pārējiem — kāpa lejā Staņislavs Pišta, tāds pats plecīgs, tumši iededzis un kupliem matiem kā pirms divdes­mit pieciem gadiem, kad viņš komandēja «Saulespuķi» un kopā ar Gorbovski triecienā ieņēma Aklo Plankumu.

— Re! — sacīja Gorbovskis.

— Oho! — sacīja Staņislavs Pišta.

— Ko tu šeit dari?

— Lamājos ar fiziķiem.

— Malacis, — teica Gorbovskis. — Es darīšu tāpat. Bet pagaidām pasaki, kas te vada bērnu koloniju?

— Es, — atbildēja Pišta. Gorbovskis neuzticīgi palūkojās viņā.

— Es, es! — Pišta pavīpsnāja. — Neiz­skatās? Tūlīt tu pārliecināsies. Uz laukuma. Kad ies vaļā ķīviņš. Varu tev galvot, ka tā būs absolūti nepedagoģiska aina.

Viņi lēnām kāpa lejup.

— Lai tik ķīvējas, — sacīja Gorbovskis.

— Tas uz tevi neattiecas. Kur ir bērni?

— Parkā.

— Ļoti labi. Dodies turp, un — dzirdi? — lai bērni nekavējoties kāpj «Tarielā». Tur tevi gaida Marks un Persijs. Mazbērnu novietne jau ir kuģi. Dodies ātri.

— Tu esi malacis, — teica Pišta.

— Kā tad citādi? — teica Gorbovskis.

— Bet tagad — skrien!

Pišta uzsita viņam pa plecu un gāzelēda­mies noskrēja pa kāpnēm. Gorbovskis izgāja

ārā pēc viņa. Viņš ieraudzīja simtiem seju, kas skatījās viņā, un sadzirdēja megafonā dārdošo Matveja balsi:

— …un faktiski mēs tagad izlemjam, kas ir visdārgākais gan visai cilvēcei, gan mums — daļai no cilvēces. Pirmais runās bērnu kolonijas vadītājs biedrs Staņislavs Pišta.

— Viņš aizgāja, — teica Gorbovskis.

Direktors atskatījās.

— Kā tā — aizgāja? — viņš čukstus no­prasīja. — Uz kurieni?

Laukumā bija ļoti klusi.

— Tad atļaujiet man, — teica Lamonduā. Viņš paņēma megafonu.

Gorbovskis redzēja, ka viņa smalkie, bal­tie pirksti cieši aptver krampjaini savilktos, resnos Matveja pirkstus. Direktors neatdeva megafonu uzreiz.

— Mēs visi zinām, kas ir Varavīksne, — Lamonduā sāka. — Varavīksne ir planēta, ko kolonizējusi zinātne un kas domāta fizi­kas eksperimentiem. So eksperimentu rezul­tātus gaida visa cilvēce. Katrs, kas atbrauc uz Varavīksni un dzīvo šeit, zina, uz kurieni viņš ir atbraucis un kur dzīvo. — Lamonduā runāja asi un pārliecināti. Viņš tagad bija ļoti skaists — bāls, taisni izslējies, sasprin- dzis kā stīga. — Mēs visi esam zinātnes ka­reivji. Mēs esam atdevuši zinātnei visu savu mūžu. Mēs esam atdevuši tai visu savu mī­lestību un visu labāko, kas mūsos ir. Un tas, ko mēs esam radījuši, būtībā vairs nepieder mums. Tas pieder zinātnei un visiem divdes­mit miljardiem Zemes iedzīvotāju, kas izkai­sīti izplatījumā. Sarunas par morālām tēmām vienmēr ir ļoti smagas un nepatīkamas. Un pārāk bieži šajās sarunās saprātu un loģiku traucē mūsu tīri emocionālais «gribu» vai «negribu», «patīk» vai «nepatīk». Bet eksistē objektīvs likums, kas virza cilvēces attīstību. Tas nav atkarīgs no mūsu emocijām. Un tas skan: cilvēcei ir jāizzina. Tas ir vissvarīgā­kais — zināšanu cīņa pret nezināšanu. Un ja mēs gribam, lai mūsu rīcība, vadoties pēc šī likuma, neliktos nejēdzīga, mums tas jā­ievēro arī tad, ja jāatkāpjas no dažām iedzim­tām vai ieaudzinātām idejām. — Lamonduā apklusa un atpogāja krekla apkaklīti. — Vis­vērtīgākais uz Varavīksnes ir mūsu darbs. Trīsdesmit gadus mēs esam pētījuši diskrēto telpu. Mēs esam šeit savākuši labākos Zemes nulles lauka fiziķus. Idejas, ko radījis mūsu darbs, patlaban vēl tikai apgūst, tik dziļas, perspektīvas un bieži vien arī paradoksālas tās ir. Es nekļūdīšos, ja sacīšu, ka tikai šeit, uz Varavīksnes, eksistē ļaudis, kas ir telpas jaunas izpratnes nesēji, un ka tikai uz Vara­vīksnes ir eksperimentālais materiāls, kas dos iespēju šo jēdzienu nopamatot teorētiski. Bet pat mēs, speciālisti, nespējam šodien pa­teikt, kādu gigantisku, nepārredzamu varu pār pasauli cilvēcei dos mūsu jaunā teorija. Zinātne tiktu atsviesta ne par trīsdesmit gadiem, bet par simt, divsimt, trīssimt ga­diem …

Lamonduā apklusa, viņa seja pārklājās sarkaniem plankumiem, pleci saguma. Pilsētā valdīja nāves klusums.

— Ļoti gribas dzīvot, — Lamonduā pēkšņi sacīja. — Un bērni … Man ir divi, zēns un meitene; viņi ir tur, parkā … Nezinu. Izle- miet.

Viņš nolaida megafonu un palika stāvot pūļa priekšā nošļucis, novecojis un nožēlo­jams.

Pūlis klusēja. Klusēja nulles lauka fiziķi, kas stāvēja pirmajās rindās, šie nelaimīgie jaunās telpas izpratnes nesēji, vienīgie visā izplatījumā. Klusēja gleznotāji, rakstnieki un aktieri, kas labi zināja, ko nozīmē trīsdesmit gadu darbs, un kas pārāk labi zināja, ka ne­vienu šedevru nevar atkārtot. Stāvēdami uz izraktās zemes kaudzēm, klusēja celtnieki, kuri trīsdesmit gadus bija nostrādājuši plecu pie pleca ar nuiles lauka fiziķiem un nulles lauka fiziķu labā. Klusēja Padomes locekļi — cilvēki, kurus uzskatīja par visgudrākajiem, vispiedzīvojušākajiem, vislabākajiem un no kuriem pirmām kārtām bija atkarīgs tas, kam vajadzēja notikt.

Gorbovskis redzēja simtiem seju — jaunu un vecu, vīriešu un sieviešu, un tās visas vi­ņam tagad šķita vienādas, neparasti līdzīgas Lamonduā sejai. Viņš skaidri stādījās priekšā, par ko viņi domā. Ļoti gribas dzīvot: jauna­jam — tāpēc, ka tik maz ir dzīvots, veca­jam — tāpēc, ka tik maz atlicis dzīvot. Ar šo domu vēl var tikt galā: gribasspēka pie­pūle — un doma ir iedzīta dvēseles dziļumā, novākta no ceļa. Kas to nespēj, tas vispār vairs nedomā, jo visa viņa enerģija nepiecie­šama tam, lai neizpaustu nāves bailes. Bet pārējie… Ļoti žēl paveiktā. Ļoti žēl, neiz­turami žēl bērnu. Un ne tikai vienkārši žēl — šeit ir daudz cilvēku, kam bērni ir vienal­dzīgi, bet liekas nelietīgi domāt par kaut ko citu. Vajag izlemt. Ak, cik tas ir grūti — iz­lemt! Jāizšķiras un jāpasaka skaļi, visiem dzirdot, par ko tu esi izšķīries. Un līdz ar to jāuzņemas gigantiska atbildība, neparasti smaga atbildība sirdsapziņas priekšā, lai at­likušās trīs dzīves stundas justos cilvēcīgi, nemocītos nepanesamā kaunā un lai pēdējais elpas vilciens nebūtu jāiztērē kliedzienam: «Muļķis! Nelietis!», kas domāts pašam sev. «Žēlsirdība,» Gorbovskis nodomāja.