A.un B.STRUGACKIS - Tālā varavīksne

— Bet tie, kas paliks te, tie nav bērni? Kurš izvēlēsies tos trīs, kas lidos uz Galvas­pilsētu un uz Zemi? Tu? Ej izvēlies!

Gaba bez skaņas vārstīja muti. Roberts paskatījās uz ziemeļiem. Vilnis bija jau labi redzams. Mirdzošā josla cēlās aizvien aug­stāk, velkot līdzi smago, melno aizkaru.

— Nu? — teica Roberts. — Zvērēsi?

Gaba lēni pašūpoja galvu.

— Tad paliec sveiks, — teica Roberts.

Viņš paspēra soli uz priekšu, bet Gaba no­stājās viņam ceļā.

— Bērni! — viņš teica gandrīz bez ska­ņas.

Roberts abām rokām satvēra viņu aiz jakas atlokiem un piebāza seju cieši klāt viņa sejai.

— Taņa! — viņš izdvesa.

Vairākas sekundes viņi klusēdami raudzī­jās viens otram acīs.

— Viņa tevi ienīdīs, — Gaba klusi no­teica.

Roberts palaida viņu vaļā un iesmējās.

— Pēc trim stundām arī es miršu, — viņš teica. — Man būs vienalga. Paliec sveiks, Gaba.

Viņi šķīrās.

— Viņa nelidos tev līdzi, — Gaba nosauca viņam pakaļ.

Roberts neatbildēja. «Es pats to zinu,» viņš nodomāja. Viņš apgāja apkārt aerobusam un lieliem lēcieniem metās pie flaiera. Viņš re­dzēja sev pievērsto Taņas seju, ap viņu stā­vošo bērnu smaidošās sejiņas un jautri pa­māja ar roku, sajuzdams stipras sāpes sejas muskuļos, kas bija krampjaini savilkti bez­rūpīgā smaidā. Viņš pieskrēja pie flaiera, ieskatījās tajā, tad izslējās un uzsauca:

— Taņuška, nāc palīgā!

Šajā pašā mirklī aiz aerobusa parādījās Gaba. Viņš lēkšoja četrrāpus.

— Ē, ko jūs te garlaikojaties? — viņš ierē­cās. — Kas noķers Širhanu, vareno džungļu tīģeri?!

Viņš gari norēcās un, piespēris ar kāju, aizjoņoja četrrāpus uz mežu. Vairākas sekun­des bērni, mutes pavēruši, skatījās viņā, tad kāds jautri iespiedzās, kāds kareivīgi ieauro­jās un viss bariņš aizdrāzās paka Gabam, kurš rūkdams glūnēja, paslēpies aiz kokiem.

.Atskatījusies Taņa pienāca pie Roberta un izbrīnā pasmaidīja.

— Cik savādi, — viņa sacīja, — it kā ne­būtu nekādas katastrofas.

Roberts arvien vēl raudzījās turp, kur bija nozudis Gaba. Redzēt nevienu vairs nevarēja, bet smiekli un spiedzieni, krūmu brīkšķēšana un Sirhana draudīgie rēcieni no krūmiem bija skaidri sadzirdami.

— Cik savādi tu smaidi, Robik, — Taņa teica.

— Tas Gaba gan ir jokupēteris! — Roberts sacīja un tūdaļ nožēloja — vajadzēja klusēt. Balss neklausīja.

— Kas noticis, Robi? — Taņa tūlīt jau­tāja.

Viņš neviļus palūkojās pāri viņas galvai. Viņa arī atgriezās un paskatījusies izbīlī pie­spiedās tam klāt.

— Kas tas ir? — viņa jautāja.

Vilnis jau sniedzās līdz Saulei.

— Jāsteidzas, — Roberts teica. — Kāp kabīnē un pacel sēdekli.

Viņa veikli ielēca kabīnē, un tad viņš ar milzīgu lēcienu sekoja Taņai, ar labo roku apskāva viņas plecus un saspieda tā, lai viņa nevarētu pakustēties, un bez ieskrējiena uzrāva flaieru gaisā.

— Robi! — Taņa nočukstēja. — Ko tu dari, Robi?!…

Viņš neskatījās viņā. Viņš spieda no flaiera visu, ko vien varēja. Un tikai ar pašu acs kaktiņu viņš ieraudzīja lejā pļavu, vientuļu aerobusu un mazu sejiņu, kas ziņkārīgi vērās no vadītāja kabīnes.

Dienas svelme jau sāka mazināties, kad pēdējie pterokāri pārkrauti un pārpildīti, ša­sijas lauzdami, nolaidās ielās, kas atradās blakus laukumam Padomes ēkas priekšā. Tagad šajā plašajā laukumā bija sapulcēju­šies gandrīz visi planētas iedzīvotāji.

No ziemeļiem un dienvidiem pilsētā lēni vilkās iekšā kroplīgo zemesracēju «kurmju» žvadzošās kolonas ar Pēddziņu pazīšanas zīmēm un celtnieku enerģētiķu dzeltenajiem zibeņiem. Tās apstājās laukuma vidū un pēc īsas apspriedes, kur runāja tikai divi cil­vēki .— katrs trīs minūtes pusbalsī —, sāka rakt dziļu šahtu — patvertni. «Kurmji» ap­dullinoši dārdēja, uzlaužot betona segumu, bet pēc tam cits pēc cita, ērmīgi izliekušies, pazuda zemē. Apkārt šahtai izauga sasmalci­nātas zemes riņķveida kalns, bet laukums pieplūda ar denaturēta bazalta nepatīkamo, skābo smaku, kas neizzuda.

Nulles lauka fiziķi aizpildīja tukšos teātra stāvus iepretim Padomes ēkai. Visu dienu viņi bija atkāpušies, aizsargājot ar «haribdu» avārijas vienībām katru novērošanas punktu, katru tālās kontroles staciju, glābdami, cik vien varēja, iekārtas un zinātnisko dokumen­tāciju, katru mirkli riskējot ar dzīvību, kamēr Lamonduā un direktora kategoriskā pavēle tos atsaukusi uz Galvaspilsētu. Viņus varēja pazīt pēc satrauktā, izaicinoši vainīgā iz­skata, pēc nedabiski skaļajām balsīm, pēc asprātībām, kuru sāls slēpās īpašos apstāk­ļos un par kurām neviens nesmējās, pēc ner­vozajiem, skaļajiem smiekliem. Tagad viņi Aristoteļa un Pagavas vadībā atlasīja un pārfotografēja uz mikrofilmām visvērtīgākos materiālus, lai evakuētu tos no planētas.

Liela mehāniķu un meteorologu grupa ap­metās pilsētas nomalē un sāka celt konvei­jeru cehus, lai būvētu nelielas raķetes. Bija nodomāts piekraut šīs raķetes ar svarīgāka­jiem dokumentiem un izsūtīt ārpus atmosfē­ras robežām mākslīgo pavadoņu veidā, lai vēlāk tos pievāktu un nogādātu uz Zemes. Raķetniekiem pievienojās daļa autsaideru — tādi, kas instinktīvi juta, ka nevar sēdēt, ro­kas klēpī salikuši, tādi, kas tiešām spēja un gribēja palīdzēt, un tādi, kas patiesi ticēja nepieciešamībai glābt svarīgāko dokumentā­ciju.

Bet uz laukuma, kas mudžēja no «gepar- diem», «medūzām», «degunradžiem», «dili­žansiem», «kurmjiem» un «grifiem», bija pa­licis vēl ļoti daudz ļaužu. Šeit atradās bio­logi un planetologi, kuru darbam šajās pēdē­jās stundās nebija nekādas nozīmes, autsai­deri — mākslinieki un aktieri — kas bija apjukuši no negaidītajiem notikumiem, sanik­noti, apmulsuši un nezināja, ko iesākt, kurp iet un kam izteikt pretenzijas. Kaut kādi ļoti savaldīgi un mierīgi cilvēki, sapulcējušies bariņos starp mašīnām, nesteigdamies saru­nājās par visdažādākajām tēmām. Un vēl kaut kādi cilvēki, kas, klusēdami un galvas nokāruši, sēdēja kabīnēs vai spiedās pie ēku sienām.

Planēta bija kļuvusi tukša. Visi iedzīvo­tāji — katrs cilvēks bija izsaukts, izvests, noķerts visattālākajos un mežonīgākajos stū­ros un atvests uz Galvaspilsētu. Galvaspil­sēta atradās uz ekvatora, un tagad visi pla­nētas ziemeļu un dienvidu platuma grādi bija tukši. Tur bija palikuši tikai nedaudzi, paziņodami, ka viņiem esot vienalga, bez tam virs tropu mežiem bija pazudis aerobuss ar bērniem un audzinātāju kopā ar smago «grifu», ko izsūtīja viņus meklēt.

Ēkā ar sidrabaino smaili pēdējās stundās nepārtraukti apspriedās Varavīksnes Pa­dome. Laiku pa laikam vispārējās translāci­jas reproduktors direktora vai Kaneko balsī nosauca visnegaidītāko cilvēku vārdus. Viņi skrēja uz Padomes ēku, pazuda aiz durvīm, pēc tam izskrēja ārā, kāpa pterokāros vai flaieros un devās prom no pilsētas. Daudzi no tiem, kuriem nebija, ko darīt, pavadīja viņus ar skaudīgiem skatieniem. Nebija zi­nāms, par kādiem jautājumiem Padomē ap­spriežas, bet vispārējās translācijas reproduk- tori galveno bija jau norēkuši: katastrofas draudi ir pilnīgi reāli; Padomes rīcībā ir ti­kai viens desanta zvaigžņu kuģis ar nelielu celtspēju; bērnu Pilsētiņa evakuēta, un bērni izvietoti pilsētas parkā audzinātāju un ārstu uzraudzībā; zvaigžņu kuģis «Bulta» nepār­traukti uztur sakarus ar Varavīksni un tuvo­jas tai, bet pienāks ne ātrāk kā pēc desmit stundām. Trīs reizes stundā Padomes dežu­rants informēja laukumu par Viļņa frontu stā­vokli. Reproduktors dārdēja: «Uzmanību, Va­ravīksne! Pārraidām informāciju …» Un tad laukums apklusa, un visi kāri klausījās, īgni atskatīdamies uz šahtu, no kurienes nāca «kur­mju» dobjā rūkoņa. Vilnis kustējās dīvaini. Tā* paātrinājums te palielinājās — un tad ļaudis sadrūma, nolaida acis —, te samazi­nājās —'un tad sejas kļuva gaišākas un parā­dījās nedroši smaidi. Bet Vilnis kustējās uz priekšu, dega sējumi un meži, liesmoja at­stātie ciemi.