A.un B.STRUGACKIS - Tālā varavīksne

— E-hei! E-hei! Turies, draudziņ! Divatā mēs te vai gadu nostāvēsim! …

Viņš paskatījās uz mēraparātiem un tūdaļ aizmirsa visu. Visas energotilpnes bija pil­nas: spīdošais rādītājs zem noputējušā stikla bija atdūries pret ierobežotāju. Viņš pameta skatienu spogulī, un viņam kļuva mazliet vieglāk ap sirdi. Baltajās debesīs virs cie­mata jumtiem melnoja plankumiņš, kas ātri samazinājās. «Vēl minūtes desmit,» viņš no­domāja. Tagad bija skaidri saskatāms, ka Viļņa fronte ciemata priekšā ir izliekusies. Vilnis ieskāva «haribdu» darbības zonu no austrumiem un rietumiem.

Roberts mazliet pasēdēja, zobus sakodis. Visa viņa enerģija tika ziedota tam, lai pa­dzītu vīziju — apdedzis līķis vadītāja krēslā. Labi būtu, ja varētu iemācīties pēc paša gri­bas izslēgt iztēli… Viņš noskurinājās un rāva vaļā visas lūkas, ko vien varēja atcerē­ties. Smago, apaļo virs galvas. Lūku pa kreisi — līdz galam vaļā! Lūka pa labi jau pusvirus — vaļā līdz galam … Aizmugures durtiņas uz mašīnu nodalījumu… Nē, tās labāk aizvērt — sprādziens laikam notiek tieši tur, rezervuāros. Aizbīdni, aizbīdni priekšā … Tieši šai brīdī uzsprāga kaimiņu «haribda».

Roberts sadzirdēja īsu, apdullinošu grā­vienu, viņu ķēra karsta gaisa trieciens, un, izbāzis galvu no lūkas, viņš ieraudzīja kai­miņa vietā paceļamies milzīgu, dzeltenu pu­tekļu mākoni, kas aizsedza stepi, debesis un Vilni, bet mākoņa dzīlēs spilgtā, drebošā gaismā kaut ko plēnam. Gaisā kaut kas no- švīkstēja un skaņi atsitās pret bruņām. Ro­berts paskatījās uz mēraparātiem un vienā lēcienā izlidoja pa kreiso lūku.

Viņš nokrita visā garumā karstajā, sau­sajā zālē, uzlēca kājās un pieliecies metās uz ciematu. Nekad savā mūžā viņš nebija tā skrējis. Viņa «haribda» uzsprāga, kad viņš jau bija nomales pirmās mājas dārziņā. Viņš pat neatskatījās, tikai ievilka galvu plecos, noliecās vēl zemāk un skrēja vēl ātrāk. «Lai tev mūžīga slava!» viņš atkārtoja. «Lai tev mūžīga slava! …» Vēlāk viņš aptvēra, ka atkārto šos vārdus kopš tā brīža, kad ierau­dzīja kaimiņu «haribdas» vietā drausmīgo putekļu stabu..

Laukums bija tukšs, puķu dobes izmīdītas, apkārt mētājās vērtīga jo vērtīga unikāla aparatūra, kārbas ar unikāliem ierakstiem, vēsmiņa laiski šķirstīja unikālu novērojumu unikālas dienasgrāmatas.

Smagi elsdams, Roberts šķērsoja laukumu un pieskrēja pie flaiera. Flaiera motors dar­bojās, bet vadītāja sēdeklī, kā parasti izska­tīdamies miegains, sēdēja Patriks.

— Nu re, tu arī klāt, — Patriks maigi sa­cīja. Roberts kā apstulbis vērās viņā. — Es jau domāju, ka tu esi palicis tur. Sēdies āt­rāk, jāmūk ko kājas nes. Ātrums tam tagad tāds — oi, oi, oi! …

Roberts ievēlās sēdeklī viņam blakus.

— Pagaidi, — viņš aizelsies izdvesa. — Varbūt otrs … arī izglābies? Kurš tas bija? Maļajevs, Hofmanis? …

Patriks neveikli grozīja stūri, pārvietodams flaieru starta ieskrējienam.

—- Otrs biju es, — viņš kaunīgi sacīja.

— Tu?

— Es, — Patriks atkārtoja un nervozi iesmējās. Viņš izstūrēja flaieru uz ceļa un beidzot pacēlās gaisā. — Es jutu, ka eksplo­dēšu, izlīdu un aizbēgu. Pamatīgi nodārdēja, vai ne? Mani vēla līdz pašam ciematam …

Ciemats lēnām pagriezās zem viņiem un paslīdēja atpakaļ. «Te tev nu bija Patriks,» Roberts neizpratnē nodomāja. .

— Bet manējā noblīkšķēja skaļāk, — Pat­riks paziņoja. — Kā tev šķiet, Robi, ko?

— Kurp tu lido? — Roberts jautāja.

— Uz Aukstajiem Strautiem, — Patriks teica. — Jaunā bāze būs tur.

Roberts atskatījās pār plecu. Atskaitot bāl­ganas debesis un zaļos laukus, nekas cits ne­bija vairs samanāms. «Šodien es jau divas reizes esmu bēdzis no tā,» viņš nodomāja. «Laikam neiztiks arī bez trešās.»

— Kas nu būs? — viņš jautāja.

Patriks izstiepa biezās lūpas.

— Slikti būs. Vilnim ir milzīgs inerces krājums.

— Vai tu mēģināji aprēķināt?

— Jā.

— Nu?

Patriks smagi nopūtās un neko neatbildēja. Savilcis uzacis, Roberts skatījās taisni uz priekšu. Tad viņš ieslēdza flaiera rāciju un noskaņoja to uz Pilsētiņas vilni. Viņš atkār­toja izsaukumu vairākas reizes, bet Pilsē­tiņa neatsaucās. «Nav ko uztraukties,» viņš nodomāja. «Vasaras svētki un tamlīdzīgi. Cik savādi, ka viņi vēl neko nezina. Lai nezina arī. Zināšu tikai es.» Viņš atkal jautāja:

— Kurp mēs lidojam?

— Tu jau reiz jautāji.

— Ak, jā … Patrik, draudziņ, vai tev katrā ziņā jātiek uz šiem Strautiem?

— Protams. Kur tad citur?

Roberts atkrita sēdekli.

— Jā, — viņš teica. — Velti tu paliki.

— Kādā ziņā «velti»?

— Vai tu vari ātrāk?

— Varu …

— Bet vēl ātrāk?

Patriks klusēja. Motors gārdza, aizrīda­mies ar gaisu.

— Mēs mūžīgi steidzamies, — nomurmi­nāja Patriks. — Vienmēr mūs kaut kas vai kāds dzen uz priekšu. Ātrāk, vēl ātrāk… Bet vai ne^ar vēl ātrāk? Var, mēs atbildam. Lūdzu!… Nav laika pavērties apkārt, nav laika apdomāt. Nav laika izprast — kāpēc un vai ir vērts? Un tad parādās Vilnis. Un mēs atkal steidzamies.

— Piedod vairāk degvielas, — teica Ro­berts. Viņš domāja pavisam par ko citu. — Un turies vairāk pa labi.

Patriks apklusa. Zem viņiem slīdēja bries­tošas labības zaļās druvas, retas, baltas si­noptisko staciju mājiņas. Varēja redzēt lopu barus, ko tieši pār druvām dzina uz dienvi­diem. Kibergani no augšas izskatījās pēc sīkām, mirdzošām zvaigznītēm. Tas viss ta­gad nebija vairs vajadzīgs.

— Vai tu neesi dzirdējis kaut ko par «Bultu»? — jautāja Roberts.

— Nē. «Bulta» ir tālu. Nepaspēs. Nedomā par to, Robi!

— Par ko tad lai es domāju? — nomurmi­nāja Roberts.

— Ne par ko. Apsēdies ērtāk un lūkojies visapkārt. Nezinu, kā tu, bet es gan neko no Visa tā agrāk neesmu redzējis. Manuprāt, es nekad agrāk nebiju pat ievērojis, ka druva, vējam pūšot, met zaļu vilni … Vilni! Tfu! Zini, kad es to pirmoreiz ieraudzīju? Zini? Kad aiz «haribdas» dzelzs vairoga vēroju stepi. Skatījos un skatījos uz to melno sienu un pēkšņi ieraudzīju stepi, un sapratu, ka visam beigas. Un man kļuva drausmīgi žēl visa tā. Bet susliki skatījās uz Vilni un nekā nesaprata … Un zini, ko es atklāju, Robi? Kaut kur mēs esam pārrēķinājušies.

Roberts klusēja. «Par vēlu tu atjēdzies,» viņš nodomāja. «Būtu skatījies agrāk, kaut vai pa logu.»

Apakšā peldēja garām balti ēku taisnstūri, betonēti laukumi, energoantenu svītrainie torņi — tā bija viena no daudzajām ziemeļu joslas enerģētiskajām stacijām.

— Laidies zemē, — teica Roberts.

— Kur?

— Tajā laukumā. Redzi? Kur stāv pterokāri.

Patriks paskatījās pāri bortam.

— Tiešām, — viņš teica. — Bet kam tas vajadzīgs?

— Paņemsi sev pterokāru, bet man atdosi flaieru.

— Kas tev padomā? — jautāja Patriks.

— Tālāk lidosi viens. Man Strautos nav ko meklēt. Laidies zemē.

Patriks paklausīgi laidās lejā. Flaieru viņš tomēr vadīja riebīgi. Roberts apskatīja lau­kumu.

— Lieliska organizācija, — viņš izsmējīgi nomurmināja. — Mēs tur visu pametam, cits citu spiežam vai nost, bet šeit — diviem dežu­rantiem trīs pterokāri.

Flaiers neveikli nosēdās starp pterokāriem. Roberts iekoda mēlē.

— Eh! — viņš teica. — Nu, rāpies, rāpies laukā!