A.un B.STRUGACKIS - Tālā varavīksne

Acis Etjēnam Lamonduā bija tumšas un mierīgas — kā cilvēkam, kas zina, ka viņam vienmēr taisnība.

Roberts redzēja, kā tas viss notika.

Viņš tupēja uz tālās kontroles torņa pla­kanā jumta un uzmanīgi atvienoja uztvērēja antenas. To bija pavisam četrdesmit asto­ņas — slīdošā paraboliskā rāmī iemontēti tievi, smagi stienīši, un katru vajadzēja rū­pīgi izskrūvēt un ar vislielāko piesardzību ievietot speciālā futrālī. Viņš ļoti steidzās un reižu reizēm atskatījās pār plecu uz zieme­ļiem.

Pār ziemeļu apvārsni slējās augsta, tumša siena. Tās korē, iesniegdamās tropopauzē, mirdzēja žilbinoša gaismas josla, bet vēl aug­stāk tukšajās debesīs uzliesmoja un dzisa bāli violeti zibeņi. Vilnis tuvojās neatvai­rāmi, bet ļoti lēni. Negribējās ticēt, ka to aiztur pareta virkne neveiklu mašīnu, kas no šejienes šķita pavisam sīkas. Bija sevišķi kluss un svelmains, saule šķita sevišķi spiļ- gta, kā uz Zemes pirms negaisa, kad viss ap­klust un, kaut gan puse debess jau- aizvilkta melnziliem, smagiem mākoņiem, saule vēl spīd ar pilnu jaudu. Šajā klusumā bija kaut kas sevišķi draudīgs, neparasts, gandrīz vai nereāls, jo parasti Vilnis trieca sev pa priekšu daudzas balles stipras vētras, ko pavadīja neskaitāmu zibeņu rēcieni.

Tagad bija pavisam kluss. Apakšā lau­kumā Roberts skaidri sadzirdēja steidzīgas balsis: tur smagajā helikopterā krāva kā pa­gadījās sevišķi vērtīgu iekārtu, novērojumu dienasgrāmatas, automātisko mēraparātu pie­rakstus. Varēja dzirdēt, ka Pagava dobjā balsī bar kādu par to, ka pārāk agri noņemti analizatori, bet Maļajevs ar Patriku nesteig­damies pārspriež tīri teorētisku jautājumu par lādiņu varbūtējo izvietojumu enerģētis­kajā barjerā virs Viļņa. Visi Grīnfīldas iedzī­votāji patlaban bija sapulcējušies šajā tornī un laukumā zem Roberta kājām. Sadumpoju­šies biologi un divi tūristu bariņi, kas nesen bija ieradušies ciemā pārlaist nakti, bija aiz­sūtīti aiz sējumu joslas. Biologi kopā ar labo­rantiem, kuriem Pagava pavēlējis aiz sējumu joslas iekārtot jaunu novērošanas punktu, iesēdināti pterokārā, bet pēc tūristiem atbrau­cis speciāls aerobuss no Galvaspilsētas. Kā 'biologi, tā tūristi bijuši ļoti neapmierināti, un, kad viņi aizlidojuši, Grīnfīldā palikuši tikai apmierinātie.

Roberts strādāja gandrīz mehāniski un, kā parasti, kad bija nodarbinātas tikai rokas, domāja par visdažādākajām lietām. Ļoti sāp plecs. Dīvaini, viņš taču nekur nebija uzgrū- dies ar plecu. Vēders sūrst, nu, vēders — tas ir skaidrs — kad viņš paklupa pār ulmotronu. Interesanti, T^āds izskatās ulmotrons. Un kāds izskatās mans pterokārs. Un kāds izskatās …

Interesanti, kas šeit notiks pēc trim stundām. Žēl puķu dobju … Bērneļi visu vasaru nopū­lējās, izdomāja visfantastiskākās ziedu kom­binācijas. Un tad mēs iepazināmies ar Taņu. «Ta-ņa,» viņš klusiņām pasauca. «Ko tu ta­gad dari?» Viņš domās izmērīja attālumu no Viļņa frontes līdz Pilsētiņai. «Drošībā,» viņš apmierināts nodomāja. «Viņi tur droši vien pat nenojauš, ka ir tāds Vilnis, ka sa­dumpojušies biologi, ka es tikko neaizgāju bojā, kā Kamils …»

Viņš izslējās taisni, ar delnas virspusi no­slaucīja seju un paskatījās uz dienvidiem, uz bezgalīgajām zaļajām druvām. Viņš mēģi­nāja domāt par gigantiskajiem gaļas lopu bariem, kurus tagad pārdzen uz kontinenta vidieni, domāja par to, cik daudz nāksies strādāt, lai atjaunotu Grīnfīldu, kad Vilnis būs izklīdis, un cik nepatīkami būs pēc divu gadu pārpilnības atgriezties pie sintētiskās barības, pie mākslīgajiem bifštekiem, pie bumbieriem ar zobu pastas piegaršu, pie hlo- rellas «lauku zupām», pje kvazibiotiskām jēra gaļas kotletēm un pie simtiem citu sintētisko brīnumu, kaut jupis viņus parautu… Viņš domāja, par ko vien pagadījās, bet neko ne­varēja līdzēt.

Viņam nav kur dēties no izbrīnās pilnajiem Pagavas skatieniem, no Maļajeva ledainās balss, no Patrika pārspīlēti līdzjūtīgās attiek­smes. Visdrausmīgākais, ka neko nevar vairs izdarīt. Ka, no malas vērojot, maigi izsako­ties, tam vajadzēja izskatīties savādi. Bet

kāpēc galu galā izteikties maigi? Viss ir tik * vienkārši. Pārbijies novērotājs pusdzīvs at­lido svešā flaierā un ziņo par biedra bojā eju. Bet biedrs, izrādās, bijis dzīvs. Biedrs, izrā­dās, gājis bojā jau vēlāk, kad pārbijies no­vērotājs aizmucis viņa flaierā. «Bet viņš taču bija pagalam,» desmito reizi pie sevis atkār­toja Roberts. «Bet varbūt tie bija murgi? Varbūt es biju tā pārbijies, ka sāku murgot? Nekad neesmu kaut ko tādu dzirdējis. Bet par to, kas atgadījies, — ja tas tiešām atga­dījies, — es arī nekad nebiju dzirdējis. Nu lai,» viņš izmisumā nodomāja. «Lai netic. Taņuška ticēs. Kaut tikai viņa ticētu! Bet viņiem vienalga, viņi par Kamilu aizmirsa tajā pašā mirklī. Viņi Kamilu atcerēsies tikai tad, kad ieraudzīs mani. Un skatīsies manī ar savām teorētiskajām acīm, analizēs, salī­dzinās, izsvērs. Un radīs pēc iespējas nepret- runīgākas hipotēzes, un tikai patiesību viņi nekad neuzzinās … Un es arī nekad neuz­zināšu.»

Viņš izskrūvēja pēdējo antenu, ielika to futrālī, pēc tam savāca visus futrāļus pla­kanā kartona kastē, un tad ziemeļpusē dobji nopaukšķēja, it kā milzīgā, tukšā zālē būtu - pārplīsis gaisa balons. Pagriezies Roberts ieraudzīja, ka uz piķa melnā Viļņa fona pa­ceļas gara, balta lāpa. Dega «haribda». Tū­daļ apakšā apklusa balsis, iekaucās un no­slāpa tukšgaitā strādājošs helikoptera mo­tors. Laikam visi ieklausījās un skatījās uz ziemeļiem. Roberts vēl nebija izpratis noti­

kušo, kad torņa piekājē kaut kas iedrebējās, iežļerkstējās un, saminot pēdējās palmas, aizrāpoja rezerves «haribda», paceldama pret debesīm rijēja stobra rīkli. Atklātā vietā ma­šīna iekaucās ar tādu spēku, ka aizkrita ausis, un, visa ietinusies rūsganā putekļu mākonī, devās uz ziemeļiem aizpildīt robu.

Tā bija diezgan parasta lieta: viena no «haribdām» nebija paspējusi novadīt bazaltā rezervuāra enerģijas pārpalikumus, un Ro­berts jau liecās, lai ņemtu kartona kasti, kad melnās sienas pakājē kaut kas spilgti uzlies­moja, gaisā uzšāvās daudzkrāsainas liesmas vēdeklis, un, acu priekšā pietūkdams un sa­biezēdams, pret debesīm izstiepās vēl viens baltu dūmu stabs. Atskanēja jauns paukšķis. Apakšā visi reizē iekliedzās, un tālu austru­mos Roberts tūlīt ieraudzīja vēl vairākas lāpas. «Haribdas» uzliesmoja cita pēc citas, un pēc minūtes tūkstošiem kilometru garā Viļņa siena, kas tagad atgādināja ar krītu sašvīkātu tāfeli, salīgojās un sāka virzīties uz priekšu, pa ceļam izberot stepē melnus piebriestošus traipus. Roberts ar grūtībām izdarīja rīšanas kustību un, paķēris kasti, skrēja lejup pa kāpnēm.

Gaiteņos uztraukti skraidīja ļaudis. Aiz­joņoja pārbijusies Zinočka, piespiedusi pie krūtīm filmu kārbu paku. Hasans Alizade un Kārlis Hofmanis neiedomājamā ātrumā vilka uz izeju masīvu laboratorijas hemostāzera sarkofāgu — radās iespaids, it kā viņus rautu vējš. Kāds sauca: «iNāciet šurp! Es viens pats nevaru! Hasan!…» Priekštelpā nošķindēja sasists stikls. Uz laukuma nosprauslājās mo­tori. Dispečera telpā, mīdīdams izmētātās kartes un papīrus, ekrāna priekšā lēkāja Pagava un nepacietīgi kliedza: «Kāpēc tu nedzirdi? «Haribdas» deg! Deg «haribdas», es saku! Vilnis vejas! Saproti, es neko ne­dzirdu! … Etjēn, ja tu saprati, pamāj…»