A.un B.STRUGACKIS - Tālā varavīksne

— Es nedusmojos, — direktors, smagi no­pūzdamies, teica. — Bet jūsos tomēr ir kaut kas bērnišķīgs, Etjēn. Jūs kā bērns rotaļāda­mies laužat visu to, kas tik dārgs pieauguša­jiem. — Viņš no jauna nopūtās. — Pacentie­ties nosargāt dienvidu sējumus. Man ļoti ne­gribas zaudēt neatkarību.

Lamonduā paskatījās pulkstenī, pameta ar galvu un, ne vārda neteicis, izskrēja ārā. Direktors paskatījās Gorbovski.

— Kā tev tas patīk, Leonīd? — viņš jau­tāja, padrūmi smīnēdams. — Jā, draudziņ, nabaga Postiševa! Viņa ir eņģelis, salīdzinot ar šiem vandaļiem. Kad es iedomājos, ka vi­sām manām ķezām vēl pievienosies rūpes par apgādes un asenizācijas sistēmu atjaunošanu, man mati ceļas stāvus. — Viņš paraustīja ūsas. — No otras puses, Lamonduā ir tais­nība— Varavīksne patiešām ir fiziķu planēta. Bet ko teiks Kaneko, ko teiks Džina … — Viņš pašūpoja galvu un paraustīja plecus. — Jā! Kaneko! Kur ir Kaneko?

— Matvej, — teica Gorbovskis, — vai es nevarētu uzzināt, kāpēc tu mani atsauci?

Direktors, uzgriezis viņam muguru, ņēmās ap selektora klaviatūru.

— Vai tev ir ērti? — viņš jautāja.

— Jā, — teica Gorbovskis. Viņš bija jau apgūlies.

— Varbūt tev gribas dzert?

— Gribas.

— Paņem no ledusskapja. Varbūt tev gri­bas ēst?

— Vēl ne, bet drīz gribēsies.

— Tad arī parunāsimies. Bet tagad ne­traucē strādāt.

Gorbovskis paņēma no ledusskapja sulas un glāzi, sajauca kokteili un, nolaidis at­zveltni, no jauna atgūlās krēslā. Krēsls bija mīksts, vēss, kokteilis bija ledains un gar­šīgs. Viņš gulēja, labsajūtā pievēris acis, iesūca pa malciņam un klausījās, kā direktors runā ar Kaneko. Kaneko teica, ka nevarot at­brīvoties — viņu nelaižot. Direktors jautāja: «Kas nelaiž?» «Šeit ir četrdesmit cilvēku,» Kaneko atbildēja, «un katrs no viņiem ne­laiž.» «Tūlīt es aizsūtīšu tev Gabu,» direktors teica. Kaneko iebilda, ka te jau tāpat esot pārāk trokšņaini. Tad Matvejs pastāstīja par

Vilni un vainīgā balsī atgādināja, ka bez tam Kaneko esot arī Varavīksnes IDD priekšnieks. Kaneko dusmīgi noteica, ka viņš to neatcero­ties, un Gorbovskis juta viņam līdzi.

Individuālās drošības dienesta priekšnieki vienmēr izraisīja viņā žēlumu un līdzjūtību. Uz katras apgūtas, reizēm arī līdz galam ne­apgūtas planētas sāka ierasties autsaideri — tūristi, atpūtnieki (ar visu ģimeni un bēr­niem), brīvie mākslinieki, kas alka pēc jau­niem iespaidiem, neveiksminieki, kas meklēja vientulību vai grūtāku darbu, visāda veida diletanti, sportisti mednieki un visvisādi ļau­dis, kas neskaitījās nevienā sarakstā, nevie­nam uz planētas nebija pazīstami, ne ar vienu nebija saistīti un bieži vien cītīgi iz­vairījās no jebkādām saistībām. IDD priekš­nieka pienākums bija personiski iepazīt un instruēt ikvienu autsaideru, sekot, lai katrs no tiem ik dienas signalizētu speciālai reģistrē­jošai mašīnai. Uz tādām bīstamām planētām kā Jaila vai Pandora, kur jautiiņajam uz katra soļa draudēja visādas briesmas, IDD komandas glāba ne vienu vien dzīvību. Bet uz līdzenās kā dēlis Varavīksnes ar tās vien­mērīgo klimatu, trūcīgo dzīvnieku valsti un glāsaino, vienmēr mierīgo jūru IDD neizbē­gami bija jāpārvēršas un, spriežot pēc visa, tā arī bija pārvērtusies par tukšu formalitāti. Un laipnais, korektais Kaneko, nojauzdams sava stāvokļa neskaidrību, protams, neinstru- ēja atbraukušos literātus, kuri vēlējās vientu­lībā pastrādā^ nedz ari izsekoja iemīlējušos vai jaunlaulāto sarežģītos maršrutus, bet no­ņēmās ar saviem plāniem vai ar kādu citu īstu darbu.

— Cik autsaideru patlaban ir uz Varavīk­snes? — jautāja Matvejs.

— Ap sešdesmit. Varbūt mazliet vairāk.

— Kaneko, draudziņ, visus autsaiderus va­jag nekavējoties sameklēt un nosūtīt uz Gal­vaspilsētu.

— Es lāgā nesaprotu šī pasākuma jēgu, — pieklājīgi teica Kaneko. — Apdraudētajos rajonos autsaideri praktiski nekad neuzturas. Tur ir kaila, sausa stepe, smirdoņa, ļoti karsēts …

— Lūdzu, nestrīdēsimies, Kaneko, — lūdza Matvejs. — Vilnis paliek Vilnis. Tādā laikā labāk, ja visi nenodarbinātie ir pie rokas. Drīz atbrauks Gaba ar saviem dīkdieņiem, un es viņu aizsūtīšu pie tevis. Izmanto viņus.

Nolicis salmiņu, Gorbovskis iedzēra tieši no glāzes. «Kamils aizgāja bojā,» viņš nodo­māja. «Bet, aizgājis bojā, viņš atkal atgrie­zās dzīvē. Ar mani ir gadījies tāpat. Acīm­redzot šis izdaudzinātais Vilnis ir sacēHs krietnu paniku. Panikas laikā vienmēr kāds aiziet bojā, bet vēlāk tu esi bezgala izbrīnī­jies, satiekot viņu kafejnīcā miljons k'lometru no bojā ejas vietas. Viņa fizionomija ir sa­skrāpēta, balss aizsmakusi un mundra, viņš klausās anekdotes un notiesā sesto porciju marinēto garneļu ar Sičuanas kāpostiem.»

— Matvej, — viņš uzsauca. — Kur tagad ir Kamils?

— Ā, tu jau vēl nezini, — teica direktors. Viņš piegāja pie galdiņa un sāka jaukt kok­teili no granātu sulas un ananāsu sīrupa. — Ar mani runāja Maļajevs no Grīnfīldas. Kamils nez kāpēc atradies priekšējā postenī, aizkavējies tur, un viņu panācis Vilnis. Dī­vains gadījums. Šis Skļarovs — novērotājs — atdrāzies ar Kamila flaieru, kritis histērijā un paziņojis, ka Kamils ir nospiests, bet pēc desmit minūtēm Kamils nodibina sakarus ar Grīnfīldu, kā vienmēr pareģo un atkal pazūd. Vai pēc tādiem izlēcieniem Kamilu var ņemt par pilnu?

— Jā, Kamils ir oriģināls. Bet kas ir Skļa­rovs?

— Viens no Maļajeva novērotājiem, es taču tev teicu. Ļoti centīgs, sirsnīgs puisis, zvaig­znes no debesīm nerauj… Iedomāties, ka viņš būtu pametis Kamilu, — tas ir vien­kārši absurds. Maļajevam mūžīgi nāk prātā mudīgas domas …

— Neapvaino Maļajevu, — teica Gorbov­skis. — Viņš vienkārši ir loģisks. Bet neru­nāsim par to. Labāk pār Vilni.

— Lai notiek, — izklaidīgi teica direktors.

— Vai tas ir loti bīstami?

— Kas?

— Vilnis. Vai tas ir bīstams?

Matvejs iesēcās.

— Vispār Vilnis ir nāvīgi bīstams, — viņš teica. —- Nelaime tā, ka fiziķi nekad iepriekš nezina, kā tas uzvedīsies. Vilnis var, piemēram,

jebkurā mirklī izklīst. — Viņš brīdi klusēja. — Bet.var arī neizklīst.

— Vai tad no viņa nevar noslēpties?

— Neesmu dzirdējis, ka to kāds būtu mēģi­nājis darīt. Runā, ka skats esot visai draus­mīgs.

— Vai tiešām tu pats neesi redzējis?

Matveja ūsas draudīgi saslējās.

— Tev vajadzēja manīt, — viņš teica, — ka man ir pārāk maz laika, lai mētātos pa pla­nētu. Es visu laiku kādu gaidu, kādu nomie­rinu vai arī kāds gaida mani… Tici man, ja būtu brīvs laiks…

Gorbovskis uzmanīgi apjautājās:

— Es droši vien biju tev vajadzīgs, lai meklētu autsaiderus, vai ne?

Direktors dusmīgi paskatījās viņā.

— Sagribējās ēst?

— Nē.

Matvejs parsoļoja pari kabinetam.

— Es tev pateikšu, kas nedod man miera. Pirmkārt, Kamils pareģoja, ka šis eksperi­ments beigsies slikti. Viņi tam nepievērsa uzmanību. Es, protams, arī ne. Bet tagad Lamonduā atzīst, ka Kamilām bijusi tais­nība …

Durvis atvērās, un kabinetā, mirdzinot bal­tus zobus, iebruka jauns, milzīgs nēģeris īsās, baltās biksītēs, baltos svārkos un baltās kurpēs kailās kājās.

— Esmu klāt! — viņš paziņoja, noplātījis milzīgās rokas. — Ķo tu gribi, o, mans kungs, direktor? Gribi, es noārdīšu pilsētu un uz­celšu pili? Uzminējis tavu vēlēšanos, es gri­bēju paķert līdzi visskaistāko sievieti, kuras vārds ir Džina Pikbridža, bet viņas daiļuma valgi bija stiprāki par mani un viņa palika Ribačjē, no kurienes sūta tev ne visai patī­kamus sveicienus.