A.un B.STRUGACKIS - Tālā varavīksne

zveltni nokarājās liels, pūkains dvielis. Ro­berts pataustīja — dvielis bija vēl mitrs.

Roberts pastāvēja pie galda, tad viņa ska­tiens izklaidīgi noslīdēja pār burtnīcu. Viņš divreiz izlasīja savu vārdu, iekams tas no­kļuva līdz viņa apziņai. Vārds bija uzrak­stīts lieliem drukātiem burtiem.

«ROBIK! Mūs ar steigu evakuē uz Gal­vaspilsētu. Meklē mani Galvaspilsētā. Katrā ziņā sameklē! Mums vēl nav nekas teikts, bet šķiet, ka tuvojas kaut kas drausmīgs. Tu man esi vajadzīgs, Robik. Sameklē mani. Tava T.»

Roberts izrāva lapiņu, četrkārt salocīja un iebāza kabatā. Viņš pēdējo reizi pārlaida ska­tienu Taņas istabai, atvēra sienas skapi, pieskārās viņas kleitām, atkal aizvēra skapi un izgāja no kotedžas.

No Taņas kotedžas bija labi saskatāma jūra — mierīga, sabiezējušai zaļai eļļai lī­dzīga. Desmitiem taciņu veda caur zāli uz dzelteno liedagu, kur bija izsvaidīti atpūtas krēsli un guļamās lāviņas. Vairākas laivas ar ķīli uz augšu gulēja pie paša ūdens. Bet apvārsnis ziemeļu pusē dega neciešami spil­gtos saules zibšņos. Roberts ātri piegāja pie flaiera. Viņš pārkāpa pāri bortam, apstājās un no jauna atskatījās uz jūru. Un pēkšņi viņš saprata: tā nebija saule, tā bija Viļņa kore.

Viņš gurdi atlaidās sēdeklī un iedarbināja flaieru. «Tas pats notiek arī dienvidos,» viņš nodomāja. «Tas piespiež mūs atkāpties gan

ziemeļos, gan dienvidos. Slazds. Koridors starp divām nāvēm.» Flaiers atkal- joņoja pār tropu mežu. «Cik vēl atlicis?» viņš do­māja. «Stundas divas, trīs? Divas vietas zvaigžņu kuģī vai desmit?»

Mežs zem flaiera pēkšņi izbeidzās, un plaša klajuma vidū Roberts ieraudzīja lielu pasa­žieru aerobusu, ap kuru stāvēja ļaužu pūlis. Viņš automātiski nobremzēja un sāka laisties lejā. Acīmredzot aerobuss bija avarējis un visi šie cilvēki — savādi, cik viņi maziņi, — gaidīja, kamēr pilots izlabos bojājumu. Viņš ieraudzīja pilotu — milzīgu, melnādainu cil­vēku, kas vandījās pa motoru. Tad viņš sa­prata, ka tie ir bērni, un tajā pašā brīdī ieraudzīja Taņu. Viņa stāvēja blakus pilotam un saņēma no tā kaut kādas detaļas.

Flaiers krišus nokrita soļus desmit no aerobusa, un visi tūlīt pagriezās pret to. Bet Roberts redzēja tikai Taņu, viņas brīnum­jauko, izmocīto seju, smalkās rokas, kuras spieda pie krūtīm netīros dzelžus, un izbrīnā ieplestās acis.

— Tas esmu es, — Roberts teica. — Kas noticis, Taņa?

Taņa klusēdama raudzījās viņā, tad viņš paskatījās uz melnādaino cilvēku un pazina Gabu. Gaba plati pasmaidīja un iesaucās:

— Ā, Roberts! Nāc palīgā! Taņa ir lieliska meitene, bet viņai nekad nav bijis darīšanu ar aerobusu. Man arī ne! Visu laiku noslāpst motors.

Bērni — astoņgadīgi zēni un meitenes — aplūkoja Robertu ar interesi. Roberts pie­gāja pie aerobusa un, garām ejot, maigi pie­skāries ar vaigu Taņas "matiem, ieskatījās motorā. Gaba uzsita viņam pa muguru. Viņi labi pazina viens otru. Viņi lieliski saderē­jās — Roberts un desmit izmisīgas garlaicī­bas nomocītie teleportācijas nulles laukā iz­mēģinātāji, kuri jau divus gadus sēdēja bez darba pēc neveiksmīgā eksperimenta ar suni Fimku.

Tas, ko Roberts ieraudzīja motorā, uz mir­kli aizsita viņam elpu. Jā, Gabam acīmre­dzot tiešām nekad nav bijusi darīšana ar aerobusiem. Nekā nevarēja darīt — nebija degvielas. Gaba pilnīgi veltīgi bija izārdījis gandrīz visu motoru. Tā gadās. Tas gadās pat vispieredzējušākajiem vadītājiem: aero­busos reti izbeidzas degviela. Roberts slepus paskatījās uz Taņu. Viņa arvien vēl spieda pie krūtīm netīros, eļļainos eksplozijas cilin­drus un gaidīja.

— Tātad? — mundri jautāja Gaba. — Vai mēs pareizi esam izlēmuši par šo te sviru, nezinu, kā to sauc?

— Viss var būt, — teica Roberts. Viņš sa­tvēra sviru un paraustīja to. — Vai kāds zina, ka jūs šeit esat iestrēguši?

— Es paziņoju, — atbildēja Gaba. — Bet viņiem tur nepietiek mašīnu. Vai tu zini noti­kumu ar embriodīgļiem?

— Nu, nu, — Roberts teica, bezmerķīgi, bet ļoti akurāti tīrot degvielas padeves sviras gropi. Viņš noliecās, lai nebūtu saskatāma viņa seja.

— Bija vajadzīgs transports. Kaneko sāka audzēt «medūzas», bet izrādījās, ka tās ir ne­vis «medūzas», bet kibernētiskās virtuves. Sagādes kļūda, vai ne? — Gaba iesmējās. — Kā tev patīk?

— Jāsmejas gribot negribot, — Roberts iz­grūda caur zobiem.

Viņš pacēla galvu un palūkojās debesīs. Viņš ieraudzīja tukšu bālganu zilgmi, bet zie­meļos virs tālo koku galotnēm žilbinoši spil­gto Viļņa kori. Tad viņš lēni nolaida motora vāku, nomurmināja: «Tā-ā … paskatīsi­mies!» — un apgāja apkārt aerobusam no otras puses, kur neviena nebija. Tur viņš pie­tupēs, atspiedis pieri pret spīdoši nopulēto apšuvumu. Otrpus aerobusam Gaba maigā, dārdošā balsī iedziedājās:

One is none, two is some, Three is a many, four is a penny, Five is a little hundred .. . [3]

Atvēris acis, Roberts ieraudzīja zālē viņa dejojošo ēnu — ēnu no paceltajām rokām un izplestajiem pirkstiem. Gaba izklaidēja bēr­nus. Roberts izslējās un, atvēris durvis, iekāpa aerobusā. Vadītāja krēslā, sēdēja zēns, no visa spēka ieķēries vadības kloķos. Viņš grozīja tos visneiedomājamākos virzienos un visu laiku svilpoja un dūca.

— Pielūko, ka nenorauj, — Roberts teica.

Zēns nepievērsa viņam uzmanību.

Roberts gribēja ieslēgt SOS antenu, bet

ieraudzīja, ka antena jau ieslēgta. Tad viņš atkal pārlaida skatienu debesīm. Cauri luk­tura spektrolītam debesis šķita maigi zilas, un tās bija pilnīgi tukšas. «Jāizlemj,» viņš nodomāja. Viņš pašķielēja uz zēnu. Zēns aiz­rautīgi attēloja vētras kaucienus.

— Panāc šurp, Robi, — teica Gaba. Viņš stāvēja pie durvīm.

Roberts izkāpa.

— Piever durvis, — sacīja Gaba.

Bija dzirdams, kā otrpus aerobusam Taņa kaut ko stāsta bērniem un kā zēns pilota krēslā svilpo un dūc.

— Kad tas būs šeit? — Gaba jautāja.

— Pēc pusstundas.

— Kas noticis ar motoru?

— Nav degvielas.

Gabas seja kļuva pelēka.

— Kāpēc? — viņš muļķīgi jautāja. Roberts klusēja. — Un tavā flaierā?

— Tādam čemodānam tur nepietiks pat piecām minūtēm.

Gaba ar dūri iebelza sev pa pieri un apsē­dās zālē.

— Tu esi mehāniķis, — viņš aizsmacis teica. — Izdomā kaut ko.

Roberts atspiedās pret aerobusu.

— Vai atceries pasaciņu par vilku, kazu un kāpostiem? Šeit ir divpadsmit bērnu, sie­viete un mēs abi. Sieviete, kuru es mīlu vairāk

par visiem cilvēkiem pasaulē. Sieviete, kuru es izglābšu, lai tas maksātu ko maksādams. Tā. Flaiers ir divvietīgs.

Gaba pameta ar galvu.

— Saprotu. Par to nav nemaz ko runāt, protams. Lai Taņa kāpj flaierā un ņem līdzi tik daudz bērnu, cik iet iekšā …

— Nē, — teica Roberts.

— Kāpēc ne? Pēc divām stundām yiņi būs Galvaspilsētā.

— Nē, — Roberts atkārtoja. — Tas viņu neglābs. Vilnis sasniegs Galvaspilsētu pēc trim stundām. Tur gaida zvaigžņu kuģis. Taņai jālido projām ar to. Nerunā man pretī! — viņš kā ārprātā čukstēja. — Ir iespē­jami tikai divi varianti: vai nu ar Taņu li­doju es, vai ar Taņu lido tu. Bet tad tu ap­zvērēsi pie visa, kas tev svēts, ka Taņa lidos projām ar šo zvaigžņu kuģi! Izvēlies.

— Tu esi jucis! — Gaba iesaucās. Viņš lēni piecēlās no zāles. — Tie ir bērni! Atjē­dzies! …