A.un B.STRUGACKIS - Tālā varavīksne

— Piedodiet, kaptein, — izsmējīgi sacīja zaļacainais, — bet visus šos pienākumus lie­liski var veikt audzinātājas.

— Piedodiet, jaunais cilvēk, — sacīja Gor­bovskis, — bet es domāju, ka jums ir zinā­mas kapteiņa tiesības. Kā kapteinis es jums apsolu, ka no visiem audzinātājiem lidos ti­kai divi. Bet galvenais — pacentieties iedo­māties, kā tālāk dzīvos jūsu audzinātāji, ja viņi ieņems kuģī jūsu vietas. Rotaļas beigu­šās, zēni un meitenes, jūsu priekšā ir dzīve, tāda, kāda tā reizēm mēdz būt, par laimi — reti. Bet tagad piedodiet, es esmu aizņemts.

Jums par mierinājumu es varu sacīt tikai vienu — jūs iekāpsiet kuģī pēdējie. Viss!

Viņš pagrieza tiem muguru un ar joni uz­grūdās jaunajam cilvēkam ar skumīgajām acīm.

— Vai, piedodiet, — sacīja Gorbovskis. — Biju jūs pavisam piemirsis.

— Jūs sacījāt, ka lidošot divi audzinā­tāji, — aizsmakušā balsī teica jaunais cil­vēks. — Kas?

— Kas jūs tāds esat? — jautāja Gorbov­skis.

— Esmu Roberts Skļarovs, nulles lauka fiziķis. Bet runa nav par mani. Es jums tūlīt visu pastāstīšu. Tikai vispirms pasakiet, kuri audzinātāji lidos?

Skļarovs … Skļarovs … Brīnum pazīstams uzvārds. Kur es par viņu esmu dzirdējis?

— Kamils, — teica Skļarovs, piespiesti smaidīdams.

— Ā, — noteica Gorbovskis. — Tātad jūs interesē, kuri lidos? — Viņš noskatīja Skļa- rovu. — Labi, es jums pateikšu. Tikai jums. Lidos vadītājs, un lidos galvenais ārsts. Viņi to vēl nezina.

— Nē, — sacīja Skļarovs, saķerdams Gor­bovski aiz rokas. — Vēl viens … Vēl vienu. Tatjana Turčina. Viņa ir audzinātāja. Viņu ļoti mīl. Viņa ir ļoti pieredzējusi audzinā­tāja …

Gorbovskis atbrīvoja rokas.

— Nevar, — viņš teica. — Nevar, mīļais Robert! Lido tikai bērni un mātes ar jaunpie- dzimušajiem, saprotat? Tikai bērni un mātes ar zīdaiņiem.

— Viņa arī! — uzreiz sacīja Skļarovs. — Viņa arī ir māte! Viņai būs bērns… Mans bērns! Pajautājiet viņai! Viņa arī ir māte!

Gorbovskis dabūja stipru grūdienu pa plecu. Viņš sagrīļojās un ieraudzīja, ka Skļa­rovs izbijies kāpjas atpakaļ, bet tieši viņam virsū klusēdama iet maza, trausla sieviete, apbrinojami gracioza un slaida, ar stipru sirmumu zeltainajos matos un skaistu, it kā pārakmeņojušos seju. Gorbovskis pārvilka delnu pār pieri un atgriežas pie trapa.

Tagad šeit bija palikuši tikai vecāko klašu skolēni un audzinātāji. Pārējie pieaugušie — tēvi un mātes, tie, kas bija atnesuši savus garabērnus, un tie, kas acīmredzot miglainā, pašu neizprastā cerībā bija tiekušies uz zvaig­žņu kuģi, — lēni atkāpās, izklīda un sadalījās grupās. Lūkā, rokas izpletis, stāvēja Staņis­lavs Pišta un kliedza:

— Saspiedieties, bērni, vēl drusciņ! Maikl, pasaki vadības kabīnē, lai saspiežas! Vēl mazliet!

Viņam atbildēja nopietnas bērnu balsis:

— Nav vairs vietas! Visi stāv ļoti cieši!

Un Persija Diksona sulīgā balss noduci­nāja:

— Kā tā — nav vietas? Bet šeit, aiz pults? Nebaidies, maziņā, strāvas te nav! -Nāc… nāc … Un tu arī… Un tu, strupdeguni… Dzīvāk! Un tu … Tā … tā …

Un aukstā, dželžaini šķindošā Valkenšteina balss atkārtoja:

— Saspiedieties, bērni! Ļaujiet paiet ga­rām … Pavirzies, meitenīt… Palaid garām, puisīt. ..

Pišta pakāpās sāņus, un viņam līdzās pa­rādījās Valkenšteins ar blūzi pār plecu.

— Es palieku uz Varavīksnes, — viņš sa­cīja. — Iztieciet bez manis, Leonīd Andreje­vič. — Viņa skatiens skraidīja pār pūli, kaut ko meklējot.

Gorbovskis pamāja ar galvu.

— Vai ārsts ir kuģī? — viņš jautāja.

— Jā, — Marks atbildēja. — No pieaugu­šajiem tur ir tikai ārsts un Diksons.

Pēkšņi no lūkas atskanēja smiekli.

— Eh, jūs! — ar pūlēm ierunājās Diksona balss. — Re, kā vajag … Viens, divi..: Viens, divi…

Lūkā parādījās Diksons. Viņš iznira Piš- tam virs galvas, un viņa ačgārni apgrieztā seja bija sasvīdusi un aveņsārta.

— Turiet mani, Leonīd, — viņš nošņācās. — Es tūliņ kritīšu.

Bērni smējās līdz asarām. Patiesi izskatī­jās ārkārtīgi smieklīgi: resnais bortmehāni- ķis kā muša karājās pie griestiem, ar kājām un rokām turēdamies aiz kravas nostiprinā­šanai paredzētajām skavām. Viņš bija smags un karsts, un, kad Pišta un Gorbovskis bija izvilkuši viņu ārā un nostatījuši uz kājām, viņš, smagi elpodams, sacīja:

— Vecs … Esmu jau vecs …

Vainīgi mirkšķinādams, viņš pavērās Gor­bovski.

— Es tur nevaru, Leonīd. Šauri, karsti, smacīgi … Tas nelaimīgais tērps … Es pa­likšu tepat, lidojiet jūs ar Marku. Bez tam, taisnību sakot, jūs abi esat man apnikuši…

— Palieciet sveiks, Persij, — sacīja Gor­bovskis.

— Paliec sveiks, draudziņ, — sacīja Dik­sons aizkustināts.

Gorbovskis iesmējās un uzsita viņam pa uzplečiem.

— Neko darīt, Staņislav, — viņš teica. — Būs tev jāiztiek bez bortinženiera. Es do­māju, ka iztiksi. Tavs uzdevums — lidot pa ekvatoriālā pavadoņa orbītu un gaidīt «Bul­tu». Pārējo paveiks «Bultas» komandieris.

Dažas sekundes Pišta apstulbis klusēja. Tad viņš saprata.

— Ko tad tu? — viņš sacīja loti klusu, ar skatienu taustīdams Gorbovska seju. — Ko tad tu? Desantnieks taču esi tu! Kas tad tie par žestiem?

— 2esti? — sacīja Gorbovskis. — Es ne­protu. Bet tu ej. Tu atbildēsi par viņiem līdz pat beigām. — Viņš pagriezās pret vecāko klašu skolēniem.

— Marš uz kuģa! — viņš uzkliedza. — Ej pirmais, citādi netiksi garām, — viņš sacīja Pištam.

Pišta paskatījās uz skumīgajiem vecāko klašu audzēkņiem, kas lēni vilkās pie trapa, paskatījās uz lūku, no kuras kārstījās bērnu sejas, neveikli pieskārās ar lūpām Gorbovska vaigam, pamaja ar galvu Markam un Dikso- nam un, pacelies uz pirkstgaliem, satvēra skavas. Gorbovskis pastūma viņu. Vecāko klašu audzēkņi sāka cits pēc cita pārspīlēti cienīgi un nesteidzīgi spiesties iekšā pa luku, reižu reizēm vīrišķīgi uzsaukdami:

— Kusties, kusties! Ievelc lūpas, ka nesa­min! Kas tur ta brēc? Galvas augstāk!

Pēdējā iegāja meitene sporta biksēs. Uz bridi viņa apstajas un cerību pilna paskatī­jās uz Gorbovski, bet tas savilka akmens- cietu seju.

— Nepietiek taču vietas, — viņa klusītēm sacīja. — Redzat? Man vairs nepietiek.

— Tu novājēsi, — Gorbovskis apsolīja un, saņēmis meiteni aiz pleciem, uzmanīgi iespieda pūlī. Tad viņš jautāja Diksonam-: — Bet kur kino?

— Viss aprēķināts, — cienīgi atbildēja Persijs. — Kino sāksies starta momentā. Bēr­niem patīk pārsteigumi.

— Pišta! — uzsauca Gorbovskis. — Ga­tavs?

— Gatavs! — dobji atsaucās Pišta.

— Startē, Pišta! Mierīgu plazmu! Aizver lūkas! Mierīgu plazmu, zēni un meitenes!

Smagā lūka bez trokšņa izslīdēja no apšu- ves ligzdas. Mādams atvadām ar roku, Gor­bovskis atkāpās no komingsa. Pēkšņi viņš atcerējas.

— Ai! — viņš iekliedzās. — Bet vēstule?

Krūšu kabatā vēstules nebija, arī sānu ka­

bata bija tukša. Lūka vērās ciet. Vēstule nez kāpēc izrādījās iekškabatā. Gorbovskis ie­grūda to sporta biksēs ģērbtajai meitenei un steidzīgi atrāva roku. Lūka aizvērās. Pašam nezinot kādēļ, Gorbovskis noglāstīja zilgano metālu un, nevienā neskatīdamies, nokāpa zemē, un Diksons ar Marku atvilka nost trapu. Ap kuģi bija palicis pavisam maz cil­vēku, toties virs tā debesīs riņķoja desmitiem helikopteru un flaieru.