A.un B.STRUGACKIS - Tālā varavīksne

stošajam padomam, bet es, kā vienmēr, neiz­pratu jūs, kaut arī, varētu likties, kas tur būtu ko nesaprast…

Viņš bija satriekts un noguris, tā ka tikai ar lielām pūlēm piespieda sevi piecelties un doties projām. Kad viņš pagriezās, lai pēdējo reizi paskatītos uz Kamilu, viņš ieraudzīja Vilni.

Talu talu aiz apvaršņa ziemeļos, aiz sar­kanīgās putekļu dūmakas, kas lēni nosēdās, bālganajās debesīs mirdzēja žilbinoša josla, spilgta kā saule.

«Tā, cauri ir,» vienaldzīgi, kā padodamies nodomāja Roberts. «Tālu es netikšu. Pēc pus­stundas Vilnis būs klāt un velsies tālāk, bet šeit paliks līdzens, melns tuksnesis. Tornis, protams, paliks vesels, ulmotroniem nekas nenotiks, un pterokārs paliks. Arī norautais spārns tāpat karāsies svelmainajā bezvējā. Un no Kamila varbūt paliks pāri ķivere. Bet no manis vispār nekas nepaliks pāri.» Kā at­vadoties viņš apskatīja sevi, uzsita pa kaila­jām krūtīm, pataustīja bicepsus. «Zēl,» nodo­māja un tad pamanīja flaieru.

Flaiers stāvēja aiz torņa — mazs, divvie­tīgs flaiers, kas atgādināja raibu bruņurupu- cīti, ātra, ekonomiska, apbrīnojami vienkārša un lietošanai ērta mašīna. Tas bija Kamila flaiers. Protams, tas bija Kamila flaiers!

Roberts paspēra dažus nedrošus soļus, bet tad pa galvu pa kaklu apkārt tornim metās turp. Viņš nenolaida acis no flaiera, it kā baidīdamies, ka tas pēkšņi pazudīs, nez kā­pēc paklupa un visā garumā nostiepās cie­tajā zālē, nobrāzdams krūtis un vēderu. Pie- lēcis kājās, viņš pagriezās atpakaļ. Ulmo- trona smagais cilindrs ar gludajiem, zilgani pulētajiem sāniem vēl tikko manāmi šūpojās no trieciena. Roberts paskatījās uz ziemeļiem. Aiz apvāršņa jau slējās tumša siena. Sacel­dams putekļu mākoni, Roberts pieskrēja pie flaiera, ierāpās sēdeklī un, tikko sataustījis stūri, deva pilnu gāzi.

Stepju josla stiepās līdz pašai Grīnfīldai, un Roberts šķērsoja to ar vidējo ātrumu piec­simt kilometru stundā. Flaiers joņoja pār stepi kā blusa — milzīgiem lēcieniem. Žilbi­nošā josla drīz no jauna pazuda aiz apvār­šņa. Stepē viss šķita kā parasts: gan kā ru­gāji sausā zāle, gan drebošā atblāzma virs sāls ezeriem, gan retās pundurkrūmu joslas. Saule svilināja bez žēlastības. Nez kāpēc ne­kur nebija ne labības grauzēju, ne putnu, ne viesuļvētras pēdu. Droši vien viesulis būs iz­svaidījis visu šo dzīvo radību un pats pagai­sis šajos neauglīgajos, mūžsenis tuksnesīga­jos Ziemeļu Varavīksnes plašumos, kurus it kā pati daba bija radījusi nulles lauka fiziķu trakajiem eksperimentiem. Reiz, kad Roberts vēl bija iesācējs, kad Galvaspilsētu vēl vien­kārši sauca par staciju, bet Grīnfīlda nemaz neeksistēja, Vilnis jau bija pārstaigājis šos rajonus — mirušā Ļu Fin-čena grandiozā eksperimenta izraisītais Vilnis. Toreiz šeit viss bija melns, bet pagāja tikai septiņi gadi, un sīkstā, neizvēlīgā zāle no jauna at­spieda tuksnesi tālu uz ziemeļiem, līdz pa­šiem izvirduma rajoniem.

«Viss sāksies no gala,» Roberts domāja. «Viss būs tapat kā agrāk, tikai Kamila vairs nebūs. Un, ja man kādreiz pēkšņi liksies, ka man aiz muguras kāds parādās krēslā, es no­teikti zināšu, ka tas ir tikai māns. Bet tagad es ieradīšos pie Maļajeva un pateikšu viņam acīs: «Jūsu ulmotronus es pametu.» Viņš iz­grūdis caur zobiem: «Kā jūs uzdrošinājāties, Skļarov?» Un tad es viņam pateikšu: «Uz­spļaut man jūsu ulmotroniem, tāpēc ka jūsu ulmotronu dēļ gāja bojā Kamils!» Bet viņš teiks: «Bez šaubam, ļoti žēl, taču ulmotronus vajadzēja atvest.» Tad es beidzot saniknošos un pateikšu viņam visu. «Lāsteka tāds!» es teikšu. «Sniegavīrs ar elektronisku vadības sistēmu! Kā tu uzdrīksties domāt par ulmo­troniem, kad bojā gājis Kamils?… Tu esi vienaldzīgs cilvēks, ķirzaka!»»

Divsimt kilometru no Grīnfīldas viņš ieraudzīja «haribdas» — gigantiskus telcme- hāniskus tankus, kas turēja energorijēju at­plestās rīkles. «Haribdas» gāja uz priekšu nepārtrauktā ķēdē no vienas apvāršņa malas līdz otrai, ievērojot pareizus puskilometra in­tervālus, šķindinot un pērkonīgi dārdinot tūk­stoš zirgspēku jaudas dzinējus. Aiz viņām dzeltenajā stepē palika platas, uzvandītas brūnas zemes joslas, uzartas līdz pašam kon­tinenta bazalta pamatam. Saules staros zib­snīja kāpurķēžu plākšņu savienojumi, bet tālu pa labi blāvajās debesīs mētājās tikko sama­nāms punkts — tas bija helikopters tēmētājs, kas vadīja šo metāla nezvēru kustības. «Ha­ribdas» devās pretim Vilnim.

Energorijēji acīmredzot vēl nedarbojās, bet Roberts drošības labad spēji pacēlās augstāk un laidās zemāk tikai tad, kad viņam pretim no dūmakas iznira Grīnfīlda — vairākas bal­tas mājiņas un tālkontroles kvadrātveida tor­nis, viss kupla zaļuma ieskauts, gluži kā uz Zemes. Grīnfīldas ziemeļu nomalē, samīdījusi palmu birzi, drūmi melnēja nekustīga «ha- ribda», pavērsusi tieši pret Robertu sava ri­jēja bezdibenīgo stobru, un vēl divas «harib­das» stāvēja pa labi un pa kreisi no ciema. Divi helikopteri strauji pacēlās virs torņa un devās uz dienvidiem. Laukuma zaļajos apstā­dījumos saulē mirdzēja caurspīdīgie ptero- kāru spārni. Ap pterokāriem skraidīja un rosī­jās ļaudis.

Roberts piestūrēja flaieru tieši pie ieejas tornī un izlēca uz lieveņa. Kāds parāvās nost, un sievietes balss iekliedzās: «Kas tas tāds?» Roberts satvēra stikla durvju rokturi un uz mirkli sastinga, ieskatoties savā atspulgā — gandrīz kails, putekļiem apķepējis, niknām acīm, pāri krūtīm un vēderam — plats, melns nobrāzums … «Lai,» viņš nodomāja un at­rāva durvis. «Tas taču Roberts!» kāds kliedza nopakaļ. Viņš lēni devās pa kāpnēm uz augšu un sadūrās ar Patriku. Patriks skatījās viņā, muti atvēris. «Patrik,» Roberts teica. «Patrik, draudziņ, Kamils beigts…» Patriks sa­mirkšķināja acis un pēkšņi aizspieda muti ar delnu. Roberts devās tālāk. Durvis uz dispe­čera telpu stāvēja atvērtas. Tur bija Maļa- jevs, ziemeļu nulles lauka fiziķu galva Sota Pagava, Kārlis Hofmanis un vēl kaut kādi cilvēki — laikam biologi. Roberts apstājās durvis, turēdamies pie stenderes. Aizmugurē uz kāpnēm skanēja soļi un kāds iesaucās: «Kā viņš zina?»

— Kamils … —• Roberts teica aizsmakušā balsī un ieklepojās.

Visi neziņā skatījās uz viņu.

— Kas par lietu? — stingri noprasīja Ma- ļajevs. — Kas ar jums noticis, Skļarov? Kā­pēc jūs tā izskatāties?

Roberts piegāja pie galda un, atspiedies ar netīrajām dūrēm pret kaut kādiem papīriem, pateica viņam tieši acīs:

— Kamils ir pagalam. Viņu saspieda.

Istabā kļuva ļoti kluss. Maļajeva acis sašaurinājās.

— Kā — saspieda? Kur? …

— Viņu saspieda pterokārs, — Roberts teica. — Jūsu dārgo ulmotronu dēļ. Viņš mie­rīgi varēja izglābties, bet viņš palīdzēja man stiept jūsu dārgos ulmotronus un viņu no­spieda. Bet jūsu ulmotronus es atstāju tur. Pievāksiet tos, kad Vilnis būs pāri. Vai sapra­tāt? Atstāju. Viņi tur guļ.

Robertam iespieda rokā ūdens glāzi. Viņš paņēma to un kāri izdzēra. Maļajevs klusēja. Viņa bālā seja bija kļuvusi pavisam balta

Kārlis Hofmanis bezmērķīgi šķirstīja kaut kādas shēmas un nepacēla acis. Pagava bija piecēlies un stāvēja ar noliektu galvu.

— Ļoti smagi… — beidzot teica Maļa- jevs. — Tas bija liels cilvēks. — Viņš paber­zēja pieri. — Ļoti liels cilvēks. — Viņš no jauna paskatījās uz Robertu.— Jūs esat ļoti noguris, Skļarov …

— Es neesmu noguris.