A.un B.STRUGACKIS - Tālā varavīksne

Ietarkšķējās izsaukuma signāls, un Roberts pagriezās pret ekrānu. Tas bija pats Maļa- jevs.

— Skļarov, — viņš teica parastaja nelaip­najā balsī, un Roberts ieraduma pēc jutās vainīgs, vainīgs par visu, ieskaitot labības grauzēju un putnus. — Skļarov, klausieties pavēli. Nekavējoties evakuējiet posteni. Pa­ņemiet līdzi abus ulmotronus.

— Fjodor Anatoļjevič, — teica Roberts. — Uzbrūk labības grauzēja, lido putni. Es nupat gribēju ziņot jums …

— Nenovirzieties! >Es atkārtoju: ņemiet abus ulmotronus, kāpiet helikopterā un neka­vējoties uz Grīnfīldu. Vai sapratāt?

— Jā.

— Patlaban… — Maļajevs paskatījās le­jup. — Patlaban ir desmit četrdesmit piecas minūtes. Vienpadsmitos nulle nulle jums jā­būt gaisā. Ņemiet Vērā, es izsūtīšu pretim «haribdas», drošības labad turieties augstāk.

Ja nepaspēsiet demontēt ulmotronus, pame- tiet tos.

— Kas noticis?

— Nāk Vilnis, — Maļajevs teica un pirmo reizi paskatījās Robertam acīs. — Tas pār­vēlies pāri Karstajai paralēlei. Pasteidzie­ties.

Kādu mirkli Roberts stāvēja, sakopodams domas. Tad viņš no jauna' pavērās mērapa­rātos. Spriežot pēc tiem, izvirdums bija sācis plakt.

— Tā nu nav mana darīšana, — Roberts pateica skaļi. — Kamil, vai jūs man palīdzē­siet?

— Tagad es vairs nevienam nevaru palī­dzēt, — Kamils atsaucās. — Bet galu galā tā nav mana darīšana. Kas jādara? Jāstiepj ulmotroni?

— Jā. Tikai vispirms tie jādemontē.

— Vai gribat dzirdēt labu padomu? — Kamils jautāja. — Septiņi tūkstoši astoņi simti trīsdesmit otrais labais padoms.

Roberts jau bija atvienojis strāvu un, ap­dedzinot pirkstus, vija kopā atvienoto vadu galus.

— Dodiet savu padomu, — viņš teica.

— Lieciet mierā ulmotronus, sēdieties heli­kopterā un lidojiet pie Taņas.

— Labs padoms, — teica Roberts, stei­dzīgi pārraujot savienojumus. — Patīkams. Palīdziet man to izvilkt…

Ulmotrons svēra apmēram centneru. Tas bija pusotra metra garš resns, gluds cilindrs.

Viņi izvilka to no ligzdas un ienesa lifta ka­bīnē. Iegaudojās vējš, tornis sāka vibrēt.

— Pietiek, — teica Kamils. — Iesim lejā.

— Jāpaņem otrs.

— Robi, jums pat šis vairs nebūs vaja­dzīgs. Klausiet manu padomu.

Roberts palūkojās pulkstenī.

— Laiks vēl ir, — viņš lietišķi teica. — Brauciet lejā un veliet to ārā.

Kamils aizvēra durtiņas. Roberts atgriezās pie iekārtas. Aiz logiem bija sarkanīga krēsla. Putnus vairs neredzēja, bet debesis klāja ne­spodra dūmaka, kurai cauri tikko manīja mazo saules disku. Tornis drebēja un līgojās vēja grūdienos.

— Kaut tikai pagūtu! — Roberts skaļi no­domāja.

Sasprindzinājis spēkus, viņš izvilka otru ulmotronu, uzvēla sev plecos un nesa uz liftu. Piepeši aizmugurē, griezīgi šķindot, iz­gāzās logu rāmji un laboratorijā kopā ar svelmainu vēju ielauzās kodīgu putekļu mā­konis. Kaut kas ar lielu spēku atsitās pret viņa kājām. Roberts ātri pietupās, pieslēja ulmotronu pie sienas un nospieda izsaukuma pogu. Lifta motors iekaucās tukšgaitā un tū­daļ apklusa.

— Kamil! — Roberts iekliedzās, piespie­dis seju pie režģotajām durvīm.

Neviens neatsaucās. Vējš kauca un svil­poja izsistajos logos, tornis šūpojās, un Ro­berts tikko turējās kājās. Viņš vēlreiz no­spieda pogu. Lifts nedarbojās. Tad, cīnoties ar vēju, viņš aizkļuva līdz logam un paska­tījās ārā. Stepi tina putekļu mākoņi, ko vētra ar briesmīgu spēku nesa uz priekšu. Lejā, torņa piekājē, pazibēja kaut kas spīdīgs, un Robertu pārņēma ledains aukstums — viņš saprata, ka tur vētra dauza un mētā atrauto un salauzto pterokāra spārnu. Roberts aiz­vēra acis un aplaizīja apkaltušās lūpas. Muti piepildīja kodīgs rūgtums. «Slazds,» viņš no­domā i a. «Būtu te bijis Patriks …»

— Kami-i-1! — viņš kliedza no visa spēka.

Taču viņš tikko dzirdēia pats savu balsi. Pasaukt pa logu … Bīstami — viesulis aiz­nesīs. Vai vispār ir vērts pūlēties? Pterokārs taču pagalam… Tās ir beigas. Nē, tomēr jānokāpi lejā. Ko tas Kamils tur nemās — es vina vietā jau sen būtu salabojis liftu… Lifts!

Kapdams pari lūžņiem, viņš atgriezās pie režģotajām durvīm un ieķērās tajās abām rokām. «Nu, pamēģināsim, «Pasaules jau­nība»,» viņš nodomāja. Durvis bija pamatī­gas. Ja torņa fermas būtu tādas pašas, lifts nebūtu izgājis no ierindas. Roberts atspiedās ar muguru pret durvīm un ar saliektām kā­jām atspērās pret koridora priekštelpas sienu. Pamēģināsim … V-viens! Gar acīm nogrie­zās tumšs. Kaut kas nokrakšķēja — vai nu durvis, vai muskuļi. Vēlreiz! Durvis padevās. «Tūlīt tās izlēks no eņģēm,» Roberts nodo­māja, «un es iegāzīšos šahtā. Divdesmit met­rus ar galvu uz leju, un no augšas man uz­kritīs virsū ulmotrons.» Viņš apgriezās otrādi un atspiedās ar muguru pret sienu, bet ar kājām pret durvīm. Tr-rah! Izgāzās durvju apakšējā daļa, un Roberts nokrita uz mugu­ras, sadauzīdams galvu. Dažas sekundes viņš gulēja nekustīgi. Viņš bija vienos sviedros. Tad viņš paskatījās izlauztajā robā. Tālu lejā vīdēja kabīnes jumts. Rāpties šķita ļoti baigi, bet tajā brīdī tornis sāka svērties uz sāniem un vilka Robertu līdzi. Viņš nepreto­jās, jo tornis svērās un svērās, un viņam likās, ka tam nebūs gala.

Viņš laidās lejup, turēdamies pie sijām un šķērsbaļķiem, un blīvais, karstais, no putek­ļiem asais vējš spieda viņu pie siltā metāla. Viņš pamanīja, ka putekļu kļuvis daudz ma­zāk un ka stepe atkal ir saules pielijuši. Tor­nis vēl aizvien svērās. Viņš tā steidzās uzzi­nāt, kas noticis ar pterokāru un kur palicis Kamils, ka izlēca no šahtas, kad līdz zemei bija atlikuši vēl četri metri. Viņš sāpīgi sa­sita vispirms kājas un tad rokas. Un pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija zemē ieurbušies Ka­mila pirksti.

Kamils gulēja zem apgāztā pterokāra, plati atplētis apaļās, stiklainās acis, un viņa smal­kie, garie pirksti bija tā ieķērušies zemē, it kā viņš būtu centies izvilkt sevi no sasistās mašīnas apakšas, bet varbūt arī tāpēc, ka viņam pirms nāves bija ļoti sāpējis. Putekļi sedza viņa balto blūzi, putekļi klāja vaigus un atvērtās acis.

— Kamil! — Roberts pasauca.

Vējš mežonīgi grieza virs galvas sakrop- jotā spārna atliekas. Vējš nesa dzeltenu pu­tekļu vērpetes. Vējš svilpoja un kauca no­šķiebtā torņa fermās. Dūmakainajās debesīs nežēlīgi svilināja maza saule. Tā šķita pin­kaina.

Roberts uzslējās kājās un, atspiedies pret pterokāru, centās izkustināt to no vietas. Uz kādu mirkli viņam izdevās pacelt smago ma­šīnu, bet tikai uz mirkli. Viņš atkal paskatī­jās uz Kamilu. Visa seja viņam bija apbērta ar putekļiem, baltā žakete bija kļuvusi ruda, un tikai nejēdzīgi baltajai ķiverei nebija pie­lipis ne puteklītis, un matētā plastmasa jautri atspoguļoja saules starus.

Robertam saļodzījās kājas, un viņš nolai­dās mirušajam blakus. Viņam gribējās rau­dāt. Palieciet sveiks, Kamil. Goda vārds, es jūs mīlēju. Neviens jūs nemīlēja, bet es mī­lēju. Tiesa, es jūs nekad netiku klausījis, arī citi to nedarīja, bet, goda vārds, es neklau­sīju tikai tāpēc, ka necerēju jūs saprast. Jūs bijāt galvas tiesu pārāks par visiem, par mani nemaz nerunājot. Bet tagad es nevaru nogrūst no jūsu saspiestajām krūtīm šo lūžņu kaudzi. Draudzība prasa, lai es paliktu jums blakus, bet mani gaida Taņa, mani var­būt gaida pat Maļajevs, un turklāt es draus­mīgi gribu dzīvot. Tur nelīdz nekādas jūtas un nekāda loģika. Es zinu, ka necik tālu ne­tikšu. Un tomēr es iešu. Es skriešu, es vilk- šos, varbūt pat līdīšu uz vēdera, bet es iešu un iešu, kamēr pietiks spēka … Es esmu muļ­ķis, man vajadzēja paklausīt jūsu septiņtūk-