A.un B.STRUGACKIS: Tālā varavīksne

— Marks Valkenšteins.

— D-zvaigžņu lidotājs, — piebilda Gorbov­skis.

— Ak D-zvaigžņu lidotājs, — meitene pa­teica ar savādu intonāciju. Viņa pacēla ka­beli, pamirkšķināja Markam un nozuda zālē. Kabelis aizšvīkstēja pa taciņu. Gorbovskis paskatījās uz Marku. Marks nolūkojās mei­tenei pakaļ.

— Ejiet, Mark, ejiet, — teica Gorbovskis.

— Tas būs pilnīgi loģiski. Kabelis ir smagu smagais, meitene vārga, skaista, bet jūs esat īsts spēka mitriķis un zvaigžņu lidotājs.

Marks izklaidīgi uzkāpa virsū kabelim. Kabelis sāka raustīties, un no zāles atskanēja balss:

— Atlaid, Semjon, atlaid!…

Marks steidzīgi atvilka nost kāju. Viņi de­vās tālāk.

— Dīvaina meitene, — teica Gorbovskis.

— Bet jauka! Starp citu, Mark, kāpēc īsti jūs neesat precējies?

— Ar ko? — Marks jautāja.

— Nu, nu, Mark. Tā nevajag. To taču visi zina. Viņa ir ļoti jauka un mīlīga sieviete. Ļoti smalka un delikāta. Es vienmēr uzska­tīju, ka jūs esat viņai par rupju. Bet viņa, šķiet, tā nedomāja …

— Tāpat vien, neapprecējos, — Marks teica negribīgi. — Neiznāca.

Taciņa no jauna izveda viņus pie šosejas. Tagad kreisajā pusē stiepās kaut kādas ga­ras, baltas cisternas, bet priekšā saulē mir­dzēja Padomes ēkas sudrabainā smaile. Vis­apkārt vēl joprojām bija tukšs.

— Viņa pārāk mīlēja mūziku, — teica Marks. — Nevar taču katrā lidojumā ņemt līdz horeolu. Pietiek ar jūsu atskaņotāju. Per­sijs necieš mūziku.

— Katrā lidojumā, — Gorbovskis atkār­toja. — Nelaime tā, Mark, ka mēs esam pā­rāk veci. Pirms divdesmit gadiem mēs nesa­līdzinātu, kas ir vērtīgāks — mīlestība vai draudzība. Bet tagad jau par vēlu. Mēs vairs neesam glābjami. Bet nezaudējiet cerības, Mark. Varbūt mēs vēl satiksim sievietes, kas k|ūs mums dārgākas par visu.

— Tikai ne Persijs, — sacīja Marks. — Vi­ņam taču nav neviena drauga, izņemot mūs abus. Lai Persijs iemīlētos …

Gorbovskis iztēlojās iemīlējušos Persiju Diksonu.

— Persijs būtu priekšzīmīgs tēvs, — viņš nedroši sprieda. ^

Marks sarauca pieri.

— Tas nebūtu godīgi. Bet bērnam nav vajadzīgs labs tēvs. Viņam vajadzīgs labs skolotājs, cilvēkam — labs draugs, bet sie­vietei — mīļotais. Un vispār parunāsim labāk par takām un taciņām.

Laukums Padomes ēkas priekšā bija tukšs, tikai pie parādes durvīm stāvēja liels, ne­veikls aerobuss.

— Man gribētos satikties ar Matveju, — teica Gorbovskis. — Nāciet man līdzi, Mark.

— Kas ir šis Matvejs?

— Es jūs iepazīstināšu. Matvejs Vjazaņi- cins. Matvejs Sergejevičs. Viņš šeit strādā par direktoru. Mans vecs draugs, zvaigžņu lidotājs. Vēl no desantniekiem. Jums vaja­dzētu viņu atcerēties, Mark. Tomēr nē — jūs nācāt vēlāk.

— Labi, — teica Marks. — Iesim. Pieklājī­bas vizītē. Savu mūzikas kasti gan izslēdziet. Tomēr neērti — Padome.

Direktors ļoti nopriecājās par viņu apmek­lējumu.

— Lieliski! — viņš dārdināja, sēdinot vie­sus krēslos. — Tas ir lieliski, ka esat atlido­juši! Leonīds malacis! Ak, kas par malaci! Valkenšteins? Marks? Nu kā tad, kā tad! … Bet kāpēc jums nav pliks pakausis? Leonīds noteikti apgalvoja, ka jums neesot matu … Ak tā, viņš runāja par Diksonu! Tiesa, Dik- sons ir slavens ar savu bārdu, bet tas neko nenozīmē — es pazīstu daudz bārdainu plik­galvju! Starp citu, tas ir nieks, nieks! Vai jūs ievērojāt, ka pie mums ir karsts? Leonīd, tu par maz ēd, tu izskaties pēc distrofiķa! Pus­dienosim kopā … Bet pagaidām atļaujiet piedāvāt jums dzērienus. Te būs apelsīnu sula, te tomātu un granātu sula… Mūsu pašu! Jā! Vīns! Savs vīns! Uz Varavīksnes! Vai vari iedomāties, Leonīd? Nu, kā? Savādi, man garšo… Mark, un jūs? Nu, nekad ne­būtu domājis, ka jūs nedzerat vīnu! Ak, jūs nedzerat vietējos vīnus? Leonīd, man ir tūk­stošiem jautājumu… Es nezinu, ar ko lai sāk, pēc minūtes es būšu nevis vairs cilvēks, bet satracināts administrators. Jūs nekad ne­esat redzējuši satracinātu administratoru? Tūlīt redzēsiet. Es spriedīšu tiesu, sodīšu, ap­laimošu! Es skaldīšu un valdīšu! Tagad es saprotu, cik grūti klājies karaļiem un visā­diem imperatoriem un diktatoriem! Paklausie­ties, draugi, tikai, lūdzami, neejiet projām! Es raušos vaiga sviedros, bet jūs sēdiet un jūtiet līdzi. Man šeit neviens nejūt līdzi… Jums taču te ir labi, vai ne? Logu es at­vēršu, lai vējiņš… Leonīd, tu nespēj pat iedomāties … Mark, jūs varat pārsēsties ēnā. Tā, Leonīd, — vai tu saproti, kas šeit notiek? Varavīksne kļuvusi traka, un tas velkas jau otro gadu.

Viņš iekrita dispečera pults krēslā, un tas ievaidējās. Milzīgs, tumši iededzis, pinkains, ar spurainām runča ūsām, viņš atpogāja virs­kreklu no apkaklītes līdz pašam vēderam un ar baudu paskatījās pār plecu uz zvaigžņu li­dotājiem, kas caur salmiņu čakli sūca ledai­nās sulas. Spurainās ūsas sakustējās, un viņš jau vēra muti, kad uz viena no sešiem pults ekrāniem parādījās piemīlīga, tieviņa sieviete ar acīm, kurās bija lasāms aizvainojums.

— Biedri direktor, — viņa ļoti nopietni teica. — Esmu Hagertone, jūs mani varbūt vairs neatceraties. Es griežos pie jums sa­karā ar staru barjeru Alebastra kalnā. Fiziķi atsakās likvidēt barjeru.

— Ko tas nozīmē — atsakās?

— Es runāju ar Rodrigosu, — viņš, šķiet, tur ir galvenais nullenieks? Viņš paziņoja, ka jums neesot tiesību iejaukties viņu darbā.

— Viņi pūš jums miglu acīs, Elen! — teica Matvejs. — Rodrigoss ir tāds pats galvenais nullenieks kā es margrietiņa. Viņš ir servo- mehāniķis un no nulles lauka problēmām sa­prot mazāk nekā jūs. Es viņu tūlīt ņemšu priekšā.

— Mēs jūs joti lūdzam …

Direktors, galvu grozīdams, noklakšķināja slēdžus.

— Alebastra kalns? — viņš nokliedza. — Dodiet man Pagavu!

— Klausos, Matvej.

— Sota? Labdien, dārgais! Kāpēc nenoņem barjeru?

— Es noņēmu barjeru. Kātā — nenoņemu?

— Ahā, tad ir labi. Pasaki Rodrigosam, lai izbeidz jaukt cilvēkiem prātus, citādi es iz­saukšu viņu pie sevis! Pasaki, ķa es viņu labi atceros. Kā ar jūsu Vilni?

— Saproti… — Sota apklusa. — Vilnis ir interesants. Varētu ilgi stāstīt, parunāsim vēlāk.

— Vēlu veiksmi! — Pārliecies pār atzvel­tni, Matvejs pagriezās pret zvaigžņu lidotā­jiem. — Ek, īstā reizē, Leonīd! — viņš ieklie­dzās. — īstā reizē! Ko pie jums runā par Vilni?

— Kur — pie mums? — Gorbovskis aukst­asinīgi jautāja un iesūca sulu. — «Tarielā»?

— Piemēram, ko tu domā par Vilni?

Gorbovskis padomāja.

— Neko nedomāju, — viņš teica. — Varbūt Marks? — Viņš nedroši paskatījās uz stūr­mani.

. Marks sēdēja izslējies ļoti taisni un oficiāli, turot kausu rokā.

— Ja nemaldos, — viņš teica, — tad Vil­nis ir kaut kāds process, kas saistīts ar tele- portāciju nulles laukā. Es par to zinu ļoti maz. Teleportācija mani, protams, interesē tāpat kā jebkuru zvaigžņu lidotāju, — viņš viegli paklanījās direktoram, — bet uz Zemes nulles lauka problemātikai nepiešķir īpašu nozīmi. Manuprāt, Zemes diskrētniekiem tā ir pārāk sīka problēma, kurai ir tikai prak­tiska nozīme.

Direktors dzēlīgi iesmējās.

— Kā tev tas patīk, Leonīd? — viņš teica. — Sīka problēma! Laikam mūsu Varavīksne ir pārāk tālu no jums un viss, kas pie mums notiek, jums šķiet pārāk sīks. Dārgo Mark, šī pati sīkā problēma pildīt pārpilda manu dzīvi, bet es neesmu pat nulles lauka fiziķis! Man zūd spēki, draugi! Aizvakar es šai te kabinetā pats savām rokām izšķīru Lamon- duā un Aristoteli, un tagad es skatos uz sa­vām rokām, — viņš izstiepa savas milzīgās, brūni iedegušās delnas, — un, goda vārds, brīnos, ka uz tām nav neviena kodiena, ne­viena skrāpējuma. Bet zem logiem auroja divi pūļi: viens dārdināja: «Vilnis! Vilnis!» — bet otrs rēca: «Nulles T!» Un jūs domājat, ka tā bija zinātniska diskusija? Nē! Tas bija viduslaiku dzīvokļa ķīviņš elektroenerģijas dēļ! Atcerieties to humoristisko, kaut arī, at­zīstos, ne visai saprotamo grāmatu, kur cil­vēku piekāva par to, ka viņš atejā nav no­dzēsis gaismu? «Zelta āzis» vai «Zelta ēze­lis»? … Tad lūk, Aristotelis un viņa banda gribēja piekaut Lamonduā un viņa bandu par to, ka tie pievākuši visu enerģijas rezervi… Godīgā Varavīksne! Vēl pirms gada Aristote­lis gāja apkampies ar Lamonduā! Nulles lauka fiziķis bija nulles lauka fiziķim draugs, biedrs un brālis, un nevienam nenāca prātā, ka Forstera aizraušanās ar Vilni sašķels pla­nētu divās daļās! Kādā pasaulē es dzīvoju! Pietrūkst visa — enerģijas, aparatūras, katra zaļknābja laboranta dēļ notiek plēšanās! La­monduā ļaudis zog enerģiju, Aristoteļa ļau­dis ķer un Cenšas savervēt autsaiderus — šos nelaimīgos tūristus, kas atlidojuši atpūsties vai uzrakstīt par Varavīksni kaut ko labu! Padome — Padome!!! — pārvērtusies par konfliktu orgānu! Es palūdzu atsūtīt man «Romiešu tiesības» … Pēdējā laikā es lasu tikai vēsturiskus romānus. Godīgā Varavīk­sne! Drīz vien es te nodibināšu policiju un zvērināto tiesu. Es pierodu pie pilnīgi jaunas, pilnīgi mežonīgas terminoloģijas. Aizvakar es nosaucu Lamonduā par atbildētāju, bet Aristoteli — par prasītāju. Es bez stomīša­nās spēju izrunāt tādus vārdus kā «jurispru­dence» un «policijas prezīdijs»! …