A.un B.STRUGACKIS: Tālā varavīksne

— Nu kāpēc tā, Kamil? Tas taču ir rupji. Tas aizvaino..

Kamils no jauna paraustīja plecus. Izska­tījās tā, it kā viņa galva, ķiveres spiesta, ienirtu kaut kur krūtīs un atkal izlektu.

— Aizvaino? — viņš teica. — Un kāpēc lai neaizvainotu?

Nebija ko atbildēt. Roberts instinktīvi juta, ka strīdēties ar Kamilu par morāles tēmām ir bezjēdzīgi. Kamils vienkārši nesapratīs, par ko ir runa.

Roberts pakāra dvieli un sāka gatavot bro­kastis. Viņi paēda klusēdami. Kamilām ne­vajadzēja vairāk kā gabaliņu maizes ar dže­mu un glāzi piena. Kamils vienmēr ēda ļoti maz. Tad viņš teica:

— Robi, jūs nezināt, vai viņi nosūtījuši «Bultu»?

— Aizvakar, — Roberts teica.

— Aizvakar … Tas ir slikti.

— Bet kam jums «Bulta», Kamil?

Kamils vienaldzīgi noteica:

— Man «Bulta» nav vajadzīga.

Galvaspilsētas nomalē Gorbovskis palūdza pieturēt. Viņš izlīda no mašīnas un teica:

— Ļoti gribas pastaigāties.

— Iesim, — sacīja Marks Valkenšteins un arī izkāpa.

Taisnā, spīdīgā šoseja bija tukša, visap : kārt pletās dzelteni zaļa stepe, bet priekšā cauri sulīgi zaļajai Zemes augu valstij kā dažādu krāsu plankumi raiboja pilsētas namu sienas.

— Pārāk karsts, — iebilda Persijs Dik- sons. — Sirdij smagi.

Noplūcis ceļmalā puķi, Gorbovskis pielika to pie sejas.

— Man patīk, ka ir karsts, — viņš teica. — Nāciet līdz, Persij. Jūs esat galīgi aptau­kojies.

Persijs aizcirta durtiņas.

— Kā gribat. Godīgi runājot, pēdējo div­desmit gadu laikā es no jums abiem esmu drausmīgi noguris. Esmu vecs cilvēks, un man gribas mazliet atpūsties no jūsu para­doksiem. Un esiet tik laipni — liedagā ne­nāciet man klāt.

— Persij, — teica Gorbovskis. — Brauciet labāk uz Pilsētiņu. Tiesa, es nezinu, kur tā atrodas, bet tur ir bērneļi, vientiesīgi smiekli, dabiska vienkāršība … «Tēvoci!» viņi kliegs. «Spēlēsim mamutu!»

— Tikai sargiet bārdu, -— piebilda Marks, skābi pasmaidīdams. — Viņi tajā iekārsies.

Kaut ko nomurminājis pie sevis, Persijs aizdrāzās.

Marķs un Gorbovskis nogriezās pa taciņu un nesteigdamies devās gar šoseju uz priekšu.

— Bārdainis kļūst vecs, — teica Marks.

— Arī mēs esam viņam jau apnikuši.

— Nu ko jūs, Mark, — atsaucās Gorbov­skis. Viņš izvilka no kabatas atskaņotāju.

— Nemaz neesam viņam apnikuši. Viņš ir vienkārši noguris. Turklāt viņš ir vīlies. Tas nav joks — cilvēks veltījis mums divdesmit gadus: viņam tā gribējās uzzināt, kā mūs iespaidos kosmoss. Bet tas nez kāpēc ne­iespaido … Es gribu Āfriku. Kur ir mana Āfrika? Kāpēc man vienmēr sajūk visi ierak­sti?

Viņš gausi soļoja pa taku aiz Marka, turē­dams zobos puķi, regulējot atskaņotāju un ik brīdi paklūpot. Tad viņš atrada Āfriku, un pār dzelteni zaļo stepi aizviļņoja tamtama skaņas. Marks paskatījās pār plecu.

— Izspļaujiet to draņķi, — viņš ar rie­bumu teica.

— Kāpēc draņķis? Ziediņš.

Tamtams dārdēja.

— Nogrieziet vismaz klusāk, — teica Marks.

Gorbovskis nogrieza klusāk.

— : Vēl klusāk, lūdzu.

Gorbovskis izlikās, it kā nogrieztu vēl klu­sāk.

— Tā? — viņš jautāja.

— Nesaprotu, kāpēc es to vēl līdz šim ne­esmu sabojājis, — Marks teica, nevienu ne­uzrunādams.

Gorbovskis ātri nogrieza pavisam klusu un iebāza atskaņotāju krūšu kabatā.

Viņi soļoja gar gaišām, daudzkrāsainām, ceriņiem apstādītām mājiņām, uz kuru jum­tiem "slējās vienādi energouztvērēju režģu konusi. Pār taku aizzagās ruds kaķis. «Kis- kis-kis!» Gorbovskis iepriecināts pasauca. Kaķis pārbijies metās biezajā zālē un palū- rēja no turienes zvērīgām acīm. Svelmainajā gaisā laiski sanēja bites. Kaut kur kāds rē­coši krāca.

— Ir nu gan lauki, — teica Marks. — Gal­vaspilsēta! Guļ līdz deviņiem …

— Nu kāpēc jūs tā, Mark, — Gorbovskis iebilda. — Es, piemēram, uzskatu, ka šeit ir ļoti patīkami. Bitītes… Minka nupat pār­skrēja pār taku… Ko jums vēl vajag? Gri­bat, lai uzgriežu skaļāk?

— Negribu, — teica Marks. — Man nepa­tīk tādi laiski ciemi. Laiskos ciemos dzīvo laiski cilvēki.

— Pazīstu jūs, pazīstu, — sacīja Gorbov­skis. — Jums vajag tikai cīņu, strīdus, lai dzirkstītu idejas. Arī kautiņš nenāktu par ļaunu, bet tas jau ideālā gadījumā … Pagai­diet, pagaidiet! Te ir kaut kas līdzīgs nāt­rēm. Skaisti, bet ļoti sāpīgi…

Viņš notupās pie kupla krūma, kam bija lielas, melni svītrotas lapas. Marks īgni no­rūca:

— Nu ko jus te tupat, Leonīd Andrejevič? Vai tad nātres neesat redzējis?

— Savu mūžu neesmu redzējis. Bet esmu lasījis. Un zināt ko, Mark, es jūs norakstīšu no kuģa … Jūs esat samaitājies, izlaidies. Jūs vairs neprotat priecāties par parasto dzīvi.

— Es nezinu, kas ir parasta dzīve, — teica Marks, — bet visas šīs puķītes un nātrītes, visas takas un taciņas un daždažādi celiņi — tas, manuprāt,' Leonīd Andrejevič, tikai sa­maitā. Pasaulē daudz kas vēl nav nokārtots, vēl par agru sajūsmā stenēt par visu šo buko- liku.

— Nenokārtotā, protams, vēl ir daudz, — Gorbovskis piekrita. — Bet tā vienmēr bijis un būs. Kas tā būtu par dzīvi bez nenokār­totā? Bet visumā viss ir ļoti labi. Ieklausie­ties, dzied … Lai gan daudz kas vēl ir slikti iekārtots …

Viņiem pretim pa šoseju joņoja gigantisks kravas atomkārs. Mašīnā uz kastēm sēdēja veselīgi, puskaili vīrieši. Viens no viņiem, aiz­rautīgi saliecies, trakā tempā strankšķināja bandžo stīgas, un visi saskanīgi auroja:

Kad pavasarī pļavas zied Un strazdi cīrulim ir rada, Mums saules priekā sirdis dzied Un saule dienai cauri vada.

Atomkārs aizdrāzās garām, un karstā gaisa vilnis uz mirkli nolieca zāli. Gorbovskis teica:

— Par to taču vajadzētu priecāties, Mark. Pulksten deviņos ļaudis jau ir uzcēlušies un strādā. Bet vai dziesma jums patika?

— Arī nav īsti tā, kā vajadzētu, — Marks ietiepīgi atteica.

Taciņa nogriezās, metot līkumu ap milzīgu betonētu baseinu ar tumšu ūdeni. Viņi iz­gāja cauri augstas, dzeltenīgas zāles saau- dzei, kas sniedzās līdz krūtīm. Melno akāciju biezās lapotnes pavēnī kļuva vēsāk.

— Mark, — čukstēja Gorbovskis. — Nāk meitene.

Marks sastinga kā sālsstabs. No zāles iz­nira gara auguma, apaļīga tumšmate baltās, īsās biksēs un īsā, baltā jaciņā ar norautām pogām. Tumšmate ar manāmu piepūli vilka aiz sevis smagu kabeli.

— Labdien! — Gorbovskis un Marks teica vienā balsī.

Tumšmate satrūkās un apstājās. Viņas sejā varēja lasīt izbailes.

Gorbovskis un Marks saskatījās.

— Labdien, meitēn! — nokliedza Marks.

Tumšmate izlaida kabeli no rokām un bē­dīgi nokāra galvu.

— Labdien, — viņa nočukstēja.

— Man ir tāda sajūta, Mark, — teica Gor­bovskis, — ka mēs esam iztraucējuši.

— Varbūt palīdzēt? — galanti apjautājās Marks.

Meitene paskatījās uz viņu caur pieri.

— Čūskas, — viņa pēkšņi teica.

— Kur? — Gorbovskis šausmās iesaucās un pacēla kāju.

— Čūskas vispār, — meitene paskaidroja. Viņa paskatījās uz Gorbovski. — Vai redzē­jāt šodien saules lēktu? — viņa pieglaudīgi apjautājās.

— Mēs šodien redzējām četrus saules lēk­tus, — nevērīgi teica Marks.

Meitene piemiedza acis un ar precīzi aprē­ķinātu kustību sakārtoja matus. Marks tūlīt stādījās priekšā: