A.un B.STRUGACKIS: Tālā varavīksne

Roberts iedomājās Taņu, cik pacietīgi viņa sēž lejā un gaida. Bet Patriks tikai bubināja, te pievirzoties tuvāk videofonam, te atkāpjo­ties nostāk, viņa balss brīžiem iedārdējās, brīžiem kļuva tikko dzirdama, un Roberts, kā parasti, ļoti ātri pazaudēja domas pavedienu. Viņš māja ar galvu, viņš teatrāli rauca pieri, rauca un izlīdzināja uzacis, bet absolūti nekā nesaprata un mokošā kaunā domāja par to, ka Taņa sēž tur lejā, atspiedusi zodu pret ceļgaliem, un gaida, kad viņš beigs savu svarīgo un nejaušam garāmgājējam neizpro­tamo sarunu ar planētas vadošajiem nulles lauka fiziķiem, kad būs izteicis šiem fiziķiem savu pilnīgi oriģinālo viedokli jautājumā, kura dēļ viņu traucē tik vēlu naktī, un kad vadošie nulles lauka fiziķi, brīnoties un kra­tot galvas, būs fiksējuši šo viedokli savos piezīmju blokos.

Te Patriks apklusa un pavērās viņā ar dī­vainu sejas izteiksmi. Roberts labi pazina šo izteiksmi, kas viņu vajāja visu mūžu. Dažādi ļaudis — gan vīrieši, gan sievietes — raudzī­jās viņā tā. Sākumā skatījās vienaldzīgi vai sirsnīgi, vēlāk nogaidoši, tad ar ziņkāri, bet agri vai vēlu nāca brīdis, kad uz viņu sāka skatīties tieši t ā. Un katru reizi viņš nezi­nāja, ko darīt, ko runāt un kā izturēties. Un kā dzīvot tālāk.

Viņš noriskēja.

— Galu galā tev taisnība, — viņš norūpē­jies paziņoja. — Bet tas viss tomēr rūpīgi jāpārdomā.

Patriks nolaida acis.

— Pārdomā, — viņš teica, neveikli smaidī­dams. — Un, lūdzu, neaizmirsti pārbaudīt ulmotronus.

Ekrāns nodzisa, un iestājās klusums. Ro­berts sēdēja salīcis, abām rokām ieķēries aukstajos, nelīdzenajos elkoņu balstos. Kāds reiz teica, ka muļķis, kas sapratis, ka ir muļ­ķis, vairs nav muļķis. Kādreiz tā varbūt pa­tiesi ir bijis, taču izteiktā muļķība vienmēr ir un paliek muļķība, bet es nekādi citādi ne­varu. Es esmu ļoti interesants cilvēks: viss, ko es saku, ir jau sen zināms, viss, par ko es domāju, ir banāls, viss, ko man izdevies pa­veikt, jau paveikts aizpagājušajā gadsimtā. Es esmu nevis vienkāršs stulbenis, bet re­tums pat stulbeņu vidū, muzeja retums, kaut kas līdzīgs hetmaņa zizlim. Viņš atcerējās, kā vecais Ņičeporenko reiz paskatījās viņa, Roberta, uzticīgajās acīs un nomurmināja: «Mīļo Skļarov, jūs esat veidots kā antīkais dievs. Bet kā katrs dievs, piedodiet, jūs esat pilnīgi nesavienojams ar zinātni…»

Kaut kas nokrakšķēja. Roberts atvilka elpu un izbrīnā paraudzījās uz elkoņa balstam atlauzto gabalu, ko viņš turēja līdz bālu­mam sažņaugtajā dūrē.

— Jā, — viņš skaļi teica. — To es varu. Patriks nevar. Ņičeporenko arī nevar. Es vienīgais varu.

Viņš nolika atlauzumu uz galda, piecēlās un piegāja pie loga. Aiz loga bija tumšs un karsts. Varbūt man aiziet no darba, kamēr neesmu padzīts? Jā, bet kā tad es dzīvošu bez viņiem? Bez šīs brīnumainās izjūtas no rīta, ka varbūt šodien beidzot pārsprāgs šī neredzamā, necaurlaidīgā čaula smadzenēs, kuras dēļ es neesmu tāds kā viņi, un es arī sākšu saprast viņus pusvārdā un pēkšņi ma­temātiskās loģikas simbolu putrā saskatīšu kaut ko pavisam jaunu, un Patriks uzsitīs man uz pleca un priecīgi teiks: «Re, cik vareni! Kā tev tas ienāca prātā?» — bet Maļajevs negribīgi izspiedīs: «Veiksmīgi, veiksmīgi… Tas neguļ virspusē …» Un es sākšu sevi cienīt.

— Kretīns, — viņš nomurmināja.

Vajadzēja pārbaudīt ulmotronus, bet Taņa

lai pasēd un paskatās, kā to dara. Labi vēl, ka viņa neredzēja manu fizionomiju, kad no­dzisa ekrāns.

— Taņucīt! — viņš pasauca no loga.

— Aū?

— Taņuk, vai tu zini, ka pērngad Rodžers mani izmantoja par modeli savai skulptūrai «Pasaules jaunība»?

Taņa, kādu brīdi klusējusi, ne visai skaļi atsaucās: — Pagaidi, es uzkāpšu pie tevis.

Roberts zināja, ka ulmotroni ir kārtībā, viņš to juta. Un tomēr viņš nolēma pārbau­dīt visu, ko vien iespējams pārbaudīt labora­torijas apstākļos, pirmkārt, tāpēc, lai atgū­tos pēc sarunas ar Patriku, otrkārt, tāpēc, ka viņš prata un mīlēja strādāt ar rokām. Tas viņu vienmēr izklaidēja un uz kādu laiku deva viņam to priecīgo sava nozīmīguma un vajadzīguma apziņu, bez kuras mūsu laikos vienkārši nav iespējams dzīvot.

Taņa — sirsnīgs, smalkjūtīgs cilvēks — sākumā klusi sēdēja netālu, bet pēc tam, tāpat klusēdama, ņēmās viņam palīdzēt. Pulksten trijos naktī atkal piezvanīja Pat­riks, un Roberts viņam pasacīja, ka nekādas noplūdes neesot.. Patriks likās izsists no slie­dēm. Kādu brīdi viņš šņāca ekrāna priekšā, kaut ko rēķinādams uz papīra driskas, pēc tam saritināja papīru caurulītē un uzdeva parasto retorisko jautājumu. «Un ko mēs no tā varētu secināt, Robi?» viņš jautāja.

Roberts pašķielēja uz Taņu, kas nupat bija iznākusi no dušas telpas un klusi atsēdusies iesānis no videofona, un uzmanīgi atbildēja, ka neredzot šeit nekā īpaša. «Parastā kārtējā strūkla,» viņš teica. «Pēc vakardienas tele- portācijas nulles laukā ari bija tāda. Un arī pagājušajā -nedēļā bija tāda pati.» Tad viņš padomāja un piebilda, ka fontāna jauda at­bilst apmēram simts gramiem nosūtītās ma­sas. Patriks arvien vēl klusēja, un Robertam šķita, ka viņš svārstās. «Visa pamatā ir masa,» teica Roberts. Viņš paskatījās uz Junga skaitītāju un jau pilnīgi pārliecinoši atkārtoja: «Jā, simts, simts piecdesmit grami. Cik šodien aizlaidāt? …» «Divdesmit kilo­gramu,» Patriks atbildēja. «Ā, divdesmit kilogramu … Jā> tad neiznāk.» Un te Rober­tam atausa ideja. «Pēc kādas formulas jūs aprēķinājāt jaudu?» viņš jautāja. «Pēc Dram- bes,» Patriks vienaldzīgi atbildēja. Roberts tā arī bija domājis: Drambes formula noteica jaudu ar precizitāti līdz zināmai pakāpei, bet Robertam jau sen bija padomā paša atrasta, rūpīgi pārbaudīta, uzrakstīta un pat ar krā­sainu rāmīti apvilkta universāla formula ne­derīgās matērijas izvirduma jaudas noteikša­nai. Un tagad, likās, ir pienācis visizdevīgā­kais brīdis nodemonstrēt Patrikam visas tās priekšrocības.

Roberts jau gribēja tvert zīmuli, kad Pat­riks pēkšņi nozuda. Roberts gaidīja, lūpā iekodis. Kāds jautāja: «Vai tu nedomā iz­slēgt?» Patriks neatsaucās. Pienāca Kārlis Hofmanis, izklaidīgi, maigi pameta ar galvu Robertam un, novērsies no ekrāna, pasauca: «Patrik, vai tu vēl runāsi?» Patrika balss no- bubināja iztālēm: «Neko nesaprotu. Vajadzēs te piestrādāt pamatīgāk!» «Es jautāju, vai tu vēl runāsi?» Hofmanis atkārtoja. «Nē taču, nē…» Patriks pikti atsaucās. Tad Hofmanis ar vainīgu smaidu pateica: «Piedod, Robi, mēs šeit taisāmies gulēt. Es izslēgšu, jā?»

Sakodis zobus tā, ka ausīs iedžinkstējās, Roberts tīšām lēni nolika sev priekšā papīra lapu, vairākas reizes pēc kārtas uzrakstīja loloto formulu, paraustīja plecus un moži no­teica:

— Tā jau es domāju. Viss skaidrs. Tagad dzersim kafiju.

Viņš bija sev pretīgs līdz pēdējai iespējai un sēdēja trauku skapīša priekšā tik ilgi, kamēr juta, ka atkal spēj valdīt pār savu seju. Taņa teica:

— Kafiju uzvāri tu, jā?

— Kāpēc es?

— Tu vāri, bet es skatīšos.

— Kāpēc tad tā?

— Man patīk skatīties, kā tu strādā. Tavas kustības ir pati pilnība. Nevienas lie­kas.

— Kā kibers, — viņš teica, bet viņam bija patīkami to dzirdēt.

— Nē. Ne tā kā kibers. Tu strādā ideāli. Bet ideālais vienmēr iepriecē.

— «Pasaules jaunība», — viņš nomurmi­nāja un pietvīka aiz tīksmes.