A.un B.STRUGACKIS - Tālā varavīksne

Roberts aizvēra logu un ieslēdza kondi-

cionēšanas sistēmu, pēc tam nesteigdamies un ar baudu salaboja elkoņa balstu. Kamils kaķa soļiem nedzirdami klīda pa laborato­riju, laiku pa laikam pavērdamies logā, kas atradās ziemeļu pusē. Acīmredzot viņš ne­maz necieta no karstuma, bet Robertam k^va karsti, jau skatoties uz viņu — uz biezo, balto žaketi, garajām, baltajām biksēm, apaļo, spīdīgo ķiveri. Tādas ķiveres eksperimentu laikā reizēm uzlika nulles lauka fiziķi: tās pasargāja no izstarojumiem.

Priekšā bija vesela dežūras diena, divpa­dsmit stundas, kad svelmējošā saule atradī­sies tieši virs jumta, kamēr nebūs izgaisuši izvirdumi un izzudušas visas vakardienas eksperimenta sekas. Roberts nometa žaketi un bikses un palika, vienās peldbiksītēs. Kon­dicionēšanas iekārta strādāja ar pilnu jaudu, bet neko nevarēja līdzēt.

Derētu izšļākt uz grīdas šķidro gaisu. Šķidrais gaiss ir, bet tā ir maz, turklāt tas nepieciešams ģeneratoram. «Nāksies pamocī­ties,» Roberts padevīgi nodomāja. Viņš no jauna apsēdās pie aparatūras. Cik jauki, ka vismaz krēslā ir vēss un atzveltnes drāna ne­līp klāt pie miesas!

Galu galā mēdz teikt, ka svarīgākais — būt savā vietā. Mana vieta ir šeit. Un es ne sliktāk par citiem izpildu savus mazos pie­nākumus. Un galu galā tā nav mana vaina, ka man pietrūkst dotību kaut kam lielākam. Starp citu, svarīgākais nav pat tas, vai es esmu savā vietā vai ne. Es vienkārši nevaru no šejienes aiziet, pat ja gribētu. Es vien­kārši esmu piekalts pie šiem ļaudīm, kas man tā krīt uz nerviem, piekalts pie grandiozā pa­sākuma, no kura tik maz sajēdzu.

Roberts atcerējās, ka šis uzdevums bija pārsteidzis viņu- jau skolā: materiālu ķer­meņu acumirklīgā pārsviešana pāri attālumu bezdibeņiem. Sis uzdevums tika izvirzīts par spīti visam, par spīti visiem ierastajiem priekšstatiem par absolūto telpu, par telpas un laika kontinuumu, par kapa telpu … To­reiz to sauca par «Rīmana krokas caurdur- šanu». Vēlāk — par «hiperdifūziju», «sigma difūziju», «nulles saplakšanu». Un beidzot par teleportāciju nulles laukā vai saīsinot — «nulles T». «Nulles T iekārta». «Nulles T problemātika». «Nulles T izmēģinātājs». «Nulles lauka fiziķis». «Kur jūs strādā­jat?»— «Esmu nulles lauka fiziķis.» Apbrī­nas pilns, jūsmīgs skatiens. «Paklausieties, pastāstiet, lūdzu, kas ir nulles lauka fizika? Es nekādi nevaru saprast.» — «Es arī ne.» Mjā …

Vispār kaut ko jau nu varētu pastastīt. Arī par šo elementāro enerģijas nezūdamības likumu apbrīnojamo metamorfožu, kad maza platīna kubiņa teleportācija nalles laukā uz Varavīksnes ekvatora izraisa uz tās poliem — kāpēc gan tieši uz poliem? — deģenerējušās matērijas gigantiskas strūklas, ugunīgus gei- zerus, kas padara cilvēkus aklus, un draus­mīgu, melnu Vilni, kas ir nāvējošs visam dzīvajam …

Varētu pastāstīt par niknajām, savā nesa- mierināmībā atbaidošajām cīņām starp pa­šiem nulles lauka fiziķiem, par šo neaptve­ramo šķelšanos starp lieliskiem cilvēkiem, kuriem, šķita, vajadzēja strādāt un strādāt plecu pie pleca, un tomēr viņi sašķēlās (kaut arī to zina tikai nedaudzi), un, ja Etjēns La- monduā ietiepīgi virza nulles lauka fiziku pa teleportācijas gultni, tad jauno skola nulles lauka problēmā par svarīgāko uzskata Vilni, šo zinātnes jauno džinu, kas raujas ārā no pudeles.

Un arī par to, ka līdz šim nenoskaidrotu iemeslu dēl kā neizdodas, tā neizdodas rea­lizēt dzīvās matērijas teleportāciju nulles laukā un ka nelaimīgie suņi, mūžīgie mo­cekļi, finišē kā sairušas organiskās vielas pi­kas … Ari par nulles lauka lidotājiem, par «dzīvespriecīgo desmitnieku» ar lielisko Gabu priekšgalā, par šiem veselīgajiem, pārtrenē- tajiem puišiem, kas nu jau trīs gadus mētā­jas pa Varavīksni vienmēr gatavi kāpt starta kamerā suņu vietā …

— Drīz mēs šķirsimies, Robi, — pēkšņi teica Kamils.

Roberts, kas jau bija gandrīz iesnaudies, satrūkās. Kamils stāvēja, pagriezis viņam muguru, pie ziemeļpuses loga. Roberts izslē­jās un pārvilka ar roku pār seju. Plauksta kļuva mitra.

— Kāpēc? — viņš jautāja.

— Zinātne. Cik tas ir bezcerīgi, Robi!

— Es to sen zinu, — Roberts nomurmināja.

— Jūsu izpratnē zinātne ir labirints. Strup­ceļi, tumšas ieliņas, negaidīti pagriezieni. Jūs redzat tikai sienas, neko citu. Un jūs neko nezināt par gala mērķi. Jūs paziņojāt, ka jūsu mērķis ir nokļūt līdz bezgalības galam, tas ir, jūs vienkārši paziņojāt, ka mērķa nav. Jūsu veiksmes mēraukla ir nevis ceļa gabals līdz finišam, bet noietais ceļš pēc starta. Jūsu laime, ka neesat spējīgs realizēt abstrakcijas. Mērķis, mūžība, bezgalība — tas viss jums ir tikai vārdi. Abstraktas filozofiskas katego­rijas. Jūsu ikdienā tās neko nenozīmē. Bet, ja jūs visu šo labirintu ieraudzītu no aug­šas …

Kamils apklusa. Roberts nogaidīja un jau­tāja:

— Bet vai jūs esat redzējis?

Kamils neatbildēja, un Roberts nolēma ne­uzstāt. Viņš nopūtās, atbalstīja zodu ar dū­rēm un aizvēra acis. «Cilvēks runā un dar­bojas,» viņš domāja. «Bet tam pamatā ir kaut kādi procesi viņa dvēseles dziļumos. Vairums ļaužu ir diezgan pasekli un tāpēc to dvēse­les kustības nekavējoties parasti izpaužas ārēji — tukšās pļāpās un bezjēdzīgā roku vicināšanā. Kamilam līdzīgiem ļaudīm šiem iekšējiem procesiem jābūt ļoti spēcīgiem, citādi tie netiks līdz virspusei. Ja varētu kaut reizi iemest aci viņa dvēselē!» Roberts iztēlo­jās melnojošu bezdibeni, kura dzīlēs strauji joņo bezveidīgas, fosforiscējošas ēnas.

Neviens viņu nemīl. Visi viņu pazīst — uz Varavīksnes nav tāda cilvēka, kas nepazītu

Kamilu, — bet neviens, neviens viņu nemīl. Tādā vientulībā es laikam sajuktu prātā, bet Kamilu, šķiet, tas pilnīgi neinteresē. Viņš allaž ir viens. Nav zināms, kur viņš dzīvo. Viņš pēkšņi parādās un pēkšņi pazūd. Viņa balto ķiveri redz te Galvaspilsētā, te tālu jūrā; ir ļaudis, kas apgalvo, ka viņš vairāk­kārt redzēts vienlaikus gan te, gan tur. Tā, protams, ir vietējā folklora, bet viss, ko vien par Kamilu stāsta, skan kā dīvaina anek­dote. Viņam ir savāda maniere izrunāt «es» un «jūs». Neviens nekad nav redzējis, kā viņš strādā, bet laiku pa laikam viņš ierodas Pa­domē un runā par nesaprotamām lietām. Pa­retam izdodas viņu saprast, un tādos gadīju­mos neviens nav spējīgs kaut ko iebilst. La- monduā reiz teica, ka blakus Kamilām viņš jūtoties kā gudra vectēva dumjš mazdēls. Vispār iespaids ir tāds, it kā visi planētas fiziķi, sākot ar Etjēnu Lamonduā un beidzot ar Robertu Skļarovu, atrastos vienādā lī­menī.

Roberts juta, ka vēl daži mirkļi un viņš izvārīsies pats savos sviedros. Viņš piecēlās un pagāja zem dušas. Viņš stāvēja zem le­dainajām strūklām, kamēr āda aiz aukstuma pārklājās ar zosādu un kamēr pazuda vēlē­šanās ielīst ledusskapī un iemigt.

Kad viņš atgriezās laboratorijā, Kamils sa­runājās ar Patriku. Patriks rauca pieri, ap­jucis kustināja lūpas un raudzījās Kamilā žēli un pieglaimīgi, Kamils garlaicīgi un pa­cietīgi skaidroja:

— Pacentieties ņemt vērā visus trīs fak­torus. Visus trīs faktorus reizē. Te nav vaja­dzīga nekāda teorija, tikai nedaudz telpis­kas iztēles. Nulles aktors subtelpā un abās laika koordinātēs. Nevarat?

Patriks lēni pašūpoja galvu. Viņš izskatī­jās nožēlojams. Kamils brīdi pagaidīja, tad paraustīja plecus un izslēdza videofonu. Ro­berts, beržoties ar asu dvieli, apņēmīgi teica: