Varētu jautāt, kāpēc es vispār uzturēju pazīšanos ar Mornielu?
Nu, vispirms tāpēc, ka viņš dzīvoja tuvumā, turklāt viņa bija kaut kāds savdabīgs kahektisks kolorīts. Un, kad es sēdēju caurām naktīm, pūlēdamies izspiest no sevis dzejoli, bet tas nekādi neļāvās izspiesties, ap sirdi kļuva vieglāk no domas, ka var iegriezties Morniela studijā un izklaidēties, risinot sarunu par lietām, kam nav nekāda sakara ar literatūru.
Tiesa, te bija viens mīnuss, kas man pastāvīgi izkrita no prāta, — mums allaž iznāca nevis saruna, bet monologs, kurā es tikai izretis pamanījos iespraust pa īsai replikai. Redzat, starpība starp mums bija tāda, ka manus dzejoļus iespieda — kaut vai nožēlojamos eksperimentālos žurnāliņos ar sliktu salikumu, kur honorāra vietā varēja saņemt gada abonementu, turpretim Morniela darbi nekad nekur nebija izstādīti, nevienu pašu reizi.
Bija vēl kāds iemesls, kāpēc es uzturēju ar viņu sakarus. Viens talants Mornielam nenoliedzami piemita.
Ja runājam par eksistences līdzekļiem, tad es tik tikko spēju savilkt galus kopā. Par labu papīru un skaistām grāmatām varu tikai sapņot, jo tie ir man nepieejami dārgumi. Bet, kad nu ļoti sagribas kaut kā — piemēram, Vollesa Stīvensa [7] darbu jaunākā krājuma —, es aizkāpju pie Morniela un viņam to pasaku. Mēs dodamies uz grāmatu veikalu, ieejam tajā pa vienam. Es uzsāku sarunu par kādu greznu izdevumu, kura pašlaik nav pārdošanā un kuru es it kā vēlos pasūtīt, un, tiklīdz man izdodas piesaistīt sev visu saimnieka uzmanību, Morniels nosper Stī- vensu. Pats par sevi saprotams, es zvēru sev, ka tūlīt pat par to samaksāšu, kolīdz mani apstākļi uzlabosies.
Tādās lietās ar Mornielu neviens nevar sacensties. Ne reizi nav gadījies, ka viņu turētu aizdomās, nemaz nerunājot par to, ka viņš būtu pieķerts nozieguma vietā. Dabiski, ka man jānorēķinās par šiem pakalpojumiem, darot to pašu gleznošanas piederumu veikalā, lai Morniels varētu papildināt savus audekla, krāsu un otu krājumus, taču galu galā tas ir to vērts. Tiesa, grūtāk panest garlaicību, kas man uzmācas, kad Morniels spriedelē, un sirdsapziņas pārmetumus par to, ka viņš vispār nemaz net-aisās maksāt par šādi iegūtajām lietām. Mierinu sevi, ka pirmajā izdevīgajā gadījumā pats par visu samaksāšu.
— Diez vai es esmu tik unikāls, kā pats sev liekos, — viņš todien sacīja. — Protams, piedzimst arī citi ar ne mazāku potenciālu talantu kā man, taču šis talants viņus pazudina, vēl nepaguvis sasniegt radošo briedumu. Kāpēc? Kādā veidā?… Te nepieciešams analizēt lomu, kāda ir sabiedrībai…
Tajā mirklī, kad viņš izteica vārdu «sabiedrība», es pirmoreiz ieraudzīju to parādību. Manā priekšā uz sienas novirmoja purpursarkana migla, un tajā iezīmējās dīvaini mirgojoši kastes apveidi ar dīvainiem mirgojošiem cilvēka figūras apveidiem iekšā. Tas viss bija piecas pēdas virs grīdas un atgādināja daudzkrāsainus siltuma viļņus. Parādība tūlīt pat nozuda.
Taču siltuma viļņiem laiks bija pārāk auksts, un optiskas ilūzijas man nemēdz rādīties. Iespējams, es nospriedu, ka manā acu priekšā veidojas jauna plaisa sienā. Sī telpa patiesībā nebija paredzēta studijai, tas bija parasts dzīvoklis bez karstā ūdens un ar šķirbainiem logiem, bet kāds no agrākajiem iemītniekiem bija nojaucis visas starpsienas un iztaisījis vienu garu istabu. Dzīvoklis atradās augšējā stāvā, mājas jumts bija caurs, un uz sienām rēgojās platas, viļņotas joslas kā piemiņa no straumēm, kas pa tām tecējušas lietus laikā.
Bet kāpēc purpursarkanā krāsa? Un kāpēc tādi kā cilvēka apveidi kastē? Pārlieku komplicēti vienkāršai plaisai. Un kur tas viss nozuda?
— … mūžīgā konfliktā ar indivīdu, kurš tiecas izpaust savu individualitāti, — Morniels pabeidza savu domu. — Nemaz nerunājot par to…
Kļuva dzirdamas melodiskas, augstas skaņas, cita pēc citas, gandrīz nepārtrauktā virknē. Un pēc tam istabas vidū — šoreiz pēdas divas virs grīdas — atkal parādījās purpursārtas līnijas, tādas pašas trīcošas, mirgojošas, un vidū — cilvēka apveidi.
Morniels nolaida kājas pār gultas malu un sāka blenzt uz šo brīnumu.
— Kas par …
Parādība atkal nozuda.
— Kas t-tc notiek? — viņš izstomīja. — Kas t-tas t-tāds?
— Nezinu, — es atsaucos. — Taču, lai butu kas būdams, tas pamazām lien iekšā pie mums.
Vēlreiz augstas skaņas. Istabas vidū uz grīdas parādījās purpursārta kaste. Tā vērtās arvien tumšāka, tumšāka un reālāka. Skaņas sasniedza pavisam augstu toni, tad pavājinājās un,' kad kaste kļuva necaurspīdīga, apklusa pavisam.
Kastes durtiņas atvērās. No tās istabā iznāca cilvēks; viss viņa apģērbs sastāvēja it kā no sprodzi- ņām.
Viņš paskatījās vispirms uz mani, tad uz Mornielu.
— Morniels Metavejs? — viņš apvaicājās.
— J-jā, — Morniels sacīja, kāpdamies atpakaļ uz ledusskapja pusi.
— Mister Metavej, — teica cilvēks no kastes, — mani sauc Glesku. Es nesu jums sveicienu no mūsu ēras 2487. gada.
Neviens no mums neattapās, ko uz to atbildēt. Es piecēlos no krēsla un nostājos blakus Mornielam, instinktīvi juzdams vēlēšanos atrasties tuvāk kaut kam labi pazīstamam.
Krietnu brīdi mēs palikām izejas pozīcijā. Mēma aina.
2487. gads, es domāju. Mūsu ēras. Es nekad nebiju redzējis kādu tādā apģērbā. Vēl vairāk — nekad nebiju iztēlojies tādu apģērbu, kaut gan aizrautības mirkļos mana fantāzija spējīga uz vistrakākajiem lidojumiem. Apģērbs nebija caurspīdīgs, taču arī ne gluži gaismas necaurlaidīgs. Varētu teikt — tas it kā rotaļājās ar gaismu, dīvaini vizuļodams. Dažādi krāsu toņi un nianses nemitīgi dzenāja cits citu ap sprodziņām. Te acīmredzot bija kaut kāda harmonija, taču ne tāda, ka manas acis spētu to uztvert un apjēgt.
Pats misters Glesku bija apmēram vienā augumā ar mani un Mornielu un izskatījās tikai mazlietiņ vecāks par mums. Taču viņā jautās tāda — pat nezinu, kā to nosaukt —, teiksim, dižciltība, īsts iekšējs cildenums un smalkums, kas atstātu kaunā pat Vc- lingtonas hercogu. Varbūt civilizētība. Tas bija pats civilizētākais cilvēks no visiem, ar ko man līdz tam bija iznācis sastapties.
Viņš paspēra dažus soļus uz priekšu.
— Domāju, — viņš sacīja apbrīnojami skanīgā, virstoņiem bagātā balsī, — ka mums vajadzētu izdarīt divdesmitajam gadsimtam raksturīgo sarokošanās ceremoniju.
Tā mēs arī rīkojāmies — izdarījām divdesmitajam gadsimtam raksturīgo sarokošanās ceremoniju. Pirmais svešajam roku pasniedza Morniels, pēc tam es, un abi ļoti bikli. Misters Glesku paspieda mums roku tik neveikli kā fermeris no Aiovas, kurš pirmoreiz mūžā ēd ar ķīniešu nūjiņām.
Ceremonija bija beigusies, viesis stāvēja, apveltīdams mūs ar platu smaidu. Pareizāk sakot, viņš smaidīja Mornielam.
— Kāds brīdis, vai nav tiesa? — viņš sacīja.
— Kāds vēsturisks brīdis!
Morniels dziļi nopūtās, un es jutu, ka ilgie gadi, kuru laikā viņam atkal un atkal nācās negaidot sadurties kāpnēs ar tiesu izpildītājiem, kas pieprasīja samaksāt parādus, nav bijuši velti. Viņš ātri atguvās, viņa smadzenes sāka strādāt.
— Kā saprast jūsu vārdus «vēsturisks brīdis»? — Morniels jautāja. — Kas tajā tāds sevišķs? Vai tad jūs būtu laika mašīnas izgudrotājs?
— Es? Izgudrotājs? — Misters Glesku pasmējās.
— Ak nē, nekādā ziņā. Iespēju ceļot laikā atklāja An- tuaneta Ingeborga drīz pēc jūsu laikmeta. Diez vai
Читать дальше