— Sis ir pats pēdējais, — Morniels mazliet nedroši sacīja. — Viss pārējais ir uzgleznots agrāk. — Viņš izvilka no statņiem ķīļrāmi. — Nu, labi, bet šis? Kāds jums tas liekas? Saucas «Bezformas formas Nr. 22». Neapstrīdami tas ir labākais no maniem agrīnajiem darbiem.
Misters Glesku nodrebēja.
— Iespaids tāds, it kā krāsu paliekas no paletes būtu uzliktas uz citām tādām pašām paliekām.
— Pareizi. Tā ir mana tehnika — «netīrs uz netīra». Bet jūs gan laikam to zināt, ja reiz esat tāds manas glezniecības speciālists. Un te ir «Bezformas formas Nr. …»
— Labāk liksim mierā šo bezformību, mister Me- lavej, — Glesku lūdzās. — Gribētos paskatīties jūs krāsās. Krāsās un formā.
Morniels pakasīja pakausi.
— Jau krietni sen es neesmu neko gleznojis pilnā kolorītā… Kaut gan… pagaidiet… — Viņa seja atplauka, viņš ielīda aiz statņiem un izvilka no turienes audeklu vecā ķīļrāmī. — Tas ir viens no nedaudzajiem darbiem, kas saglabājušies no sārti lāsumainā perioda.
— Nespēju saskatīt to ceļu… — misters Glesku bilda, drīzāk runādams pats ar sevi nekā ar mums. — Protams, tas nav… — Viņš apklusa un neizpratnē paraustīja plecus, uzraudams tos gandrīz līdz ausīm — kustība, ko pazīst katrs, kas redzējis mākslas kritiķi strādājam. Pēc tādas plecu paraustīšanas vārdi nav vajadzīgi. Ja jūs esat gleznotājs, kura darbs pašreiz tiek apskatīts, jums tūlīt viss kļūst skaidrs.
Pa to laiku Morniels drudžaini vilka ārā no sienmales aiz statņiem gleznu pēc gleznas. Katru viņš parādīja misteram Glesku — tas krampjaini rīstījās kā cilvēks, kas pūlas apspiest vēmienu, — un ķērās pie nākamās.
— Nekā nesaprotu, — Glesku sacīja, raudzīdamies uz grīdu, kas bija piekrauta ar audekliem. — Neapšaubāmi tas viss uzgleznots, kad jūs vēl nebijāt sevi atklājis un atradis pats savu oriģinālu tehniku. Bet es meklēju pēdas, kaut vai mazāko pazīmi ģēnijam, kas gatavojas iziet pasaulē. Un… — Viņš apjucis pašūpoja galvu.
— Bet ko jūs teiksiet par šito? — Morniels jau bija aizelsies.
— Aizvāciet! — misters Glesku atstūma gleznu ar abām rokām. Viņš atkal paskatījās uz savu rādītājpirkstu, un es ievēroju, ka melnais plankumiņš tagad sarāvās un izpletās lēnāk. — Ir palicis maz laika, un es esmu pilnīgā nesaprašanā. Džentlmeņi, atļaujiet jums kaut ko parādīt.
Viņš iegāja purpursārtajā kastē, iznāca no tās ar grāmatu rokās un pieaicināja mūs sev klāt. Mēs ar Mornielu nostājāmies viņam aiz muguras un raudzī- jāmies pār plecu. Grāmatas lapas tikko dzirdami šķindēja, kad misters Glesku tās pāršķīra, un bija skaidrs, ka tās nav taisītas no papīra.
Bet titullapā . ..
MORNIELA METAVEJA (1928—1996) GLEZNU PILNS KOPOJUMS
— Vai tu esi dzimis divdesmit astotaja? — es jautāju.
Morniels pamaja.
— Divdesmit astotā gada divdesmit trešajā maijā.
Un viņš brīdi klusēja. Bija saprotams, par ko viņš
domā, un es ātri aplēsu. Sešdesmit astoņi gadi. Ne katram ļauts precīzi zināt, cik viņam vēl atlicis dzīvot. # Bet sešdesmit astoņi — tas nemaz nav tik slikti.
Misters Glesku atvēra grāmatu tajā vietā, kur sākās reprodukcijas.
Pat vēl tagad, atceroties iespaidu, kādu atstāja pirmā glezna, man notrīc un saļogās ceļgali. Tā bija abstrakcija trakās krāsās, bet tāda, kādu es nekad pat iedomāties nebūtu varējis. Viss mūsu modernais abstrakcionisms salīdzinājumā ar to bija kā bērnudārza audzēkņu nevarīgi vingrinājumi.
Jebkurš cilvēks, kas nav zaudējis redzi, būtu sajūsminājies par tādu šedevru, kaut arī līdz tam viņš būtu spējis uztvert tikai priekšmetiskās glezniecības darbus. Šī glezna sajūsminātu pat tos, kam vispār jebkura virziena glezniecība ir galīgi vienaldzīga.
Negribas atzīties raudulībā, taču man patiešām acīs sariesās asaras. Katrs, kam ir kaut mazākā tieksme pēc skaistā, būtu reaģējis tieši tāpat.
Bet ne Morniels.
— Ak tādā garā, — viņš atviegloti sacīja kā cilvēks, kas galu galā sapratis, ko no viņa prasa. — Kāpēc tad jūs uzreiz neteicāt, ka jums vajag tieši tādā garā?
Misters Glesku sagrāba viņu aiz netīrā krekla piedurknes.
— Jūs gribat sacīt, ka jums ir arī tādas gleznas?
— Ne gleznas, bet glezna. Viena vienīga. Uzgleznoju pagājušajā nedēļā eksperimenta veidā, taču nebiju ar to apmierināts un atdevu vienai meičai apakšstāvā. Vai vēlaties to redzēt?
— Jā, protams! Pat ļoti. Ļoti!
— Lieliski, — Morniels sacīja. Viņš pasniedzās pēc grāmatas, paņēma to no Glesku rokām un ar nevērīgu žestu nosvieda uz gultas. — Ejam! Tas mums prasīs tikai pāris minūtes.
Ejot lejup pa kāpnēm, mani pārņēma neparasts apmulsums. Tikai par vienu es biju pārliecināts tikpat noteikti kā par to, ka Džefrijs Cosers dzīvojis pirms Aldžernona Svinbērna, — neviena glezna, ko gleznojis vai nākotnē spējīgs uzgleznot Morniels, netiks grāmatas reprodukcijām tuvāk par miljonu estētisko jūdžu. Un es zināju, ka ar visu savu pastāvīgo dižošanos un neizsmeļamo pašpārliecību arī viņš to saprot.
Divus stāvus zemāk Morniels apstājās pie durvīm un pieklauvēja. Nekādas atbildes. Viņš pagaidīja pāris sekundes un pieklaudzināja vēlreiz. Atkal nekā.
— Velns lai parauj! Nav mājās. Bet man tā gribējās jums to parādīt!
— Man vajag to redzēt, — misters Glesku ļoti nopietni sacīja. — Man nepieciešams redzēt kaut vai vienu gleznu, kas līdzīga jūsu brieduma laika darbiem. Taču mans laiks beidzas un . ..
— Zināt ko? — Morniels noknikšķināja pirkstus. — Enitai ir kaķi, viņa lūdza mani tos pabarot viņas prombūtnes laikā un atstāja dzīvokļa atslēgu … Ja es uzskrietu augšā un paņemtu?
— Lieliski! — Glesku priecīgi atsaucās, raudzīdamies uz savu pirkstu. — Tikai esiet tik laipns un pasteidzieties!
— Zibenīgi! — Taču, pagriezies uz kāpņu pusi, Morniels uztvēra manu skatienu un deva zīmi — to, kuru mēs lietojām, izdarīdami savus «pirkumus». Tas nozīmēja: «Apvārdo viņu! Papūlies viņu ieinteresēt.»
Tad arī es aptvēru — grāmata! Pārāk daudz reižu es biju redzējis, kā darbojas Morniels, un tūlīt sapratu, ka nevērīgais žests, ar kādu viņš nosvieda grāmatu uz gultas, slēpa sevī visu, ko vēlaties, tikai ne nevērību. Viņš tīšām nolika grāmatu tā, lai vajadzības gadījumā tā būtu pa rokai. Tagad Morniels metās augšā paslēpt grāmatu, un, kad mistera Glesku laiks būs beidzies, viņš gluži vienkārši nevarēs to atrast.
Veikli! Velnišķīgi veikli, es teiktu. Un pēc tam Morniels Metavejs gleznos Morniela Metaveja darbus. Bet radīt viņš tos neradīs.
Viņš tos kopēs.
Pa tam dotā zīme lika man atvērt muti un automātiski sākt pļāpāšanu.
— Vai jūs pats arī zīmējat, mister Glesku? — Tas bija labs sākums.
— Ak nē! Protams, zēns būdams, es gribēju kļūt par mākslinieku — manuprāt, ar to sāk ikviens mākslas zinātnieks — un pat pašrocīgi uztriepu vairākas gleznas. Taču tās bija ļoti sliktas, taisni briesmīgas. Pēc tam es sapratu, ka rakstīt par gleznām ir daudz vieglāk nekā tās radīt. Un, kad es sāku lasīt grāmatas par Morniela Metaveja dzīvi, man kļuva skaidrs, kas ir mans aicinājums. Es ne tikai ļoti labi izjutu viņa daiļrades būtību, arī viņš pats man vienmēr šķita esam cilvēks, kuru es varētu saprast un iemīlēt… Tieši tas mani tagad mulsina. Viņš nepavisam… nepavisam nav tāds, kādu es viņu biju iedomājies.
Читать дальше