Tiek par nieka naudu liela ba-auda!
Urā! Urā! Urā!
Telekamera virs Lestija galvas iegaismojās krāsainām spuldzītēm, un sākās priekšnesums. Sižets neizcēlās ar komplicētību — mīlestība Fobosa degvielas iepildīšanas stacijā. Lestijs ludziņā nespēlēja, — darbības gaitā viņš to komentēja ar saviem jokiem.
Bet joki šodien bija pirmklasīgi, tā ka smējās pat raidījuma režisors. Tas ir, viņš, protams, nesmējās, par to nevarēja būt ne runas, bet brīžiem viņa sejā parādījās smaids. Un, ja jau smaida režisors, tad skatītāji visā Rietumu puslodē plīst aiz smiekliem. Šī patiesība ir tikpat neapstrīdama kā tas fakts, ka trešais teledāra viceprezidents mūžīgi kļūst par nekrietnas izjokošanas upuri — parādība, kas labi pazīstama visiem sociologiem kā «Pretparsona efekts».
Laiku pa laikam Lestijs paskatījās uz robotu. Viņu darīja nemierīgu tas, ka šis radījums groza savu dzelzs galvu uz visām pusēm. Vienu brīdi robots pat pagriezās pret Lestiju ar muguru un pa caurspīdīgajām durvīm ņēmās aplūkot režisora kabīnītes pulti. Gadījumam, ja ievajadzētos ekspromta, Lestijs jau iepriekš bija pabīdījis sānis zaļo plāksnīti.
Ekspromta ievajadzējās pavisam negaidīti. Otrā naivo lomu tēlotāja piepeši sapinās savā monologā, kas sākās ar vārdiem: «Un, kad Harolds man pastāstīja, ka atbraucis uz Marsu tāpēc, ka viņam apriebusies militārā un birokrātiskā valsts sistēma …», vairākas reizes ātri nomurmināja: «Un tad es viņam teicu… jā, es viņam pateicu… es nevarēju neteikt…», saminstinājās un sāka nervozi kodīt lūpas, pūlēdamās atcerēties aizmirsto repliku.
Mazajā kabīnītē režisora pirksti bez skaņas pārskrēja pār klaviatūru, un vajadzīgā rindiņa iedegās uz ekrāna pie griestiem. Studijā iestājās nāves klusums. Visi cerīgi gaidīja, ka Lestijs ar savu ekspromtu piepildīs kritisko pauzi.
Lestijs pagriezās pret robotu. Kāda laime! Tas stāvēja ar seju pret viņu. Lieliski! Tagad tikai jautājums, vai mezonu filtrs darbosies.
Uz Ruperta pieres parādījās uzraksts. Lasot pa ekrāniņu slīdošos vārdus, Lestijs izrunāja tos skaļi:
— Paklau, Barbara, vai zini, kas notiks, ja tu slikti barosi savu Haroldu?
— Nē, nezinu, — atbildēja aktrise, pēc labākās sirdsapziņas atsaukdamās Lestijam un vienlaikus pūlēdamās iegaumēt aizmirsto frāzi. — Nu, kas tad notiks?
No kakta atskanēja Ruperta pērkonīgā balss:
— Viņš nospriedīs, ka tev trūkst uguns!
Skaļi smējās studija. Skaļi smējās Ruperts. Tikai viņa smiekli skanēja tā, it kā viņš grasītos sašķīst gabalos. Visā Rietumu puslodē skatītāji metās pie kaucošajiem, sprakšķošajiem un dārdošajiem teledā- riem, pūlēdamies savaldīt satrakojušos elektroniku.
Pat Lestijs nenoturējās neiesmējies. Lieliski! Daudz pikantāks joks nekā tie, ko viņam piegādāja Grīns un Andersens, turklāt ar to parupjo senās fermeru asprātības piegaršu, pēc kuras tik ļoti dzenas tagadējie klauni. Šis robots ir īsts dārgums…
Stop! Bet Ruperts taču nepateica Lestijam priekšā šo repliku — viņš izrunāja to pats. Skatītājus sasmīdināja nevis Lestijs, bet robots — cilvēki smejas par Rupertu, kaut arī viņu uz ekrāna neredz. Kas tā par velna būšanu? …
Beidzot ludziņa bija galā, un kameras pārslēdzās uz Džozefīnu Lisiju un viņas orķestri.
Lestijs izmantoja īso starpbrīdi, lai sauktu Rupertu pie kārtības. Ar pavēlošu žestu viņš norādīja robotam uz kontrolkabīni.
— Ej tur, putnubiedēkli nolādētais, un neuzdrošinies bāzt degunu laukā, kamēr beigsies raidījums! Paturi savus jociņus sev, dzelzs nekrietneli! Tu kodīsi rokā, kas tevi ieeļļo? Pagaidi tu man!
Ruperts pakāpās atpakaļ, bezmaz saspiezdams bu- taforu.
— Bing-bing? — viņš jautājoši nošķindēja. — Bim- bam-bom?
— Es tev parādīšu jokus! — Lestijs uzbļāva. — Nu, marš kabīnē, un lai no tevis te ne smakas nebūtu!
Kājas vilkdams un atstādams plastmasas grīdā dziļas sliedes, Ruperts lēni aizgorījās uz savu Svētās Helēnas salu.
Raidījums turpinājās. Retajos brīvajos brītiņos Lestijs redzēja, kā robots, drūmi ierāvis galvu plecos un it nemaz vairs nelīdzinādamies elegantajam plūdlīnijas modelim 2207, stāv blakus tehniķiem pie kontrolpultlm. Dažbrīd viņš, drudžaini raustīdamies, staigāja šurpu turpu pa šauro kabīni un laiku pa laikam mēģināja samierināties ar Lestiju, iedegdams savā ekrāniņā tādus uzrakstus kā, piemēram: «Kāda starpība starp hipertoniķi un hipertelpu?» vai: «Kas ir plikpaurība? Sukāšanas aizstāšana ar mazgāšanu.» Taču Lestijs pilnīgi ignorēja šos nožēlojamos pūliņus.
Sākās otrs reklāmas iespraudums.
— Vai jūs esat kādreiz padomājuši, — saldā balsī jautāja diktors, — kāpēc visā kosmosā vienīgi «Zvaigžņu tulks» ir pirmā lieluma zvaigzne? Objektīvos pētījumos konstatēts, ka mūsu slavenie varoņi, lidojot uz zvaigznēm, vienmēr ņem sev līdz… Vai, kas tas?
Ruperts bija izgrūdis no kabīnes citu pēc cita visus trīs sašutušos tehniķus un aizcirtis aiz viņiem durvis. Un tagad pats ņēmās spiest pogas un grozīt kloķus.
— Robots saniknojies! Viņš izsvieda mūs aiz durvīm!
— Paklausieties, viņš ir sajucis! Ja nu pārslēdz kameras uz kontrolkabīni? To ir viegli izdarīt. Pasarg dievs, ja tas ir runājošs robots!
— Viņš izies ēterā! Vai viņš prot runāt?
— Vai viņš prot runāt?!… — Lestijs novaidējās. — Ātrāk dabūjiet viņu ārā no turienes!
— Dabūt viņu ārā? Interesanti, kā? — Inženieris žultaini iesmējās. — Viņš taču aizslēdza durvis. Un vai jūs zināt, no kāda materiāla ir kontrolkabīnes sienas un durvis? Viņš var tur sēdēt, kamēr USEPR atslēgs enerģijas padevi. Bet tas nav …
— Vai jūs esat kādreiz padomājuši, kāpēc šīs cigaretes sauc par «Zvaigžņu tulku»? — studijā nodārdēja Ruperta pērkonīgā balss, un gandrīz vienlaikus to izdzirdēja miljoni skatītāju. — Viens ievilciens, un no acīm šķiļas zvaigznes! Ding-dung-dang-dong! Jā, ser! Visu krāsu un nokrāsu zvaigznes, un nemaz
nepūlieties iztulkot, ko tas nozīmē! Bim-bam! Otrais ievilciens — un uzliesmo Nova! Gr-ram-gr-rutnm! Tūkstoš aromātu, un visi viltoti! Bing! Bang!…
Kontrolkabīnes sienas drebēja no varenajiem dār- ^ došajiem smiekliem. Bet drebēja ne tikai sienas.
Džozija kā prazdama mierināja Lestiju.
— Mīļais, nevar taču viņš ārdīties mūžīgi! Drīz viņam pietrūks ko teikt!
— Pietrūks gan — ar viņa joku krājumu! Un vēl tas.. .variators, un vēl tas mezonu filtrs. Nē, Džozij, es esmu pagalam! Ar manu karjeru ir cauri — tagad mani kamerām ne tuvumā nelaidīs. Bet citu neko es
.Jl neprotu. No kā es dzīvošu? Džozij, Džozij, ar mani ir beigas!
Galu galā inženieriem izdevās atslēgt enerģijas padevi visā Teledārsitijā. Aprāvās raidījumi visās teledāra programmās, pārtrūka sakari ar kosmosu, apklusa radiofoni. Ātrgaitas lifti iestrēga starp stāviem. Priekšnieku kabinetos nodzisa gaisma. Tikai tad ar tālvadības kotroliekārtas palīdzību varēja atvērt kabīnes durvis un izvilkt laukā nevarīgi saļimušo robotu.
Kad apsīka enerģija, apsīka arī viņš.
Lestijs apprecējās ar Džoziju. Taču laimīgs viņš nebija. Viņam bija aizliegts rādīties teledārā līdz mūža galam.
Starp citu, badā viņš nenomira. Dažreiz viņš pat nožēloja, ka tā nebija noticis. Raidījums, kas pazudināja Lestiju, Rupertu padarīja slavenu. Tūkstošos vēstuļu teleskatītāji pieprasīja vēlreiz parādīt nekaunīgo robotu, kas uzdrošinājies izzobot reklāmu devējus. «Zvaigžņu tulka» noiets trīskāršojās. Un galu galā vienīgi tam bija kāda nozīme…
Читать дальше