Kaut kas nošķindēja. Ruperts bija sasitis papēžus. Viņa ķermenis liecās lejup, lai manierīgi paklanītos Džozijai.
— Gins … — viņš iesāka.
Robota galva cēli slīga arvien zemāk un zemāk un beidzot ar skaļu blīkšķi atsitās pret grīdu.
Džozija aiz smiekliem gandrīz vai krita histērijā. Lestijs sita ar plaukstām sev pa gūžām. Ruperts sastinga, izveidojis taisnleņķa trijstūri, kura virsotne bija viņa ķermeņa paplašinātā daļa.
— .. .bergs, — Ruperts pabeidza, atspiedies ar galvu pret grīdu.
Viņš nemaz nemēģināja piecelties. Robota iekšienē kaut kas domīgi dūca.
— Nu, labi, — Lestijs norūca. — Vai tu taisies visu dienu te muļķoties? Piecelies!
— Viņš ne-evar! — Džozija spiedza. — Viņam ir pārvietots smaguma centrs, un viņš nevar piecelties. Ja tev kādreiz izdosies iztaisīt tik komisku triku tele- dārā, tad divsimt miljonu gluži nevainīgu skatītāju nomirs aiz smiekliem.
Komiķis Lestijs savilka grimasi un noliecās pār robotu. Viņš apņēma to ap pleciem un vilka uz augšu. Lēnām un ļoti negribīgi Ruperts iztaisnojās. Viņš iebikstīja ar pirkstu ekrānā.
— Ar šito meiču tu bez bēdu nodzīvosi mūžu, — viņš sāka skaitīt metāliskā rečitatīvā, — pēc nāves tiksi ellē karstā un domāsi, ka esi paradīzes dārzā!
— Aizveries! — Lestijs uzkliedza. — Vai dzirdi, ko es saku! Aizveries!
Robotu sagrāba jauna zobratu šņirkstēšanas lēkme. Lestijs ērcīgi sabozās.
— Mana brīnišķīgā veco flīžu grīda! Tādu divdesmitā gadsimta vidus flīžu nav nevienam mūsu tornī! Paskat, ko viņš ar to izdarījis! Caurums būs ne mazāks par …
— Simtiem reižu esmu tev skaidrojusi, — Džozija sāka tarkšķēt, — ka divdesmitajā gadsimtā flīžu grīdu lika tikai vannas istabā. Dažreiz arī virtuvē, bet visbiežāk vannas istabā. Un tavs imitētais radiators un sekretārs ar izbīdāmu vāku vispār ir no citiem laikmetiem. Tev nav nekādas senlietu izjūtas. Pagaidi tik, draudziņ, apmainīsimies gredzeniem un uzbērsim
j viens otram sauju rīsu, tad tu dabūsi zināt, kāda izskatījās dzīvojamā māja prezidenta Rūzvelta laikā. Starp citu, kā tev patīk Ruperta joki — tie, kas uz papīra?
— Vēl nezinu. Viņš nupat tikai beidza rakstīt. Atslēdzies, Džozij! Kāds atnācis. Iegriezies pie manis pirms uzstāšanās, kā parasti. Uz redzi!
Pēc saimnieka signāla robots pieklumburoja pie ^durvīm un pateica: «Divdesmit trīs.» Un gandrīz tai pašā mirklī, kad istabā ienāca firmas «Rolgs» mehāniķis, Ruperta galva atsitās pret grīdu.
Lestijs nopūtās un vēlreiz palīdzēja Rupertam iztaisnoties.
— Ceru, ka viņš neklanīsies līdz zemei katrreiz, kad kāds ienāks istabā? Tā viņš man sadauzīs visas flīzes.
— Vai viņš jau ir taisījis šito joku? Nelāga būšana. Visi galvenie kontroles bloki viņam taču ir galvā, un tie vēl nav pienācīgi savstarpēji pielāgojušies. Izkritīs kāds zobratiņš, un tad tik būs! Vai vēlaties, es aizvedīšu viņu uz darbnīcu vēlreizējai noregulēšanai?
— Nav laika. Pēc divām stundām es izeju ēterā. Starp citu, vai jūs iemontējāt viņam pierē rakstiskas izvēršanas bloku?
— Protams, — mehāniķis pamāja. — Vai redzat šauro, zaļo plāksnīti virs uzacīm? Kad vēlaties, lai viņš nevis runātu, bet rakstītu, pabīdiet to sānis vai lieciet viņam pašam to pabīdīt. Vārdi slīdēs pa ekrānu gluži kā pa gaismas reklāmas tablo. Ak jā, es taču nācu vēlreiz šurp pēc atslēgas. Traka lieta — aizmirsu universālo atslēgu viņam pakausī, bet bez tās fabrikā nedrīkstu rādīties.
— Ņemiet savu atslēgu! Es gaidu apmeklētāju.
Lestijs pagriezās un redzēja pa atvērtajām durvīm
iedrāžamies druknu vīreli svītrainā tunikā.
— Sveicināti, mister Geskel! Sēdieties, lūdzu! Es tūlīt būšu jūsu rīcībā.
— Atdod atslēgu! — mehāniķis sacīja robotam.
Ruperts izņēma sev no pakauša universālo roboteh-
nikas atslēgu un izstiepa roku. Mehāniķis arī pastiepa roku. Ruperts ļāva atslēgai nokrist zemē.
— Velna milti! — mehāniķis izbrīnījās. — Ja es nezinātu, ka tas nav iespējams, būtu gatavs zvērēt, ka viņš to darīja tīšām.
Mehāniķis noliecās pēc atslēgas. Robots aši pastiepa roku. Mehāniķis kā apsvilis izlēca pa durvīm.
— Neuzdrīksties! — viņš iebļāvās. — Vai jūs redzējāt, ko viņš gribēja darīt? Kā .. .
— Trīs divdesmit, — Ruperts sacīja.
Durvis nolaidās lejā, un mehāniķis tā arī nepaguva pabeigt teikumu. Tikko dzirdami dūkdams un knik- šķēdams, robots atgriezās viesistabā. Viņa sejas izteiksme bija kļuvusi vēl bēdīgāka. Skumjām bija * piejaukusies tāda kā vilšanās.
— Divus Mēness Trīskrāsainos! — saimnieks pavēlēja. Robots aizvilkās uz virtuvi gatavot kokteiļus.
— Paklausieties, Lestij, — Džons Geskels ietaurē- jās negaidīti skaļi. — Man nepatīk aplinkus runāšana. Man nebija ne jausmas, ka jums strādā nolīgti humoristi, kamēr Grīns un Andersens sāka sūdzēties, ka jūs viņiem gaužām maz maksājot un, kad viņi atteikušies kalpot par grašiem, esot viņus padzinis. Šie puiši apgalvo, ka iztaisījuši no jums vislabāk apmaksāto komiķi Rietumu puslodē, un šai ziņā es ar viņiem esmu pilnīgi vienis prātis. Tad nu redzat, šīsdienas raidījums būs pārbaude …
— Uzklausiet mani, ser! Kad vēl nebiju sapinies ar šiem laupītājiem, es savu repertuāru gatavoju pats. Un viņi jau arī strādāja tikai ar maniem joku krājumiem. Viņi gribēja izplēst no manis vairāk, nekā pats nopelnu, un tāpēc es viņus izlikti aiz durvīm. Es joprojām spēju improvizēt ne sliktāk par jebkuru citu.
— Man pilnīgi vienalga, vai jūs improvizējat vai stāstāt savus sapņus. Man vajadzīgs tikai viens: kad publika skatās manu programmu, tai jāsmejas. Vairāk smieklu — un jebkuru reklāmu tā norīs nesavie- busies. Starp citu, es nepavisam negribēju runāt par to…
Geskels izrāva no Ruperta rokām spirālveida glāzi un vienā paņēmienā to iztukšoja. Viņa sejā nenotrīcēja ne muskulītis.
— Tāds ūdentiņš vien ir! Grādu par maz! Trūkst uguns!
Kādu brīdi robots domīgi aplūkoja glāzi, tad pagriezās un ar līkajām kājām aizklumburoja uz virtuvi.
Lestijs domās atļāvās nepiekrist korporācijas «Zvaigžņu tulks» prezidentam. Katrs šā kokteiļa piliens burtiski gāza no kājām. Starp citu, «Planētas saimnieku klubs», kur dzīvoja Geskels, bija slavens ar saviem stiprajiem dzērieniem.
— Vienīgais, kas mani interesē, — Geskels turpināja, — vai jūs spēsiet padarīt šīsdienas programmu pietiekami komisku bez Grīna un Andersena palīdzības vai nespēsiet? Var jau būt, ka jūs esat liels komiķis, taču, kā saka pie mums teledārā, pietiek ar vienu izgāšanos, lai slava izgaistu kā nebijusi. Ja pēc šīsdienas pārbaudes «Zvaigžņu tulks» neparakstīs ar jums kontraktu uz trīspadsmit nedēļām, kā bija norunāts, tad jūs atkal noslīdēsiet līdz narkotisko vielu reklāmām rīta pārraidēs.
— Protams, mister Geskel, jums ir pilnīga taisnība. Tikai es lūdzu jūs — vispirms paskatieties manu scenāriju un piezīmes izsakiet pēc tam.
Lestijs izvilka no elektriskās rakstāmmašīnas garās scenārija lapas un pasniedza druknajam vīrelim.
Riskants solis. Kas zina, kādas muļķības sacerējis Ruperts? Taču neko darīt, tekstu izlasīt nebija laika. Varbūt Ruperts neiegāzīs.
Par scenārija kvalitāti varēja spriest pēc Geskela reakcijas. «Zvaigžņu tulka» prezidents lēkāt lēkāja antīkajā krēslā, kratīdamies smieklos.
Читать дальше