Pie durvīm divreiz pieklaudzināja.
— Mister Vēber …
— Jā! — viņi abi reizē atsaucās.
Aiz durvīm dzīvokļa saimniecei no pārsteiguma aizrāvās elpa, un viņa nedrošā balsī sacīja:
— Ši-i-s kungs ir lejā. Viņš gribētu jūs satikt. Vai teikt, ka esat mājās?
— Nē, pagaidām ne, — dubultnieks atbildēja.
— Sakiet viņam, ka es pirms stundas aizgāju, — tai pašā mirklī teica Sems.
Aiz durvīm atskanēja gara nopūta un ātri attālinošos soļu troksnis.
— Tad ir nu gan saprātīga metode dotajā situācijā! — dubultnieks sašuta. — Vai jūs nevarējāt pievaldīt mēli? Nabaga sieviete tagad droši vien kritīs ģībonī.
— Jūs aizmirstat, ka šī ir mana istaba, bet jūs esat tikai neveiksmīga eksperimenta rezultāts, — Sems nikni atbildēja. — Man ir tādas pašas tiesības kā jums, pat lielākas… Ei, ko jūs tur darāt?
Dubultnieks bija atvēris skapja durvis un vilka kājās bikses.
— Apģērbjos. Jūs varat staigāt pliks, ja jums tā tīk, bet es gribu izskatīties respektabli.
— Es izģērbos, lai iegūtu nepieciešamos datus par sevi… vai par jums. Tās ir manas drēbes, šī ir mana istaba…
— Paklausieties, nemaz neuztraucieties! Jūs tiesā to nekad nevarēsiet pierādīt. Nelieciet man uz katra so|a atgādināt labi zināmo stāvokli, ka viss jūsējais — tas ir manējais, un tā tālāk.
Hallē atskanēja smagi soļi. Kāds apstājās pie Sema istabas durvīm. Piepeši abiem Semiem likās, ka visapkārt sākuši skaļi džinkstēt zvārguļi, un, šausmu pārņemti, viņi juta, kā viņiem uzversmo nepanesama karstuma vilnis. Pēc tam griezīgās skaņas aizvirpu- < ļoja tālumā. Sienas vairs netrīcēja. Kļuva klusu, istabā izplatījās degoša koka smarža.
Viņi pagriezās tieši īstajā brīdī, lai ieraudzītu ļoti vecu neticami liela auguma cilvēku garā, melnā mētelī, kas ienāca pa kūpošo caurumu durvīs. Kaut gan vecis bija krietni garāks par šīm durvīm, viņš nemaz nesaliecās, bet tā savādi ierāva galvu plecos un pēc tam atkal to izbīdīja. Sems un dubultnieks instinktīvi paspēra soli viens otram tuvāk.
Ienākušajam bija dziļi iekritušas, spožas, melnas acis bez baltumiem. Semam tās atgādināja biokalib- rometra notaustīšanas iekārtu. Tās neskatījās, bet novērtēja un izdarīja secinājumus.
— Ne velti es baidījos, ka ieradīšos pārāk vēlu, — garais vecis beidzot dārdoši ierunājās pārdabiskā, nomācošā balsī. — Jūs jau esat izgatavojis savu kopiju, mister Vēber, un tas rada nepieciešamību pēc dažām ne visai patīkamām darbībām. Un dubultnieks ir iznīcinājis dezasamblatoru. Ļoti nelāgi. Man būs jāstrādā ar rokām. Nepatīkams darbs.
Vecais pienāca tik tuvu klāt abiem Semiem, ka to gandrīz skāra viņu izbiedētā elpa.
— Šis notikums jau ir novedis pie aizkavēšanās četrās svarīgās pētījumu programmās, taču mums visu laiku vajadzēja rēķināties ar civilizētā sabiedrībā pieņemtajām normām un, pirms atņemam komplektu, precīzi noskaidrot adresāta personību. Misis Lipanti ģībonis, protams, lika rīkoties nekavējoties.
Dubultnieks nokrekšķinājās.
— Tātad jūs? …
— Nē, es neesmu cilvēks šā vārda īstajā nozīmē. Esmu necils ierēdnis, izgatavots ar augstākās klases precizitāti. Es esmu Cenza sargātājs visam divdesmit devītajam rajonam. Jūsu komplekts bija domāts bērniem no Fregandas, kuri ieradušies ekskursijā šajā rajonā. Viens no fregandiešiem, pēc dokumentiem Vēvers, pasūtīja šo komplektu ar hro- nodromu starpniecību, bet tie šādas neparastas slodzes dēļ tā sabojājās, ka tos nebija iespējams karnu- plicēt. Tādēļ jūs saņēmāt sūtījumu viņa vietā. Diemžēl bojājumi bija tik nopietni, ka mums nācās jūs sameklēt ar netiešām metodēm.
Cenza sargātājs uz brīdi apklusa, un Sema dubultnieks nervozi saraustīja bikses. Pats Sems kaislīgi vēlējās, lai viņam būtu kaut vai vīģes lapa kailuma aizsegšanai. Viņš jutās kā labi zināmā persona paradīzes dārzā, kura centās paskaidrot, kāpēc apēsts ābols, un drūmi nodomāja, ka drēbes padara par cilvēku daudz lielākā mērā nekā komplekts «Uzbūvē cilvēku».
— Mums, protams, komplekts ir jums jāatņem, — turpināja dārdināt pērkonīgā balss, — un jālikvidē sekas, kas radušās, to lietojot šeit. Kad viss būs savests kārtībā, jums tiks atļauts turpināt dzīvi, it kā nekas nebūtu noticis. Starp citu, galvenā problēma ir tā, kā uzzināt, kurš no jums ir īstais Sems Vēbers.
— Es, — abi sacīja drebošas balsīs un paskatījās viens uz otru.
— Grūts stāvoklis, — vecis nodārdināja. Viņa elpa bija kā ledains vējš. — Kāpēc man mūžīgi neveicas? Kāpēc man nekad nemēdz būt vienkārši gadījumi kā karnuplicētājam?
— Paklausieties, — dubultnieks bilda, — oriģinālam jābūt…
— Pilnīgi līdzsvarotam un labākā emocionālā formā nekā kopijai, — Sems viņu pārtrauca. — Man liekas…
— … ka jūs viegli varēsiet saskatīt starpību, — dubultnieks pabeidza, elpu neatvilkdams, — noskaidrojot, kurš no mums abiem ir cienījamāks sabiedrības loceklis.
(«Šis tips grib pūst miglu acīs!» Sems ar mierīgu pašpārliecību nodomāja. «Kā viņš nesaprot, ka te ir darīšana ar būtni, kas patiešām var saskatīt intelektuālās atšķirības? Tas vis nav kaut kāds nožēlojams mūsdienu psihiatrs, šī būtne ir spējīga redzēt cauri ārējam apvalkam līdz visslēptākajiem dziļumiem.»)
— Nu, protams, varēšu. Vienu mirklīti! — Vecis sāka uzmanīgi viņus pētīt. Melnās acis bezkaislīgi slīdēja pa viņu augumiem augšup un lejup. Divi Semi Vēberi stāvēja klusu un drebēdami gaidīja.
— Skaidrs, — vecis beidzot sacīja. — Pilnīgi skaidrs.
Viņš paspēra soli uz priekšu un izstiepa garo, tievo roku. Pēc tam ķērās pie Sema Vēbera sadalīšanas.
— Bet paklau-u-u… — Sems Vēbers nelabā balsī iekliedzās, kliedziens pārvērtās izmisuma bļāvienā un noslāpa neskaidrā murmināšanā.
— Lai nezaudētu psihisko līdzsvaru, jums labāk būtu neskatīties, — Cenza sargātājs bilda.
Dubultnieks lēni nopūtās, aizgriezās un sāka pogāt ciet kreklu. Viņam aiz muguras, te pastiprinādamās, te pieklusdama, turpinājās murmināšana.
— Redzat, — dārdošā, nomācošā balss sacīja, — nav jau tā, ka mēs baidītos atstāt jums dāvanu. Tā ir principa lieta. Jūsu civilizācija nav tam vēl sagatavota. Jums tas jāsaprot.
— Nu, protams, — atbildēja viltus Vēbers, apsiedams sarkani zilo krustmātes Megijas kaklasaiti.
Ir sakāmvārds, ka no mazām zīlēm izaug lieli ozoli, bet nez kāpēc nerunā par maziem ozoliem, kas izaug no lielām zīlēm. Notiek taču arī tā. Var neciest katastrofā, toties iekulties rūgtās nepatikšanās. Vēl nav zināms, kas ir sliktāk. Vienā jaukā rītā tā ap 2208. gadu kāds diezgan gudrs, dzīvespriecīgs, taču pārlieku izmanīgs jauns cilvēks pamodās un saprata, ka ar savu ģeniālo ideju ir pats sevi pazudinājis.
Cik draņķīgi!
Sen, sen, divdesmitā gadsimta pašā sākumā, cilvēki piepeši atklāja, ka aukstā rudens vakarā daudz patīkamāk uzgriezt mājās gramofonu nekā lietū un slapjdraņķī vilkties uz opereti. Apmēram ap to pašu laiku namīpašnieki, izrādīdami rūpes par ciemiņu dūrēm, sāka iegādāties elektriskos zvanus, bet mazliet vēlāk radās iespēja atvērt durvis un ielaist uz ielas stāvošo cilvēku, gluži vienkārši nospiežot pogu. Zinātnieki laboratorijās jau noņēmās ar pirmajiem fotoelementiem.
Читать дальше