Radio un kinematogrāfs sadalīja savā starpā izklaidēšanās tirgu. Tad bosi apķērās, ka diktofons atšķirībā no stenogrāfistes netaisa kļūdas un mehāniskais vēstuļu šķirotājs spēj aizstāt veselu armiju ierēdņu.
Kura jauna sieva televīzijas trakuma ziedu laikā gan nesapņoja par automātisko virtuvi, kas bez ierunām paklausa nevērīgi izmestai pavēlei izcept rostbifu uz tikiem un tikiem, ik pēc tik un tik minūtēm pārlaistot to ar tādu un tādu mērci? Greznākie modeļi bija apgādāti pat ar aromātu regulatoriem un gatavoja salātus pēc slavena pavāra receptes mazmazlietiņ labāk nekā viņš pats.
Pēc tam radās Universālā sistēma enerģijas pārraidīšanai pa radio (USEPR), televizors apguva trešo dimensiju, pārdēvēja sevi par teledāru un kļuva tik lēts, ka bija pa kabatai katram nabadzīgam eskimosam, bet teledārija — tas tā, starp citu — nu bija vienīgā rūpniecības nozare, kur aktieri vēl varēja pamanīties nopelnīt sev iztiku.
Tātad — teledārs izklaidēja, roboti, ko baroja USEPR, rosījās saimniecībā, automātiskās pasažieru raķetes lidoja uz visiem Saules sistēmas stūrīšiem precīzi pēc saraksta … Vārdu sakot, ko gan vēl cilvēks varēja vēlēties?
Un tad vienā jaukā rītā … jā, 2208. gadā …
Komiķa Lestija (no programmas «Smejieties kopā ar klaunu Lestiju!») viesistabā uz brīdi iemirgojās durvju ekrāns, kas karājās virs dārgā antīkā apkures radiatora. Nākamajā mirklī ekrānā parādījās plecīga spēkavīra attēls. Puisim galvā bija ķivere ar uzrakstu «Pakalpojumi mājās», un pie viņa kājām gulēja liela, dzeltena kaste, kas aizņēma gandrīz visu ekrānu.
— Komiķis Lestijs? Es esmu no firmas «Rolgs — robotu remonts un pārbūve». Saņemiet savu universālo mājzini. Pēc jūsu pieprasījuma mēs tajā iemontējām visādus papildelementus. Tikai jums jādod paraksts, ka atsakāties no pretenzijām un uzņematies^ visu atbildību par iespējamiem zaudējumiem.
— B-r-r-r, — sarkanmatainais jaunais cilvēks papurināja galvu, nokratīdams miega atliekas, un viņa sejā iegūla noraizējusies izteiksme. — Es kaut vai savu nāves spriedumu parakstītu, lai tikai šis robots prastu darīt to, kas vajadzīgs. Ei, durvis! — viņš uzsauca. — Divdesmit trīs, dzirdiet, divdesmit trīs!
Durvis ātri pacēlās augšup. Mehāniķis noklikšķināja gravitācijas izstarotāja tumbleru, kaste līgani iepeldēja istabā un viegli atmetās pret pretējo sienu.
Lestijs nervozi saberzēja rokas.
— Es ceru …
— Nebiju ne domājis, ne cerējis, mister Lestij, ka es, vienkāršs puisis, satikšu jūs. Mūsu darbā jau gan, protams, iznāk redzēt visādas lielas slavenības! Vakar, piemēram, es aizvedu divus robotus pašam policijas komisāram! Mēs tiem piemontējām melu detektorus un pielikām pat vara pieres, lai šie izskatītos akurāt kā policisti. Mana saimniece pārplīsīs aiz skaudības, kad uzzinās, ka esmu runājies ar pašu galveno tele- dāra komiķi… Zināt, mister Lestij, viņa vienmēr saka …
— Nekādus misterus! Gluži vienkārši Lestijs … Klauns Lestijs — smiesimies kopā!
Mehāniķis plati pasmaidīja.
— Nu, mats matā kā uz ekrāna …
Viņš pievērsa izstarotāju kastei un pagrieza tumbleru stāvoklī «sabrukšana».
— Zināt, pie mums viens puisis sāka muldēt, ka jūs gribot, lai robots jūsu vietā sacerētu visādus jokus. Nu, tad es viņam uzprasīju: «Vai pa purnu negribi?» Es taču zinu, ka jums joki birst kā no pārpilnības raga.
— Tieši ta! — Izbrīns. Skaļi smiekli. — Padomajiet tikai: «klauns Lestijs — smiesimies kopā» aizņemas jokus! Ko gan nesarunā ļaunas mēles?! Vai zināt, ko par mani saka pielūdzēji? «Smieklu karalis viņš īsts, asprātības rekordists, tiklīdz tam mute vaļā, ekspromtu jokus dāļā.» Un man lai būtu vajadzīgs priekšā teicējs? Kādas muļķības! Man tikai ienāca prātā vienreizīga ideja: Rietumu puslodes dižākajam komediantam kalpo asprātis robots. Ha! Nu, labi, apskatīsim viņu.
Atskanēja neliels sprakšķis — dezintegrējošais stars pārvērta dzelteno kasti putekļos. Kad putekļu mākonītis nosēdās, viņu priekšā stāvēja piecas pēdas garš robots no tumšsarkana metāla.
— Jūs viņu esat sakropļojuši! — Lestijs neapmierināts iesaucās. — Es nosūtīju pārbūvei pēdējo modeli 2207, plūdlīnijas formas, ar gluži jaunu cilindrisku ķermeni. Bet jūs man atdodat kaut kādu metāla bumbieri … Velns zina kas … ne robots, bet viens vienīgs vēders! Turklāt viņam ir līkas kājas!
— Paklausieties, ser! Jūsu anekdošu saraksts, pat mikrostieplē ierakstīts, negāja viņā iekšā! Mūsu tehniķiem nācās mazliet paplašināt ķermeņa apakšdaļu. Bet jūs vēl lūdzāt, lai robots prastu pārfrāzēt un parodēt asprātības. Puišiem vajadzēja krietni noņemties, kamēr viņi izpunktierēja īpašu papildierīci, ko viņi nosauca par variatoru. Tādēļ arī papildu svars, lielāki apmēri. Atļaujiet man viņu ieslēgt.
Mehāniķis iebāza izliektu irīdija stienīti — universālu robotehnikas atslēgu — robota pakauša spraugā. Divi pilni apgriezieni, knikšķis, un robota iekšienē atskanēja klusa strādājošu mehānismu dūkoņa. Metāla rokas simboliskā padevības žestā piespiedās pie metāla krūtīm. Mute jautājoši pavērās.
— Uh! — mehāniķis nobrīnījās. — Tad ir gan ģīmis — baigi cienīgs! Un cik augstprātīgi skatās!
— Tā ir manas līgavas izdoma! — Lestijs lepni sacīja. — Džozefīna Lisija, zināt, tā pati, kas dzied manās programmās. Viņa apgalvo, ka tieši tā senos laikos izskatījies mājzinis … taisni kā senajā Anglijā.
Džozija pat vārdu viņam izdomāja īsti piedienīgu. Nu, Rupert, izstāsti anekdotīti!
— Kādu, ser? — Ruperts noskrapstēja.
Viņa balss te kļuva skaļaka, te pieklusa līdzīgi sinu- soīdai.
— Kādu vēlies. Tādu vienkāršāku un smieklīgāku, no ceļojumu sērijas.
— Ginsbergs pirmoreiz lidoja uz Marsu, — Ruperts iesāka. — Viņam ierādīja galdiņu restorāna sektorā un pateica, ka viņa kaimiņš būs francūzis. Tas…
Mehāniķis piedauzīja pie metāla krūtīm.
— Šite ir vēl viens papildinājums — mezonu filtrs. Jūs par katru cenu gribējāt, lai viņš novērtētu smieklu lādiņu savos jokos un piemērotu tos auditorijai. Bet mūsu inženieriem dod tik šurp grūtāku uzdevumu: no ādas izlīdīs, bet iztaisīs, kas vajadzīgs.
— Ja tā, tad maniem drauģeļiem humoristiem būs jākož pirkstos, — Lestijs ļaunā priekā nomurmināja. — Paskatīsimies, kas smiesies pēdējais: klauns Lestijs vai šie ierāvēji Grīns un Andersens. Un būtu vēl pratuši rakstīt!
— … francūzis, redzēdams, ka Ginsbergs jau sēž pie galdiņa, apstājās, sasita papēžus un zemu paklanījās. «Boti appetit,» francūzis sacīja. Ginsbergs, negribēdams palikt kaunā, piecēlās un …
— Mezonu filtrs, jūs sakāt? Labi. Kaut arī jūs noplēsāt man galaktisku summu, taču, ja Ruperts ir iztaisīts tāds, kā es vēlējos, tas atmaksāsies. Zēl tikai, ka jūs esat sabojājuši viņa figūru.
— … atkārtojās šis īsais dialogs. Beidzot pēdējā ceļojuma dienā Ginsbergs uzmeklēja stjuartu un lūdza paskaidrot…
— Mēs jau būtu visu labāk izvietojuši, ja nebūtu bijusi tāda steiga. Bet jūs pieprasījāt robotu atpakaļ vēlākais trešdien.
— Jā. Šodien es izeju ēterā. Man nepieciešama … iedvesma, ko dos Ruperts. — Lestijs nervozi pabuži- nāja matus. — Izskatās, ka viņš ir formā.
— … piegāja klāt francūzim, kurš jau sēdēja pie galdiņa. Ginsbergs sasita papēžus, paklanījās un sacīja: «Bon appetit.» Francūzis sajūsmā pietrūkās kājās…
Читать дальше