— Tādā gadījumā esiet tik laipns un parakstiet šo papīriņu. Parastā kvīts pēc noteiktās formas. Jūs uzņematies visu atbildību par jebkuru robota rīcību. Bez tā man nav tiesību jums viņu atstāt.
— Nav ko runāt! — Lestijs iesaucās. — Parakstīsim visu, ko vēlaties.
— … «Ginsberg!» francūzis iekliedzās.
Ruperts apklusa.
— Nav slikti. Kaut gan ne gluži tas, ko vajadzētu. Es būtu gribējis … Lai mani sasper atoms, kas tad tas? — Lestijs pat palēcās aiz pārsteiguma.
Robots, sastindzis uz vietas, čīkstēja, šņirkstināja zobratus un ik pa brīdim iegaudojās, it kā grasītos sašķīst gabalos.
— Ak tas? — mehāniķis atmeta ar roku. — Mazs defektiņš. Steigas dēj nepaguva to novērst. Cik izdevās noskaidrot, tas ir mezonu filtra blakusefekts. Robots atšķir mēreni jautrus jokus no ļoti smieklīgiem. Kā teikts specifikācijā: «grotesko elementu elektroniskā diferenciācija». Cilvēkam to sauc par humora izjūtu. Nu, bet robotam, tā sakot, aizstrēgst izplūdes sprauga.
— M-jā, lai dievs nedod dzirdēt šo šņirkstoņu paģirās. Robots, kas smejas pats par saviem jokiem. Br-r-r! Kas par skaņām! — Lestijs sabozās. — Ei, Rupert, sajauc man Mēness Trīskrāsaino!
Metāla milzenis pagriezās un, zvalstīdamies uz līkajām kājām, devās uz virtuvi. Noraudzīdamies robota gāzelīgajā gaitā, abi skatītāji nevarēja atturēties no smiekliem.
— Te jums par pūlēm. Zēl, ka man nav vairāk sīknaudas. Vai nevēlaties paciņu «Zvaigžņu tulka»? Reklāmas pasūtītājs apbēris mani ar cigaretēm līdz kaklam. Ar kādu aromātu jums labāk — lakricas vai kļavu riekstu?
— Es parasti pērku ar mežābolu aromātu. Un mana saimniece arī… Es jums ļoti pateicos. Ceru, ka būsiet apmierināts.
Mehāniķis iebāza izstarotāju kabatā un izgāja.
— Trīs divdesmit! — Lestijs nokliedza viņam pakaļ. Durvis bez trokšņa noslīdēja lejā.
Ruperts ieklumburoja viesistabā, turēdams rokās ērmotu, spirālveidā izlocītu cauruli, pilnu ar baltu, dzeltenu un zaļu šķidrumu. Komiķis vienā rāvienā to iztukšoja, skaļi izpūta elpu un pieglauda matus.
— To es saprotu! Pamatīga dzira! Tas puisis, kas taisīja tavu kokteiļu bloku, nav bijis muļķis elektronikā. Bet tagad klausies: es īsti nevaru iedomāties, kā tevi iedīdīt šai lietā … Starp citu, lasīt taču tu proti. Te ir šīsdienas pārraides scenārijs; manu improvizāciju tajā, protams, vēl nav. Pārraksti man scenāriju un pie katras pasvītrotās replikas izgudro kādu joku. Es tos iemācīšos un pārraides gaitā laidīšu vaļā kā savus ekspromtus. Starp citu, to tev nemaz nevajag zināt. Ej un strādā!
Robots bez vārda runas pārlapoja scenāriju, momentā fiksēdams katru vārdu savā elektroniskajā atmiņā. Pēc tam nometa scenāriju uz grīdas un devās pie elektriskās rakstāmmašīnas. Piegājis viņš nogrūda malā krēslu. Robota metāla kājas iebīdījās ķermenī tieši tik daudz, ka rokas atradās klaviatūras līmenī. Pirksti sāka klaudzināt pa taustiņiem. No mašīnas cita pēc citas lidoja laukā uzrakstītās lapas.
Lestijs sajūsmināts skatījās uz robotu.
— Ja viņš raksta kaut uz pusi tik smieklīgi, cik ātri, tad viss būs gods godam! — Komiķis noliecās un pacēla no grīdas Ruperta nomesto scenārija lapu žūksni. — Agrāk viņš nekad tā nerīkojās. Pirms pārbūves akurātākas un tīrīgākas mašīnas nebija visā pasaulē — viņš vienmēr nokopa aiz manis katru gru- zīti. Ko lai dara, ģēnijiem ir savas dīvainības!
It kā atbildot uz šiem vārdiem, iezvanījās radiofons. Lestijs pasmaidīja un saķēra klausuli, kas nolēca no griestiem tieši viņam rokās.
— Radiocentrs, — klausule sacīja. — Jūs izsauc mis Džozefīna Lisija. Kādu kodu lietosiet: jūsu vai viņas?
— Manu. K-134L. Uztveru.
— Pārslēdzu kodu. Runājiet!
Radiofonā atskanēja daži knikšķi — tas noskaņojās uz Lestija personisko kodu; šo pašu vilni varēja lietot miljoni cilvēku, taču kodējošā iekārta deva iespēju sarunāties, nebaidoties noklausīšanās. Radiofonā iemontētajā mazajā ekrānā parādījās meiča ar tādiem pašiem burkānu krāsas matiem kā Lestijam.
— Sveiks, Rudais! — Viņa smaidīja. — Uzmini, ko es teikšu! Džozija mīl Lestiju.
— Ak tu, mana gudriniece! Pagaidi, es pārslēgšu attēlu. No šā ekrāna man sāp acis. Tas ir tik mazs, ka tu tajā neietilpsti.
Lestijs pagrieza radiofona kloķi un ieslēdza durvju ekrānu. Aparāts atgriezās savā ligzdā pie griestiem. Komiķis nospieda pogu uz pults pie durvīm un, apmierināti nopūzdamies, atlaidās uz dīvāna. Lielajā ekrānā virs imitētā apkures radiatora parādījās dzīvespriecīgā Džozefīna Lisija.
— Paklausies, mans joku meistar, nav īstais brīdis maigoties. Es tūlīt pāreju pie lietas. Grīns un Ander- sens izpļāpājušies Geskelam.
— Ko?! — Lestijs pietrūkās kājās. — Kā viņi to uzdrošinājušies! Es viņus iesūdzēšu tiesā! Mūsu kontraktā ir īpaša piebilde: publika nedrīkst zināt, ka viņi strādā man.
— Kāda jēga! — Džozija paraustīja plecus. — Turklāt viņi izpļāpājušies nevis publikai, bet Geskelam. Taču arī to tu nepierādīsi. Man pačukstēja, ka Ges- kels esot traki nikns un visur meklējot tevi. Grīns un Andersens šo pārliecinājuši, ka bez viņu špikera pie scenārija tu ne divus vārdus nespējot pateikt. Geskelam jau galīgi vienalga, vai tie ir ekspromti vai iezubrīts teksts, bet viņš baidās izgāzties ar savu pirmo reklāmas raidījumu.
— Neuztraucies, Džozij! — Lestijs pasmaidīja.
— Gan būs labi…
— Kas tas? — Džozija iesaucās. — Zvēru pie nelaiķes vecmāmiņas mīļākās kosmiskās operas, kaut ko tamlīdzīgu es savu mūžu neesmu dzirdējusi!
Tas, ko Džozija savu mūžu nebija dzirdējusi, bija dvēseli plosoša šņirkstoņas, žļerkstoņas, metāla šķin- das un griezīgu kaucienu kakofonija. Lestijs aši apgriezās.
Ruperts bija beidzis rakstīt. Tumšsarkanajos pirkstos viņš turēja garas pārrakstītā scenārija lapas un -•kratījās sīkos drebuļos.
— H-r-r, bum, bam! — skanēja no robota iekšienes.
— Bing! Bang! Bong! K-r-r-rum!
Šķita, ka tur akmeņu drupinātājs maļ betona maisītāju.
— Ahā, tas ir Ruperts! Viņam aizstrēgst izplūdes sprauga — nu, kaut kas līdzīgs cilvēka humora izjūtai. Protams, viņš nav cilvēks, bet rādās, ka viņam briesmīgi patīk paša joki. Ei, Rupert, panāc šurp!
Robots pārstāja dārdināties un, izslējies visā augumā, piegāja pie durvju ekrāna.
— Kad viņu atveda? — Džozija jautāja. — Nu viņš ir piebāzts . .. Vai, kā viņš izķēmots! Izskatās tā, it kā viņš būtu slims ar tūsku un vēl uzlicis vēdersildītāju.
Un kur augstprātīgā sejas izteiksme? Un viss viņa cienīgums? Tagad viņš tāds bēdīgs, bēdīgs. Nabaga Ruperts!
— Tas tev tikai tā liekas, — Lestijs atbildēja. — Ruperts nav spējīgs mainīt sejas izteiksmi, pat ja gribētu. Lai veiktu kambarsulaiņa pienākumus, viņam nevajag vairāk fantāzijas kā pulkstenim laika rādīšanai. Bet tagad viņš vienlaikus ir arī staigājošs asprātību katalogs, apgādāts ar … kā to sauca … ar vari- atoru … Kaut gan viņam ir vārds, ne tikai sērijas numurs kā citām mājas mašīnām, tas vēl nenozīmē, ka viņš spētu kaut ko just.
— Tā vis nav. Ruperts visu jūt. Taisnība, Rupert, vai ne? — meiča nodudināja. — Vai tu mani atceries, Rupert? Mani sauc Džozija. Kā tev klājas?
Robots klusēdams skatījās uz ekrānu.
— No visām ģeķīgām sieviešu iedomām …
Читать дальше