— Brīnišķīgi! Burvīgi! — Pa Geskela vaigiem ritēja asaras. — Taisni kolosāli! Man jums jāatvainojas, Lestij. Jums patiešām nav vajadzīgi nolīgti humoristi. Jūs lieliski rakstāt pats. Bet vai jūs pagūsiet iemācīties tekstu līdz pārraidei?
— Par to neraizējieties, ser! Pirms steidzama darba ' es vienmēr ieņemu tableti infraskopolamīna. Bet ga-
dljumam, ja tiešām ievajadzēsies ekspromta, man ir robots.
— Robots? Vai šis ērms? — Geskels iebikstīja ar pirkstu Rupertarn, kas, stāvēdams viņam aiz muguras, raudzījās scenārijā un klusiņām dūca. Paņēmis no Ruperta glāzi, Geskels iedzēra dažus malkus.
— Jā, ser. Viņa ķermeņa apakšējā daļā glabājas milzīgs joku krājums. Pārraides laikā robots stāvēs malā, un, tiklīdz ievajadzēsies ekspromta — tikai paskaties, tas viņam jau uzrakstīts uz pieres. Mister Geskel! Kas ar jums notika?!
Geskels piepeši izlaida glāzi no rokām. Ērmoti izliektā spirāle nokrita uz grīdas, un no tās vijās melnu dūmu grīstīte.
— Dzēr-r-riens, — Geskels aizsmacis noburkšķēja. Viņa seja, kas vispirms bija kļuvusi sarkana, tad zaļa un pēc tam violeta, pieņēma kompromisa lēmumu un noklājās ar krāsainiem plankumiem.
— Kur … kur jums te? …
— Seit, lūdzu! Otrās durvis pa kreisi!
Mazais vīrelis, saliecies deviņos līkumos, izmetās no istabas. Viņa ķermenis bija kļuvis šļaugans kā apdriskātai vates lellei.
— Kas viņam notika? — Lestijs paostīja no grīdas pacelto glāzi. — Apčī!
Piepeši viņš apķērās, ka Ruperts klusiņām dūc un žvadzinās.
— Rupert, ko tu tur sajauci?
— Viņš pats prasīja kaut ko stiprāku un asāku…
— KO TU TUR SAJAUCI?
Robots padomāja.
— Piecas daļas rīcineļļas … z-z-z-z-din-don… trīs daļas etiķa esences… bing-bong… četras daļas sarkano piparu, k-r-r-rang-gr-grumm … vienu daļu vemjamzā…
Lestijs iesvilpās, un no griestiem nolēca radiofona klausule.
— Radiocentrs? Ātro palīdzību, un iespējami drīzāk! Klauns Lestijs, «Mākslinieku Tornis», tūkstoš sestais dzīvoklis.
Lestijs izskrēja priekšnamā un metās palīgā savam viesim.
Redzot krāsu gammu Geskela sejā, ārsts nogrozīja galvu.
— Palīdziet uzlikt viņu uz nestuvēm, un nekavējoties uz slimnīcu!
Ārsts ar gravitācijas staru pacēla nestuves un veda tās uz durvīm garām Rupertam, kas stāvēja kaktā.
— Jādomā, ieēdis kaut ko bojātu, — robots nočīkstēja.
— Ķēms tāds! — Ārsts uzmeta robotam niknu skatienu.
Lestijs steigšus izdzēra citu pēc cita trīs Mēness Trīskrāsainos. Sajauca tos viņš pats. Ar infraskopol- amīna dubultdevas palīdzību viņam izdevās līdz Džozijas atnākšanai iezubrīt savus ekspromtus. Ruperts atvēra viņai durvis. Ding! Bam!
— Augu dienu viņš to vien dara, — Lestijs sacīja, kārtējo reizi izsliedams robotu stāvus. — Un bēda ne tikai tā, ka viņš sadauzījis visu manu flīžu grīdu. Tā vien skaties, ka viņam galvā atskrūvēsies kāda skrūvīte. Protams, man viņš paklausa bez ierunām, viņa dumjajiem jokiem par upuri līdz šim krituši…
Ruperts kaut ko paviļāja mutē. Viņa lūpas izstiepās uz priekšu, vaigi savilkās grumbās. Viņš kaut ko izspļāva.
Pa grīdu aizdancoja seššķautņains vara uzgrieznītis. Visi trīs klusēdami noraudzījās tam pakaļ. Beidzot Džozija pacēla galvu.
— Kādiem jokiem?
Lestijs pastāstīja viņai par notikušo.
— Tad nu ir gan! Tava laime, ka pēc kontrakta tu par savu joku sekām neatbildi. Citādi Geskels sāktu tevi vazāt pa tiesām. Cerēsim, ka viņš paliks dzīvs. Ej ģērbies!
Lestijs iegāja otrā istabā un sāka vilkt mugurā sarkano, ar spīguļiem apšūto klauna kostīmu.
— Kas tev šodien ir programmā? — viņš skaļi jautāja.
— Varētu pats kādreiz atnākt uz mēģinājumu un paklausīties.
— Esmu spiests uzturēt savu improvizatora reputācija Nu, ko tad tu dziedi?
— Āriju «Klejoju es pasaul's telpā» no Hjū Gar- sija pēdējā jaunuma «Mīlestība aiz asteroīdu joslas». Paklausies, varbūt tavs robots patiešām lieliski sacer jokus, bet kā mājzinis viņš nekam neder. Kā piesvai- dīta grīda! Papīri, cigaretes, kokteiļu spirāles! Pagaidi tik, jaunais cilvēk, kad mēs savienosim savus likteņus…
Džozija apklusa un noliekusies ņēmās piekopt grīdu. Ruperts, stāvēdams sienmalē, cieši raudzījās viņas mugurā. Robota iekšienē kaut kas iegaudojās. H-ū-ū…
Ātriem soļiem Ruperts šķērsoja istabu. Viņa labā roka pacēlās un uzgāzās Džozijai.
— Vai-i! — Džozija iebļāvās un uzsprāga līdz griestiem. Tikusi atpakaļ uz grīdas, viņa aši apsviedās. Viņas acis meta zibeņus.
— Kas iedroši… — viņa draudīgi iesāka un tad pamanīja Rupertu, kurš, vēl joprojām izstiepis roku, šķindēja un dūca ar visām savām metāla iekšām.
— Ak tu, kā rādās, ņirgājies par mani?! Tev nāk smiekli?! Es tev, sarūsējušais nekauņa! — Džozija nikni metās klāt robotam, lai iecirstu tam pļauku.
No blakusistabas izskrējušais Lestijs ieraudzīja viņas roku, kas bija pacelta virs robota galvas.
— Džozij! — viņš izbijies iekliedzās. — Tikai ne pa galvu! Bam-m-m!
— Es domāju, mis Lisija, viss beigsies labi, — sacīja ārsts. — Pāris nedēļu paturēsim jūsu roku ģipsī un pēc tam — vēlreiz uz rentgenu.
— Džozij, tu netiksi laikā studijā, — Lestijs nervozēja. — Ļoti žēl, ka tā iznāca.
— Ak tev ir žēl? Nu, tad liec aiz auss: es ne no vietas nekustēšu, kamēr tu nebūsi ticis vaļā no Ruperta.
— Džozij, manu dārgumiņ, zelta gabaliņ, vai tu maz zini, cik brīnišķīgi viņš sacer jokus!
— Man par to nošķaudīties! Šermuļi skrien pār kauliem, iedomājoties, ka viņš dzīvos vienā mājā ar maniem bērniem. Pēc Likuma par robotiem tev viņš nav jāpatur savā mājā. Manuprāt, viņš ir sajucis uz humora pamata. Man tas nepatīk. Tā ka izvēlies: vai nu es, vai šis kārtīgi nesaskrūvētais pašgudrais asprātis.
Gaidot atbildi, Džozija glāstīja savas rokas ģipša pārsēju.
Ruperts — par spīti visām dīvainībām un izdarībām — garantēja Lestijam spožu komiskā aktiera karjeru. Viņam vairs nebūs jāraizējas par repertuāru. Viņa nākotne ir nodrošināta. No otras puses, Lestijs nebija pārliecināts, ka pasaulē ir kaut viena sieviete, kas var sacensties ar Džoziju. Viņa iemiesoja sevī Lestija sapni par ideālu sievieti. Tikai ar Džoziju viņš atradīs savu laimi.
Tā bija vienkārša un bezkompromisa izvēle: bagātība vai mīlamā sieviete.
— Labi, — Lestijs beidzot nomurmināja, — es ceru, ka mēs paliksim draugi.
Kad Lestijs iegāja studijā, Džozija jau beidza savu dziesmiņu. Atiedama no mikrofona, viņa neveltīja komiķim pat ne dusmīgu skatienu. Sākās reklāmas iespraudums.
Lestijs nostādīja Rupertu pie tālākās sienas, līdzās režisora kabīnītei, kur tumši sarkanā robota figūra nevarēja iekjūt telekameru redzes laukā. Pēc tam viņš piebiedrojās aktieru grupai, kas zem izslēgtas kameras gaidīja, kad beigsies reklāma, pēc kuras viņiem vajadzēja nospēlēt nelielu vodeviļu.
Beidzot diktors, rīstīdamies aiz sajūsmas, noskan- dēja pēdējo reklāmas teksta vārdu. Skatuves laukumiņā izskrēja māsu Glopusu vokālais kvintets un rāva vaļā finālu:
Mīlu, bagātību, cienītāju pulku
Nodrošinās draudzība ar «Zvaigžņu tulku».
Kāpēc pīpēt zāli, lapas, vati,
Izvēlei ja doti tūkstoš aromāti!
Ir no ķirsīša līdz šokolādei…
Читать дальше