ir vērts patlaban par to runāt, jo manā rīcība ir tikai pusstunda.
— Kāpēc pusstunda? — es jautāju. Ne tāpēc, ka mani tas tik ļoti interesētu, bet gluži vienkārši šāds jautājums likās vietā.
— Skindroms aprēķināts tikai šim laikposmam. Skindroins — tas ir… Vispār tā ir iekārta, kas dod iespēju man parādīties jūsu laikmetā. Enerģijas patēriņš ir tik liels, ka ceļojumi pagātnē tiek izdarīti tikai reizi piecdesmit gados. Tiesības ceļot piešķir kā Go- beļa … Ceru, es pateicu pareizi? Gobelis, ja? Prēmija, ko piešķīra jūsu laikmetā.
Pēkšņi man atausa gaisma,
— Nobelis!… Varbūt jūs runājat par Nobeli? Nobela prēmija!
Glesku seja atplauka.
— Jā, jā! Ar tādu ceļojumu apbalvo izcilus pētniekus, humanitāro zinātņu pārstāvjus — kaut kas līdzīgs Nobeļa prēmijai. Reizi piecdesmit gados cilvēks, kuru Sargātāju padome atzīst par cienīgu… Tādā garā. Līdz šim laikam, protams, šo iespēju vienmēr deva vēsturniekiem, un viņi to izmantoja, lai pētītu Trojas aplenkšanu, pirmo atomsprādzienu Losa- lamosā, Amerikas atklāšanu un tamlīdzīgus notikumus. Bet šoreiz …
— Skaidrs, — Morniels drebošā balsī viņu pārtrauca. (Mēs abi piepeši aptvērām, ka misters Glesku zina Morniela vārdu.) — Un ko tad pētījat jūs?
Misters Glesku viegli palocījās.
— Mākslu. Mana profesija ir mākslas vēsture, bet šaurāka specialitāte …
— Kāda? — Morniela balss vairs nedrebēja, tieši otrādi, tā bija kļuvusi griezīgi skaļa. — Kāda ir jūsu specialitāte?
Misters Glesku atkal palocīja galvu.
— Jūs, mister Metavej. Nebaidoties dzirdēt atspēkojumu, uzdrošinos teikt, ka mūsu laikā no visiem vēl dzīvajiem speciālistiem es tieku uzskatīts par vislielāko autoritāti Morniela Metaveja mākslā. Mana specialitāte — tas esat jūs.
Morniels nobālēja. Ļodzīgāin kājām viņš lēnām aizvilkās līdz gultai un ievēlās tajā. Viņš vairākas reizes noplātīja muti, nespēdams izdvest ne skaņu. Tad norīstījās, sažņaudza dūres un atguva kontroli pār sevi.
— Vai jūs gribat teikt, — viņš nočērkstēja, — ka es esmu slavens? Cik slavens?
— Slavens? … Jūs, dārgais ser, stāvat pāri slavai. Jūs esat viens no nemirstīgajiem, cilvēces lepnums. Kā es izteicos — iedrošinos domāt, ka trāpīgi — savā pēdējā grāmatā «Morniels Metavejs — cilvēks, kas veidoja nākotni»: «… ārkārtīgi reti tas lemts atsevišķai personībai…»
— Tik ļoti slavens? — Mornielam trīcēja bārda gluži kā lūpas bērnam, kas tūlīt sāks raudāt. — Tik loti?
— Tieši tā, — misters Glesku apgalvoja. — Kurš ir tas ģēnijs, kas ar savu jaunradi licis pamatus modernās glezniecības dižajai slavai? Kura kompozīcijas un krāsu gamma dominē pēdējo piecu gadsimtu arhitektūrā? Kam mēs esam pateicību parādā par mūsu pilsētu izskatu, mūsu mājokļu iekārtojumu un pat apģērbu, ko valkājam?
— Man? — Morniels vārgā balsī jautāja.
— Kam gan citam?… Vēsture nepazīst otru tādu radošu garu, kura ietekme būtu izplatījusies tik plašā sfērā un turpinājusies tik loti ilgu laiku. Ar ko gan es varu jūs salīdzināt, ser? Kuru no māksliniekiem likt jums blakus?
— Varbūt Rembrantu, — Morniels bilda. Bija jūtams, ka viņš cenšas misteram Glesku palīdzēt. — Vai Leonardo da Vinči?
Misters Glesku nicīgi iesmējās.
— Rembrantu un da Vinči blakus jums? Absurds! Vai tad viņi var lepoties ar jūsu universālumu, jūsu kosmisko vērienu, visaptverošo izjūtu? Ja jau meklēt kādu līdzīgu, tad jāiziet ārpus glezniecības robežām un jāpievēršas varbūt literatūrai. Iespējams, ka Šekspīrs ar savu vērienu, liriskās poēzijas ērģelisko skanējumu, ar milzīgo ietekmi uz vēlāko angļu valodu varētu… Starp citu, kas gan ir Šekspīrs? — viņš skumji pašūpoja galvu. — Baidos, ka pat Šekspīrs…
— O-ho-ho! — Morniels Metavejs nostenējās.
— Ja reiz runājam par Šekspīru… — izmantodams gadījumu, es sacīju. — Vai jums nav iznācis dzirdēt par dzejnieku Deividu Dancigeru? Vai daudzi no viņa darbiem pazīstami jūsu laikmetā?
— Tas esat jūs?
— Jā, — es jūsmīgi apstiprināju. — Deivids Dan- cigers — tas esmu es.
Misters Glesku sarauca pieri un padomāja.
— Tā kā neatceros … Kāda skola?
— Ir vairāki nosaukumi. Visbiežāk lietotais — antiimažinisti. Antiimažinisti jeb postimažinisti.
0 — Nē, — pēc neilgām pārdomām misters Glesku sacīja. — Vienīgais man zināmais jūsu laika un jūsu pasaules daļas dzejnieks ir Pīters Teds.
— Pīters Teds? Pat dzirdējis neesmu par tādu.
— Tas nozīmē, ka pagaidām viņš vēl nav atklāts. Taču lūdzu jūs neaizmirst, ka mana joma ir glezniecības vēsture. Nevis literatūra. Droši vien, ja jūs nosauktu savu vārdu literatūrvēsturniekam, kura specialitāte ir divdesmitā gadsimta otršķirīgie dzejnieki, viņš jūs atcerētos bez sevišķas piepūles. Pilnīgi iespējams.
Es paskatījos uz gultas pusi, un Morniels atņirdza zobus. Tagad viņš bija jau pilnīgi atguvies un izbaudīja situāciju. Ar katru ķermeņa poru viņš tīksmi sajuta savu pārākumu salīdzinājumā ar mani. Es jutu, ka ienīstu viņu no galvas līdz kāju pēdām. Patiešām, kādēļ gan Fortūna nolēmusi uzsmaidīt tieši tādam tipam kā Morniels? Pasaulē ir tik daudz mākslinieku, turklāt kārtīgu cilvēku, un tomēr noticis tā, ka šis plātībnieks, šī nulle mākslā …
Un tai pašā laikā kāds manu smadzeņu iecirknis drudžaini strādāja. Notikušais pierādīja, ka vienīgi vēsturiskā perspektīvā var precīzi novērtēt tās vai citas mākslas parādības nozīmi. Atcerieties kaut vai tos, kas kādreiz bija lieli dūži, bet tagad pilnīgi aizmirsti — daži Bēthovena laikabiedri, piemēram, savā dzīves laikā tika uzskatīti par daudz ievērojamākām personībām nekā viņš, bet šodien to vārdi pazīstami tikai muzikologiem. Un tomēr …
Misters Glesku uzmeta skatienu savas labās rokas rādītājpirkstam, uz kura nepārtraukti sarāvās un izpletās melns plankumiņš.
— Mans laiks iet uz beigām, — viņš sacīja. — Un, kaut gan man tā ir liela, neizsakāma laime, mister Morniel, stāvēt šeit un tikai raudzīties uz jums, es uzdrošinos griezties pie jums ar mazu lūgumu.
— Protams, — Morniels sacīja, pieceldamies no gultas. — Tikai pasakiet, kas jums vajadzīgs. Ko jūs vēlaties?
Misters Glesku nopūtās, it kā beidzot būtu sasniedzis paradīzes vārtus un grasītos pie tiem pieklauvēt.
— Man gribētos lūgt, ja jūs neiebilstat, vai es nedrīkstētu paskatīties to gleznu, pie kuras jūs patlaban strādājat. Saprotiet, redzēt Metaveja gleznu, vēl nepabeigtu, ar nenožuvušām krāsām… — Viņš aizvēra acis, it kā neticēdams, ka šāda vēlēšanās var piepildīties.
Morniels pacēla roku elegantā žestā un lepni kā pāvs piegāja pie sava molberta. Viņš noņēma pārsegu.
— Esmu nolēmis to nosaukt, — viņa balss bija eļļaina kā naftu saturošie slāņi Teksasā, — «Bezfor- mas formas Nr. 29».
Tīksmā baudas priekšsajūtā misters Glesku lēnām atvēra acis un ar visu augumu paliecās uz priekšu.
— Bet, — pēc ilga klusuma brīža viņš sacīja, — tas taču nav jūsu darbs, mister Mctavej.
Mazliet pārsteigts, Morniels pagriezās pret viņu, tad ar skatienu ieurbās audeklā.
— Kā tā? Tas ir mans darbs. «Bezformas formas Nr. 29». Vai tad jūs to nepazīstat?
— Nē, — misters Glesku asi atteica. — Nepazīstu un esmu liktenim par to ļoti pateicīgs. Vai nevar apskatīt kaut ko vēlīnāku?
Читать дальше