HERBERTS VELSS - PIRMIE CILVĒKI UZ MĒNESS

Es padomāju.

— Man liekas, — es teicu, — ka gaiss vēl tagad trauktos un trauktos augšup virs šās velnišķīgās vielas.

— Pilnīgi pareizi, — Keivors sacīja. — Milzīgs fontāns .. .

— Kas šļācas izplatījumā! Ak dievs! Tas būtu aiz­rāvis projām visu Zemes atmosfēru! Tas būtu atņē­mis pasaulei gaisu! Un visa cilvēce aizietu bojā! Šā mazā keivorīta gabaliņa dēļ!

— Ne gluži izplatījumā, — Keivors iebilda, — bet praktiski… tikpat ļauni. Tas būtu aizrāvis gaisu projām no zemes, kā noloba mizu banānam, un aiz­sviedis to tūkstošiem jūdžu tālu. Gaiss, protams, at­kal pamazām plūstu lejup, bet pa to laiku pasaule jau būtu nosmakusi! No mūsu redzes viedokļa — neko daudz labāk kā tad, ja gaiss vispār nekad neat­grieztos!

Es cieši uzlūkoju Keivoru. Līdz šim es biju pārāk izbrīnījies, lai aptvertu, ka visas manas cerības sa­brukušas.

— Ko jūs tagad domājat darīt? — es jautāju.

— Visupirms, ja jūs man aizdosiet dārza liekšķe- rīti, es kaut cik notrausīšu zemi, ar kuru esmu no- mūrējies, un tad, ja atļausiet izmantot jūsu mājas ērtības, nomazgāšos vannā. Pēc tam mēs varēsim lēnā garā parunāties. Man šķiet, būtu prātīgi, — viņš uzlika zemjainu plaukstu uz manas rokas, — ja šis pasākums paliktu mūsu noslēpums. Es zinu, ka esmu nodarījis lielus postījumus — iespējams, ka šur tur apkaimē pat dzīvojamās mājas ir drupās. Bet, no otras puses, es nevaru samaksāt par šiem postījumiem, un, ja to patiesais cēlonis nāktu zināms at­klātībā, tas tikai radītu skaudību un mēģinājumus kavēt manu darbu. Saprotiet, nav iespējams paredzēt visu, un es, risinot tik svarīgu teorētisku problēmu, nevaru atļauties ne mirkli sevi apgrūtināt ar praktis­kiem apsvērumiem. Vēlāk, kad jūs liksiet lietā savu praktisko prātu un keivorīts tiks laists apgrozībā — tā to saka, vai ne? — un dos mums tādus ienāku­mus, kā jūs cerat, mēs varēsim norēķināties ar cie­tušajām personām. Bet ne tagad, ne tagad. Ja nebūs cita izskaidrojuma, cilvēki šais laikos, kad meteoro­loģijas zinātne ir tik zemā līmenī, to visu piedēvēs ciklonam. Varbūt tiks vākti ziedojumi un, tā kā mana māja ir sagruvusi un nodegusi, es saņemšu krietnu summu kompensācijas, kas būs ārkārtīgi no­derīga, lai turpinātu mūsu pētījumus. Bet, ja kļūs zināms, ka es esmu vainīgais, nekādi ziedojumi netiks vākti un visi būs saniknoti. Man nekad vairs nebūs iespējas mierīgi strādāt. Mani trīs palīgi varbūt ir gājuši bojā, varbūt arī nav. Tas ir sīkums. Ja viņi ir pagalam, tas nav nekāds lielais zaudējums: viņi bija gan centīgi, bet ne visai spējīgi, un par šo priekš­laicīgo rezultātu mums galvenokārt jāpateicas viņu kopīgajai nolaidībai, jo acīmredzot krāsns netika pienācīgi kurināta. Ja viņi nav gājuši bojā, šaubos, vai šiem vīriem pietiks inteliģences, lai izskaidrotu notikušo. Viņi noticēs, ka tas bijis ciklons. Un, ja es pa to laiku, kamēr manā mājā nav iespējams miti­nāties, varētu apmesties vienā no jūsu neapdzīvota­jām istabām…

Viņš apklusa un cieši pavērās manī.

Cilvēks ar tādām iespējām nebija parasts viesis, ko viegli uzņemt savā mājā.

— Varbūt tagad labāk sameklēsim to liekšķeri, — es teicu, pieceldamies kājās, un aizvedu Keivoru pie siltumnīcas izkaisītajām atliekām.

Un, kamēr viņš mazgājās, es vienatnē visu ap­svēru. Bija skaidrs, ka sadarbība ar misteru Keivoru varēja sagādāt nepatikšanas, kādas es nebiju pare­dzējis. Viņa izklaidība, kuras dēļ zemeslode tik tikko nekļuva par neapdzīvotu tuksnesi, jebkurā brīdī va­rēja novest pie kāda cita nopietna sarežģījuma. No otras puses — es biju jauns, atrados spaidīgos ma­teriālos apstākļos un tādēļ biju gatavs uz pārdrošu dēku, ja tā deva izredzes kaut ko nopelnīt. Es savā prātā biju cieši nolēmis, ka man jādabū vismaz puse no tā, ko ienesīs Keivora izgudrojums. Laimīgā kārtā es dzīvoju mājiņā, kuru, kā jau minēju, biju noīrē­jis uz trim gadiem, neuzņemoties atbildību par tās remontēšanu, un manas nedaudzās steigā uz kredīta iegādātās mēbeles bija apdrošinātas, tā ka es neko zaudēt nevarēju. Galu galā es nolēmu turēties kopā ar misteru Keivoru un piedalīties viņa pasākumā, lai kā tas beigtos.

Protams, mans viedoklis tagad bija stipri izmai­nījies. Es vairs nešaubījos par šīs vielas milzīgajām iespējām, bet tās izmantošana lielgabalu lafetēm un patentētiem brīnumzābakiem man sāka likties ap­šaubāma.

Mēs tūlīt ķērāmies pie darba, lai atjaunotu Kei­vora laboratoriju un turpinātu eksperimentus. Ta­gad, prātojot par to, kādā veidā keivorītu vajadzētu izgatavot šoreiz, Keivors runāja man saprotamākā valodā nekā jebkad iepriekš.

— Protams, mums tas atkal jāizgatavo, — viņš sa­cīja tik jautrā tonī, ka es jutos pārsteigts, — pro­tams, mums tas jādara. Viegli mums varbūt neies, bet viss teorētiskais daibs jau ir aiz muguras. Mēs, protams, centīsimies nenodarīt ļaunu šai mūsu ma­zajai planētai, ja tas būs iespējams. Taču … risks noteikti būs! Tam jābūt. Eksperimentējot vienmēr pa­stāv risks. Un te nu jums kā praktiski domājošam cilvēkam jāsaka arī savs vārds. Es domāju, ka var­būt vajadzētu to gatavot vertikālas un loti plānas plates veidā. Bet īsti vēl nezinu. Man ir arī kāda cita neskaidra ideja, taču to es pagaidām vēl nevaru precīzi izklāstīt. Dīvaini, ka šī doma man ienāca prātā tieši tai brīdī, kad es, vēja dzīts, vēlos pa dub­ļiem, nezinādams, kā tas viss beigsies.

Pat ar manu palīdzību bija grūti kaut ko noteikti izlemt, un pa to laiku mēs cītīgi strādājām, atjauno­dami laboratoriju. Bija jāpadara vēl ļoti daudz, iekams vajadzēja galīgi izšķirties par mūsu otrā mē­ģinājuma precīzo formu un metodēm. Vienīgais ka­vēklis bija mūsu trīs strādnieku streiks — viņi iebilda pret to, ka esmu kļuvis par darbu vadītāju. Bet pēc divām dienām šis jautājums nokārtojās.

Es ļoti skaidri atceros to brīdi, kad Keivors man izstāstīja savu ideju par lodveida ķermeni. Viņš jau iepriekš bija noņēmies ar šo domu, bet radās tāds iespaids, ka tā nākusi pār viņu kā spēja atklāsme. Mēs atgriezāmies mājās uz tēju, un pa ceļam Kei­vors sāka dungot. Tad piepeši viņš iesaucās:

— Jā, jā! Tikai tā! Iespēja ceļot! Nolaižami aiz- vari!

— Ceļot — uz kurieni? — es jautāju.

— Izplatījumā — visur! Uz Mēnesi.

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Teikt? Saprotiet, tai jābūt lodei! To es gribu teikt!

Es it nekā nesapratu un ļāvu viņam netrauceti ru­nāt savā manierē. Man tobrīd nebija ne mazākās jausmas par Keivora domu gaitu. Bet vēlāk, kad bi­jām padzēruši tēju, viņš man visu paskaidroja.

— Redziet, kas par lietu, — viņš sacīja. — Pagā­jušo reizi es šo vielu, kas nelaiž cauri gravitāciju, kausēju plakanā, daļēji nosegtā tvertnē. Kad kau­sējums atdzisa un veidošanās process bija galā, no­tika šī jezga — viss, kas atradās virs keivorīta, zau­dēja svaru, gaiss spēcīgā plūsmā traucās augšup, daļa mājas tika aizrauta līdzi, un, ja arī pats keivo- rīts nebūtu aizlidojis, es nezinu, kas būtu noticis! Bet iedomājieties, ka šī viela ir zem atklātas debess un var netraucēti pacelties augšup.

— Tā momentā uzlidotu gaisā!

— Pilnīgi pareizi. Un nesaceltu vairāk nemiera kā šāviens no lielgabala.

— Bet kāds no tā labums?

— Es pats došos šai lidojumā.

Es noliku savu tējas tasi un platām acīm vēros Keivorā.