HERBERTS VELSS - PIRMIE CILVĒKI UZ MĒNESS

Bet kā gan es varēju paredzēt, ka šādas piezīmes būs vajadzīgas?

Ikviens, kam ir kaut kripatiņa iztēles, varēs iedo­māties šādas vielas izmantošanas milzīgās iespējas un daļēji sapratīs saviļņojumu, kāds mani pārņēma, kad es no Keivora gudro frāžu mudžekļa izlobīju to īsto jēgu. Patiešām komisks sižeta pavērsiens lugā! Sākumā es pat neticēju, ka esmu viņu sapratis pa­reizi, un sargājos uzdot jautājumus, kas atklātu, kādā nezināšanas bezdibenī krituši visi viņa līdzši­nējie skaidrojumi. Bet neviens no lasītājiem nedzī­vos man līdzi pilnā mērā, jo no mana sausā stāstī­juma nebūs iespējams iztēloties, cik ļoti es biju pārliecināts, ka šī brīnumainā viela noteikti tiks izgatavota.

Neatceros, ka pēc vizītes mistera Keivora mājā es kādreiz būtu strādājis pie savas lugas kaut stundu no vietas. Manai iztēlei tagad bija cita nodarbošanās. Šķita, ka šai vielai būs neierobežotas iespējas. Lai kādu nozari iedomājos, visur tā solīja brīnumus un īstu apvērsumu. Piemēram, ja gribētu pacelt kādu smagumu, kaut nezcik lielu, vajadzētu tikai palikt zem tā no šīs vielas izgatavotu plāksni un jebkuru svaru varētu pacelt ar salmu. Mana pirmā doma bija, cik izdevīgi būtu pielietot šo principu lielgabalu, bruņukuģu un citas ķara tehnikas ražošanā un iz­mantošanā, tālāk — arī kravu pārvadāšanā, trans­portā, celtniecībā, jebkurā rūpniecības nozarē. Lai­mīgs gadījums, kas mani bija atvedis pie šā jaunā laikmeta šūpuļa — Keivora izgudrojums neapšau­bāmi nozīmēja vesela laikmeta sākumu —, bija viens no tādiem, kas notiek reizi tūkstoš gados. Reiz atrai­sījusies, mana fantāzija traucās arvien tālāk un tā­lāk. Starp citu, es iztēlojos arī savas neveiksmīgās veikalnieka karjeras jo spožu turpinājumu. Es iztēlo­jos lielu akciju sabiedrību ar daudzām filiālēm, pie­prasījumus pa labi un pieprasījumus pa kreisi, ringus un trestus, arvien pieaugošas privilēģijas un konce­sijas, līdz viena milzīga, varena Keivora kompānija vadīs un pārvaldīs visu pasauli.

Un es tajā visā biju līdzdalībnieks!

Es nekavējoties sāku rīkoties. Es zināju, ka tas ir riskanti, taču biju pārāk iededzies, lai vēl vilcinātos.

— Mūsu rokās būs neapšaubāmi pats vērtīgākais izgudrojums, kādu jebkad pazinusi cilvēce, — es sa­cīju, uzsvērdams vārdiņu «mūsu». — Ja jūs gribat, lai es paliktu malā, jums būs jāķeras pie šautenes. Sākot ar rītdienu, es būšu jūsu ceturtais palīgs.

Misters Keivors šķita pārsteigts par manu entu­ziasmu, taču neizrādīja ne mazāko neuzticību vai naidīgumu. Drīzāk likās, ka viņš sevi pietiekami augstu nenovērtē.

Viņš šaubīdamies pavērās manī.

— Vai jūs patiešām domājat…? Bet jūsu luga? Kas notiks ar jūsu lugu?

— Tas viss ir nieki! — es iesaucos. — Mans dār­gais ser, vai jūs nesaprotat, ko esat atklājis? Vai jūs nesaprotat, ko šis atklājums dos?

Tie bija gluži retoriski jautājumi, taču Keivors tik tiešām to nesaprata. Pirmajā brīdī es nespēju tam ticēt. Viņam nekad nebija pat prātā nācis domāt par sava izgudrojuma praktisko izmantošanu. Šis mazais, dīvainais vīrelis visu laiku bija strādājis tikai tīri teorētiskā plāksnē! Teikdams, ka tas esot viens no «vissvarīgākajiem atklājumiem, kādi jebkad izda­rīti», viņš domāja vienīgi par to, ka šis atklājums atspēkos tik daudzas teorijas, noskaidros daudzus strīdīgus jautājumus; jauniegūtās vielas pielietošana viņu neinteresēja, gandrīz tāpat kā mašīnu, kas izga­tavo lielgabalus, neinteresē, ko ar tiem darīs. Šāda viela bija iespējama, un viņš gribēja to izgatavot! V'la tout\ kā saka francūži.

Turklāt viņš bija bērnišķīgs! Ja viņam izdotos iegūt šo vielu, tā ar nosaukumu «keivorīts» vai «kei- vorīns» tiktu nodota nākamajām paaudzēm, viņu uz­ņemtu par locekli Karaliskajā dabzinātņu veicināša­nas biedrībā, viņa, zinātnes slavenības, portrets pa­rādītos žurnālā «Nature» un tā joprojām. Tikai par to domāja Keivors! Ja es nebūtu gadījies tuvumā,

1 Un tas viss. (Franču vai.) (Tulk.)

viņš izsviestu šo «bumbu» pasaulē gluži tāpat, it kā būtu atklājis kādu jaunu odu sugu. Un tur tā gulētu un čūkstētu kā viena otra sīka atziņu sprikstīte, ko zinātnieki uzšķīluši un nometuši mūsu vidū.

To aptvēris, par galveno runātāju kļuvu es, un ta­gad Keivors bija tas, kas laiku pa laikam ieteicās: «Turpiniet!» Es pielēcu kājās un staigāju pa istabu, žestikulēdams kā divdesmit gadu vecs jauneklis. Es pūlējos viņam ieskaidrot, kādi ir viņa pienākumi un atbildība — mūsu pienākumi un atbildība. Es apgal­voju, ka mēs varētu kļūt pietiekami bagāti, lai izda­rītu jebkurus sociālus pārkārtojumus, kādus vien gribētu, ka mēs varētu pakļaut sev un pārvaldīt visu pasauli. Es stāstīju viņam par kompānijām un paten­tiem, par nepieciešamību turēt slepenībā savas me­todes un tehnoloģiju. Šķita, ka Keivors no tā visa saprot tikpat maz kā es no viņa matemātikas. Viņa mazajā, sārtajā sejā parādījās apmulsuma izteiksme. Viņš stostīdamies iebilda, ka netiecoties pēc bagā­tības, bet es uz to nemaz neklausījos. Viņam jākļūst bagātam, un nav tur ko stostīties. Es liku viņam sa­prast, kas es esmu par vīru un ka man ir vērā ņe­mama pieredze veikala lietās. Es neteicu, ka esmu bankrotējis un parādos, jo tas bija tikai pagaidām, bet pacentos atrast ticamu izskaidrojumu acīm re­dzamajai pretrunai starp savu finansiālo vērienu un pašreizējo pieticīgo dzīves veidu. Un gluži nema­nāmi, kā jau tādi projekti mēdz izvērsties, mēs no­nācām līdz keivorīta monopolam. Viņš izgatavos šo vielu, un es gādāšu par tās reklāmu.

Es kā dēle turējos pie «mēs» — «jūs» un «es» man neeksistēja.

Keivors domāja, ka ienākumus, par kuriem es ru­nāju, vajadzētu izlietot zinātniskajai pētniecībai, bet tas, protams, bija jautājums, ko mēs varējām izlemt vēlāk.

— Labi jau, labi! — es sacīju. — Pats svarīgākais tagad ir izgatavot jauno vielu.

— Kad mums būs šī viela, — es saucu, — neviena māja, neviena fabrika, neviens cietoksnis, neviens kuģis nevarēs bez tās iztikt! Tā būs vēl universālāk pielietojama nekā patentētas zāles! No desmit tūk­stoš tās pielietošanas veidiem nav neviena tāda, kas mūs nepadarītu bagātus, Keivor, pasakaini bagātus!

— Jā, — viņš sacīja. — Es sāku saprast. Apbrīno­jami, kā, pārrunājot ar otru, paplašinās redzes vie­doklis!

— Izrādās, ka jūs esat runājis ar īsto cilvēku!

— Man šķiet, — viņš sacīja, — neviens nav ab­solūti vienaldzīgs pret lielu bagātību. Protams, vēl ir jautājums …

Viņš apklusa. Es stāvēju rāms.

— Redziet, ir iespējams, ka mēs galu galā tomēr nevarēsim to izgatavot! Tā var būt viena no tām vielām, kas teorētiski ir iespējamas, bet praktiski nav iegūstamas. Vai arī mums darbā var gadīties kāds sīks šķērslis, un . ..

— Mēs tiksim galā ar visiem šķēršļiem, ja tādi būs! — es apgalvoju.

Keivora bažas par to, ka keivorīts varētu būt praktiski neiegūstāms, bija nepamatotas. 1899. gada 14. oktobrī šī brīnumainā viela tika izgatavota!

Diezgan dīvaini, ka tas notika gluži nejauši, tāda brīdī, kad misters Keivors to nemaz negaidīja. Viņš bija sakausējis kopā vairākus metālus un vēl dažas citas vielas — cik žēl, ka es tagad nezinu šīs sastāv­daļas! — un nolēmis atstāt maisījumu uz nedēļu

krāsni, bet pēc tam ļaut tam lēni atdzist. Ja viņa ap- loķini bija pareizi, jaunās vielas veidošanās proce­sam vajadzēja sasniegt pēdējo stadiju, kad masas Itemperatūra būs nokritusies līdz sešdesmit grādiem pēc Fārenheita. Bet gadījās tā, ka, Keivoram nezinot, bija radušās domstarpības par krāsns uzraudzīšanu, (libss, kas līdz šim bija par to rūpējies, piepeši sa­domāja šo pienākumu uzvelt bijušajam dārzniekam, aizbildinādamies, ka ogles esot tikpat kā zeme, jo tiekot raktas, tādēļ galdniekam tās lāpstot nepienā- koties; kādreizējais dārznieks savukārt apgalvoja, ka ogles esot metāliska vai rūdai līdzīga viela, tātad kurināšana jāuzņemoties Spargusam, kurš turklāt vēl esot pavārs. Bet Sparguss pastāvēja uz to, ka kurtuve jāapkalpo Gibsam, jo viņš esot galdnieks un ogles neesot nekas cits kā pārakmeņojies koks. Taču Gibss pārstāja kurināt, un arī neviens cits to neda­rīja, bet Keivors bija pārāk aizņemts ar interesan­tām problēmām par lidojošu mašīnu no keivorīta (neņemot vērā gaisa pretestību un dažus citus fak­torus), lai pamanītu, ka kaut kas nav kārtībā. Un viņa izgudrojuma priekšlaicīgā piedzimšana notika tieši tajā brīdī, kad viņš nāca pāri laukam pie manis uz pēcpusdienas tēju un pārrunām.