HERBERTS VELSS - PIRMIE CILVĒKI UZ MĒNESS

Es kā šodien atceros šo notikumu. Ūdens jau vā­rījās, viss bija sagatavots, un, izdzirdējis pazīstamo «zzmm, zzmm», es izgāju verandā. Keivora mazais, kustīgais stāvs iezīmējās melns pret rudenīgo saul­rietu, un labajā pusē viņa mājas skursteņi pacēlās pāri brīnišķīgās krāsās zaigojošam koku pudurim. Tālumā blāvi zilgmoja Vīldenas pakalni, bet pa kreisi, plašs un mierīgs, dūmakā gulēja purvs. Un tad pēkšņi…!

Skursteņi uzsprāga gaisā, sašķīzdami ķieģeļu lūzā, tiem sekoja mājas jumts un dažādi mēbeļu gabali. Tad pāri visam uzšāvās milzīga, balta liesma. Koki

pie mājas līgojās un locījās, un to nolauztie zari lidoja uz uguns pusi. Manas ausis apdullināja pēr­konam līdzīgs grāviens, kas padarīja mani ar vienu ausi kurlu uz visu mūžu, un visapkārt plīsa logu stikli.

Es paspēru trīs soļus no verandas Keivora mājas virzienā, un tūlīt pat mani sagrāba vējš. Vienā mo­mentā svārku stērbeles bija uzrautas man uz galvas, un es pilnīgi pret savu gribu pa kaklu pa galvu tiku nests uz Keivora pusi. Tai pašā acumirklī svelpjošais gaisa vilnis sagrāba izgudrotāju, apsvieda apkārt un atrāva no zemes. Es redzēju, ka viens manas mājiņas skursteņa jumtiņš nokrīt sešus jardus no manis, pa­lēkdamies aizkūleņo kādas divdesmit pēdas un tiek aizrauts virpuļa centra virzienā. Keivors, ķepuroda­mies ar visām četrām, noplanēja atkal zemē, kādu gabalu vēlās velšus, tad pierausās kājās un tika pa­celts un aiznests pa gaisu milzīgā ātrumā, līdz bei­dzot nozuda starp sapluinītajiem, sakropļotajiem ko­kiem, kas locījās pie viņa mājas.

Liels dūmu un pelnu mākonis un zilgani spīdošs kvadrātveida priekšmets uzšāvās tieši stāvus debe­sīs. Man garām aizlidoja prāvs žoga posms, krita sāniski lejup, atsitās pret zemi un nogāzās plaka­niski. Un tad ļaunākais bija pāri. Gaisa kustības spēks strauji samazinājās, nu jau vējš bija tikai tāds kā stiprā vētrā, un es atkal sajutu kājas zem sevis. Atliecoties pret vēju, man izdevās apstāties, un es varēju sākt kaut cik saprātīgi domāt.

Šai īsajā brīdī viss pasaules vaigs bija pārvērties. No rāmā saulrieta vairs nebija ne miņas, debesis klāja tumši, trauksmaini mākoņi, viss apkārt izska­tījās vētras saplacināts, un ik krūmiņš locījās tās brāzienos. Es pametu skatienu atpakaļ, lai redzētu, vai mana mājiņa vēl stāv savā vietā, tad steberēju tālāk uz kokiem, starp kuriem bija nozudis Keivors.

Cauri to garajiem, kailajiem zariem plaiksnījās lies­mas no viņa degošās mājas.

Es labu brīdi klaiņāju pa nelielo birzīti, pārskrie- dams no koka pie koka un turēdamies pie to stum- Iniem, bet Keivoru nekur neatradu. Beidzot salauzītu zaru un žoga zedeņu kaudzē, kas bija sablīvējusies pret viņa dārza sētu, es pamanīju kaut ko kustamies. Skriešus metos turp, bet, iekams piesteidzos, no kau­dzes izrausās brūns kamols, izslējās uz divām dub­ļainām kājām un pastiepa divas ļenganas, asiņojo­šas rokas. Ap vidusdaļu tam nokarājās dažas drēbju skrandas, kas plivinājās vējā.

Pirmajā mirklī es šo zemes pikuci nepazinu, bet lad redzēju, ka tas ir Keivors, no galvas līdz kājām novārtījies ar dubļiem, pa kuriem bija vēlies. Viņš noliecās uz priekšu pret vēju un izberzēja dubļus no acīm un mutes, pēc tam izstiepa netīro roku un grīļodamies paspēra soli uz manu pusi. Viņa seja v.iibstījās aiz saviļņojuma, un no tās joprojām bira mazas sakaltušu dubļu piciņas. Viņš izskatījās tik sapluinīts un nožēlojams, kādu es nevienu dzīvu ra­dījumu neatceros redzējis, un tādēļ viņa pirmie vārdi mani ārkārtīgi pārsteidza.

— Apsveiciet mani! — viņš izdvesa. — Apsveiciet mani!

Apsveikt jūs? — es iesaucos. — Žēlīgās debe­sis! Kāpēc gan?

— Es esmu to izgatavojis!

— Patiešām esat. Bet kādēļ notika šis sprādziens?

Vēja brāzma aizrāva projām Keivora atbildi.

Šķiet, viņš sacīja, ka tas vispār neesot bijis sprā­dziens. Vējš uzgrūda mani viņam virsū, un mēs stā­vējām, pieķērušies viens pie otra.

— Mēģināsim tikt atpakaļ uz manu māju! — es iebļāvu Keivoram ausī. Viņš mani nedzirdēja un kliedza kaut ko par «trīs zinātnes mocekļiem» un vēl kaut ko par «nelādzīgu sagadīšanos». Tobrīd Kei­vors domāja, ka viņa palīgi gājuši bojā virpulī. Par laimi, tā nebija noticis. Tūlīt pēc Keivora aiziešanas viņi visi trīs bija devušies uz Limpnas krodziņu, lai pie spirdzinošas glāzītes pārspriestu krāšņu aprūpē- šanas jautājumu.

Es atkārtoju savu priekšlikumu iet atpakaļ uz manu mājiņu, un šoreiz Keivors saprata. Cieši saķē­rušies rokās, mēs devāmies ceļā un ar lielām pūlēm beidzot nokļuvām zem jumta, kāds nu tas man vēl bija palicis. Uz brīdi mēs elsdami, pūzdami atkritām atzveltņos. Visi logi bija izsisti un vieglākās mēbe­les samētātas lielā nekārtībā, taču nelabojamu postī­jumu nebija. Par laimi, virtuves durvis bija izturē­jušas spiedienu, tā ka mani trauki un saimniecības piederumi nebija cietuši. Petrolejas plītiņa vēl jo­projām dega, un es atkal uzliku vārīties ūdeni tējai. Kad tēja bija gatava, es varēju pieprasīt Keivoram paskaidrojumus.

— Pilnīgi pareizi, — viņš apgalvoja, — pilnīgi pareizi… Es esmu to izgatavojis, un viss ir kār­tībā.

— Kā — viss kārtībā?! — es iebildu. — Bet div­desmit jūdžu apkārtnē nav nevienas neapgāztas siena kaudzes un nesapostīta žoga vai jumta …

— Viss ir pareizi, patiešām. Es, protams, nepare­dzēju šo mazo negadījumu. Mans prāts bija aizņemts ar citu problēmu, un es vispār nemēdzu pievērst uz­manību šīm praktiskajām blakus parādībām. Bet viss ir kārtībā …

— Mans dārgais ser! — es iesaucos. — Vai jūs neaptverat, ka esat nodarījis postījumus tūkstošiem mārciņu vērtībā?

— Te nu man atliek tikai paļauties uz jums. Es, protams, šādās lietās neko lielu nesaprotu, bet vai jūs nedomājat, ka to varētu noturēt par ciklonu?

— Bet sprādziens?

— Tas nebija sprādziens. Viss izskaidrojams ļoti vienkārši. Kā jau teicu, man ir slieclba ignorēt sīku­mus. Tā pati mana dūkšana, tikai lielākā mērogā. Es aiz nevērības izgatavoju šo vielu, šo keivorītu, plā­nas un platas plāksnes veidā …

Viņš mirkli klusēja.

— Vai jums ir skaidrs, ka šī viela nelaiž cauri gravitāciju, ka tā aiztur priekšmetu savstarpējās pie­vilkšanās spēku?

— Jā, — es teicu. — Jā.

— Nu, redziet, tiklīdz maisījums atdzisa līdz seš­desmit grādiem pēc Fārenheita un vielas veidošanās process bija galā, gaiss virs tās, jumta, griestu un grīdas daļa, kas atradās virs tās, zaudēja svaru. Es domāju, jūs zināt — mūsdienās to zina visi —, ka gaisam, tāpat kā jebkurai parastai lietai, ir svars, ka tas spiež uz ikvienu priekšmetu zemes virspusē un spiež visos virzienos ar spēku, kas līdzinās četr- padsmitarpus mārciņām uz katru kvadrātcollu?

— Es to zinu, — es apstiprināju. — Turpiniet!

— Es arī to zinu, — Keivors sacīja. — Un šis ga­dījums tikai pierāda, cik nevērtīgas ir zināšanas, ja cilvēks tās nepielieto. Redziet, virs mūsu keivorīta plāksnes gaiss zaudēja svaru, tam vairs nebija ne­kāda spiediena, un apkārtējais gaiss, kas neatradās virs keivorīta, iedarbojās uz katru šā piepeši svaru zaudējušā gaisa kvadrātcollu ar četrpadsmitarpus mārciņu lielu spiedienu. Ahā, jūs sākat saprast! Gaiss, kas atradās visapkārt keivorītam, ar milzīgu spēku triecās virsū gaisam virs keivorīta un spieda to augšup mežonīgā plūsmā, virs keivorīta nonāku­šais gaiss momentā zaudēja svaru, savukārt tika dzīts augšup, izlauzās cauri griestiem un norāva jumtu .. . Saprotiet, izveidojās tāds kā atmosfēras fontāns, it kā skurstenis atmosfērā. Un, ja pati kei- vorīta plāksne nebūtu bijusi vaļīga un netiktu aiz­rauta šajā skurstenī, vai jūs varat iedomāties, kas būtu noticis?