HERBERTS VELSS - PIRMIE CILVĒKI UZ MĒNESS

— Iedomājieties dobu lodi, — viņš skaidroja, — pietiekami lielu diviem cilvēkiem un viņu bagāžai. Tā būs taisīta no tērauda un iekšpusē izklāta ar biezu stiklu. Tajā būs prāvi krājumi kondensēta gaisa un barības koncentrātu, ūdens destilācijas aparāts un tā tālāk. Un no ārpuses tēraudu klās .. .

— Keivorīts?

— Jā.

— Bet ka jus tiksiet iekša?

— Līdzīga problēma bijusi ar mīklā ceptu ābolu.

— Jā, zinu. Bet kā?

— Tas ir pavisam vienkārši. Vajadzīga tikai her­mētiski noslēdzama lūka. Tai, protams, jābūt maz­liet komplicētākai, apgādātai ar vārstuli, lai nepie­ciešamības gadījumā varētu izsviest lietas, nezaudē­jot daudz gaisa.

— Kā Zila Verna grāmatā «Ceļojums uz Mēnesi»?

Bet Keivors nebija daiļliteratūras cienītājs.

— Es sāku saprast, — es lēni sacīju. — Jūs ielī- dīsiet tur iekšā un aizskrūvēsieties, kamēr keivorīts vēl būs silts, un, tiklīdz tas atdzisīs, gravitācija uz šo lodi vairs neiedarbosies un jūs aizlidosiet…

— Pa tangenti.

— Jūs lidosiet taisnā līnijā… — es aprāvos. — Kas var aizkavēt šādu priekšmetu lidot pa taisnu līniju izplatījumā mūžīgi? — es jautāju. — Jūs ne­kur nevarēsiet nokļūt, un, ja arī tas izdotos — kā jūs tiksiet atpakaļ?

— Esmu par to domājis, — Keivors sacīja. — Tieši to es gribēju teikt, kad runāju par iespēju ceļot. Iekšējā stikla lode, izņemot lūkas vietu, būs vien­gabala noslēgts veidojums, bet tās ārējais tērauda apvalks sadalīts sektoros, un katru sektoru varēs pacelt un nolaist līdzīgi aizkariem. To viegli iespē­jams izdarīt ar atsperēm, kuras darbinās elektrība, kas tiks pievadīta pa stiklā iekausētiem platīna va­diem no lodes iekšpuses. Tas viss ir tikai detaļu iz­strādāšanas jautājums. Tātad, redziet, lodes ārējais, ar keivorītu klātais apvalks sastāvēs no logiem jeb aizvariem, kā nu jums tiktos tos dēvēt. Un, kad visi šie logi jeb aizvari būs aizvērti, ne gaisma, ne sil­tums, ne gravitācija — nekāda staru enerģija neie­kļūs lodes iekšienē un tā lidos izplatījumā pa taisnu līniju, kā jūs sakāt. Bet atveriet vienu logu, iedomā­jieties, ka jūs atverat vienu logu! Tad tūlīt jebkurš smags ķermenis, kas pagadīsies tajā virzienā, mūs pievilks …

Es sēdēju, pūlēdamies to aptvert.

— Vai saprotat? — Keivors jautāja.

— O, es saprotu.

— Praktiski mēs varēsim manevrēt izplatījumā, kā mums patiksies. Ļaut pievilkt sevi vienam ķer­menim, tad atkal kādam citam.

— O, jā. Tas man ir skaidrs. Tikai…

— Lūdzu?

— Es īsti labi nesaprotu, kāpēc mums tas būtu jādara! Patiešām — tikai aizlidot projām no Zemes un atkal atgriezties?

— Protams! Varētu, piemēram, aizceļot uz Mē­nesi.

— Un ja mēs tur nokļūtu? Ko mēs tur atrastu?

— Tad jau redzētu … Nu, vismaz uzzinātu kaut ko jaunu.

— Vai tur ir gaiss?

— Iespējams.

— Tā ir laba ideja, — es teicu, — tomēr tāda mē­roga pasākums mani mulsina. Uz Mēnesi! Es vis­pirms labāk gribētu pamēģināt kaut ko mazāku.

— Tas ir izslēgts, uz Zemes mēs neko nevaram uzsākt aizplūstošā gaisa kustības dēļ.

— Kāpēc nepielietot šo ideju par aizvariem — ar atsperēm regulējamiem keivorīta aizvariem stiprās tērauda kastēs — smagumu celšanai?

— Tur nekas neiznāks, — Keivors palika pie sava. — Galu galā lidot izplatījumā nav daudz bīstamāk, varbūt pat ne tik bīstami kā piedalīties polārā ekspe­dīcijā. Bet cilvēki dodas polārās ekspedīcijās.

— Ne jau veikalnieki. Turklāt par piedalīšanos polārā ekspedīcijā maksā. Un, ja atgadās kas slikts, tiek sūtītas glābšanas komandas. Bet šeit — par neko dzīties projām no Zemes.

— Tā būs zinātniska izlūkošana.

— Citādi to nevar nosaukt… Varbūt vēlāk par to varēs uzrakstīt grāmatu, — es sacīju.

— Es nešaubos, ka uz Mēness ir minerāli, — Kei­vors teica.

— Piemēram?

— Nu, sērs, rūdas, varbūt zelts, iespējams, arī kā­das jaunas vielas.

— Bet transporta izdevumi? — es sacīju. — Jūs neesat praktisks cilvēks. Mēness atrodas ceturtdaļ- miljona jūdžu attālumā.

— Man šķiet, ka jebkura smaguma aizgādāšana jebkurā attālumā neko daudz nemaksātu, ja tas būtu ievietots keivorīta kastē.

Par to es nebiju iedomājies.

— Bezmaksas piegāde pircējam, ko?

— Nav jau teikts, ka mums jāaprobežojas ar Mē­nesi.

— Jūs domājat. ..

— Mēs varētu doties arī uz Marsu — dzidra at­mosfēra, neparastas ainavas, pacilājoša viegluma sa­jūta. Būtu patīkami tur nokļūt.

— Vai uz Marsa ir gaiss?

— O, jā!

— Izklausas, it ka jus runātu par sanatoriju. Starp citu, cik tālu ir Marss?

— Patlaban divsimt miljonu jūdžu, — Keivors mundri atteica. — Un mēs nokļūtu tuvu Saulei.

Mana fantāzija atkal sarosījās.

— Galu galā, — es sacīju, — šai jūsu idejā kaut kas ir. Ceļošana …

Es piepeši aptvēru, cik grandiozas iespējas mums pavērtos. Kā vīzijā es redzēju, ka visu Saules sis­tēmu šķērso keivorīta luksusa laineri un lodes. «Tie­sības uz izmantošanas priekšrocībām» — pazibēja man galvā, un tās būtu tiesības planētu mērogā. Es atcerējos kādreizējās spāņu monopoltiesības uz Amerikas zeltu. Un te bija runa nevis par kādu at­sevišķu planētu, bet par tām visām. Es blenzu Kei- vora sārtajā sejā, un piepeši mana iztēle iedarbojās pilnā sparā. Es piecēlos un ņēmos staigāt šurpu turpu. Mana mēle atraisījās.

— Es sāku saprast, — es teicu, — es sāku sa­prast. — Pāreja no šaubām uz entuziasmu bija noti­

kusi vienā mirklī. — Tas taču ir vareni! — es klie­dzu. — Tas ir kolosāli! Man ne sapņos kaut kas tāds nav rādījies!

Kad manas pretestības stingums bija pārvarēts, Keivors ļāva vaļu savam aizturētajam satraukumam. Arī viņš piecēlās un soļoja pa istabu. Arī viņš žesti­kulēja un kliedza. Mēs uzvedāmies kā apsēsti. Mēs bijām apsēsti.

— Mēs to visu nokārtosim, — Keivors sacīja, kad kāda nejauša grūtība piebremzēja manu aizrautību. — Mēs to visu viegli nokārtosim. Jau šovakar sāk­sim gatavot rasējumus lējumiem.

— Mēs to sāksim darīt tūlīt pat, — es atbildēju, un mēs steigšus devāmies uz laboratoriju, lai neka­vējoties ķertos pie darba.

Visu to nakti es jutos kā bērns brīnumzemē. Rītausma mūs abus sastapa vēl strādājam — kaut ārā bija jau liela diena, mums joprojām dega elek­trība. Es ļoti labi atceros, kādi šie rasējumi izskatī­jās. Es ēnoju un ietonēju, Keivors zīmēja — tie bija sasmērēti un visnotaļ sasteigti, taču nevainojami precīzi zīmējumi. Tajā naktī mēs dabūjām gatavas pasūtījuma shēmas tērauda karkasam un aizvariem, un stikla lode tika konstruēta nedēļas laikā. Mēs atteicāmies 110 savām pēcpusdienas sarunām un ierastā dzīves veida. Mēs ierakāmies darbā un gulē­jām un ēdām tikai tad, kad aiz izsalkuma un pārgu­ruma vairs nespējām strādāt. Mūsu entuziasms pie­lipa arī mūsu trim palīgiem, lai gan viņiem^ nebija ne jausmas, kam šī lode domāta. Tajā laikā Gibss nekur negāja rāmā solī, pat pa laboratoriju viņš kus­tējās teciņiem vien.

Un lode auga. Pagāja decembris, janvāris — at­ceros, janvārī es veselu dienu šķūrēju aizsnigušo ta­ciņu no manas mājiņas uz laboratoriju —, februāris,marts. Marta nogalē bija paredzēts būvēšanu pa­beigt. Janvārī ar divjūgu tika atvesta milzīga kaste; mūsu biezā stikla lode bija jau gatava, un ar celtņa palīdzību mēs to pakarinājām tā, lai varētu ievietot tērauda karkasā. Februārī mēs saņēmām visas kar­kasa detaļas un aizvarus (ārējam apvalkam faktiski bija nevis lodes, bet daudzskaldņa forma, un uz kat­ras skaldnes vajadzēja novietot pa aizvaram) un samontējām apakšējo daļu. Martā keivorīts bija pa pusei izgatavots, metāliskā masa izgājusi divas vei­došanās stadijas, un mēs ar to noklājām lodes tē­rauda apvalku. Taisni apbrīnojami, cik precīzi Kei­vors bija izstrādājis savu projektu — būvējot mums neko nevajadzēja tajā mainīt. Kad lodes montāža bija pabeigta, viņš ierosināja novākt mūsu pagaidu laboratorijas jumtu un apkārt tai uzmūrēt krāsni. Tādējādi keivorīta tapšanas pēdējā stadija, kurā masa hēlija plūsmā tiek sakarsēta līdz sarkankvēlei, noslēgtos, kad tas jau uzklāts lodes virsmai.